Bļannas Baklažannas gaišo atmiņu mūžīgais starojums

Kaut kā mēs tur vakar vīnu tā drusku pavairāk iemalkojām. "Opā, ir jau plkst. 11:00, rīt darbi", es vienu brīdi attapos. Bet K. no vīna kambara, aizrautīgi cilādams krājumus, tik pabļauj: "Nu, es paņemšu tagad vienu tādu interesantāku, krēmīgs un smaržo pēc ķimenēm!" Un smaidīgs nāk un lej jau glāzēs. Trešais vīns, sarunas, ze saturīgās, dzirkstī. Nākamās dienas darbi liekas tāli, kā jau tas vasarā ierasti notiek.
Dzīve tāda laba, vai ziniet.

Es nojaušu, ka nekāda veida krokši neiztur īstenu fashion nazzi pārbaudi, bet es, lūk, pirms pāris dienām iegādāju savus Pirmos Īstos Krokšus Mūžā un, raugi, tie izskatās akurāti šādi. Pirkšanas - pārdošanas attiecībās ar pārdevēju gan ieviesās zināma nesakritība par to, vai vajag šos gumijas apavus vēl kā rotāt. Viņai likās, ka būtu vairāk nekā vienkārši kūl, ja tiktu piesprausta pelēka (balta?) paliela bante priekšā vai uztupināts kāds ķiņķēziņš. Ēmmm, nu nē... es visādi kratīju galvu un teicu, ka man, lūdzams, pēc iespējas ko neitrālāku, tb, nekādas ekstras.

Nu, labi, man vispār neliekas, ka tie būtu kā īpaši neglīti. Būšu drosmīga un pat apgalvošu, ka, manuprāt, tīri tā nekas. Bet tas viss nieki, jo komforts ūber alles, ka es jums saku. Ērti, ja. Nudien.

Mēs ar biedriem šodien pabijām uz izglītības komisijas kopsēdi, kur tika prezentēti divi pētījumi saistībā ar bērnu, jauniešu dzimumaudzināšanu: 1) par drošu internetu bērniem; 2) par vecāku viedokli dzimumaudzinšanā. Pētījumi bija pierādījumos balstīti, zinātnieki kompetenti, ka vienu brīdi pat sāka likties, ka būs 'garlaicīgi normāli'.
Bet tad, protams, mūs sāka priecēt pāris deputāti, kuriem bija, ko teikt, jo viņiem ir a) bērni (to es uzreiz sapratu, ka jebkurš arguments ir jāsāk ar izklāstu par to, cik katram ir bērnu. Man tur nebūtu variantu, esmu hopelessly childless); b) ir personiskā pieredze un trīskārši labi, ja arī ir c) pareizā ticība.
Mani īpaši priecēja Rībenas kundze, kurai cienījamas pētnieces ir vien "mīļas meitenes" bez vajadzīgas pieredzes, kas viņai, protams, piemīt. Spridzināja spirdzināja arī deputāts V.Kalnozols (jā, jā, tas, kurš sievu sit utt., bet tas jau tāds nieks), kura viedokli, komentāru es gribētu jums īsumā pārstāstīt, jo centos maksimāli daudz tvert un pierakstīt šīs apbrīnojamās pērles:
“Mazāk popularizēsim seksa jautājumu, vairāk runāsim par bērnu un par ģimeni! Jārunā, ka bērns nav tikai seksa blakus produkts. Bērns ir svēts, bērns ir atbildība. Nav jārunā par seksu, bet – ģimeni. Ģimene nav veids, kā padarīt seksu legālu, ģimene ir atbildība. [..] Mīlestība ir psihiski slims stāvoklis.”
Karlsona kungs no Asociācijas “Ģimene” bija satraukts, ka nav zināms, kāds ir šīs dzimumaudzināšanas saturs jeb kas tajā dzimumaudzināšanā tiek iekļauts. Un, ja vecāki, kas piedalījās pētījumā par dzimumaudzināšanu (kur lielākā daļa vecāku piekrīt, ka dzimumaudzināšanai ir jābūt arī skolās), būtu zinājuši, par kādu tieši dzimumaudzināšanu ir runa, proti, par tās saturu, tad, iespējams, pētījuma rezultāti būtu pavisam citādāki. Viņu arī ļoti satrauca, ka dzimumaudzināšana pārāk koncentrējoties uz dzimumdzīvi, turklāt visdažādāko “hetero-, homo-, anālo, orālo”.
Pārstāve no Latvijas Kristīgo skolotāju asociācijas īsumā komentēja pētījumus šādi: “Jūs pētījāt maznozīmīgus jautājumus”. Šāds komentārs izskanēja, jo viņa kā kristiete, kas iestājas par atturēšanos no dzimumattiecībām līdz kāzām, uzskata, ka kristīgie vecāku viedoklis nav pārstāvēts šajā pētījumā. Tajā pašā laikā viņa bija satraukusies, ka precēti pāri ļoti ilgi nerada bērnus, tad attopoties 40 gadu vecumā, kad jau ir par vēlu un tad iet veikt mākslīgo apaugļošanu. Trakums kaut kāds!
Raivis Dzintars bija pavisam lakonisks. Viņš tikai uzsvēra, ka viņam ir tiešāka pieredze, tāpēc arī runāja no savas pieredzes.

Izrauj, sakapā mazos gabaliņos to sūda, bļa, sirdi.

Nastavševs, jā.

Un vēl es tikai gribēju pateikt, ka vēstures romānu sērija "Mēs. Latvija, XX gadsimts", manuprāt, ir viens no skaistākajiem pēdējā laika notikumiem latviešu literatūrā.

Pārrados no Mazpilsētas ar darba tulznām, nosvilušu un sūrstošu muguru un laimi sejā. Laiks tur rit lēnāk. Apkārt vējš bērzos, dzeguzes un miers. Viss zied un smaržo, un tiecas dzīvot. Turklāt it visam, ko dari dārzā, ir jēga, vai tā ir rakšana, stādīšana, naglošana, skaldīšana, pļaušana un pat, jā, ziepju šķīdināšana lapušu nāvei. Tas nav tikai par 'šeit un tagad', bet arī par to, ka tas ir īsti. Tās tulznas uz rokām ir īstas.
Un diendusa liekas nevis kā izlaidība, bet pilnīgi loģiska dienas sastāvdaļa, kas iekļaujas laika un darbu ritumā. Pasaule tur, ārpusē, uz brīdi vairs neeksistē. Dārzs, darbi, dzīvība un grāmata. Atgriešanās Rīgā šovakar šķiet jo īpaši nežēlīga. Iespējams, fakts, ka aizmirsu Mazpilsētas mājā savu telefonu, kas arī mans vienīgais modinātājs, noklusēti pasaka ļoti daudz. Sadzeršos uz nakti tējas cerībā, ka pieriesušais pūslis mani uzmodinās kādu stundu pēc gaiļiem.

UPD. Pamodos ļoti laicīgi, plkst. 05:15

Es ilgi valbīju acis un smadzenes, lai saprastu, vai tas ir joks vai tas viss nopietni. Laikam nopietni.

"Piknika koks - jauns koncepts kopā būšanai.
Sievietes roku darbs, radīts no priedes vai egles koka, apstrādāts ar dabīgiem materiāliem, uzsverot koka unikālo struktūru."

Cena: 80 eur

Koka aksesuāri

Vecais labais stāsts, ka pētījumus visi grib, pasaka, lai nosaucam savu summu, pēc tam uztaisa lielas, lielas acis un saka, ka wowow, no jūsu prasītās summas mēs jums varam maksāt 1/5 daļu. Ēmmm... nu jā.

Mani dārgie draudziņi!

Šodien ir tāda darba duna, ka gandrīz neattapu atrast brīdi pusdienām. Uzskatīsim, ka šobrīd ir manas pusdienas.
Tātad pusdienu pauzē izstāstīšu jums sava rīta cirslību. Bija tā.
Miegs naktī bija labs, bet modinātāja zvans plkst. 06:00 mani tomēr drusku sagrāva. Vēl brīdi centos pagarināt mirkli "pirms", pagriežot abu spilvenu aukstās puses (hello, brothers and sisters!). Kad spilvenu siltums vairs nebija izbēgams un arī pūslis jau kādu pusstundu bija kliedzis par savu brieduma pakāpi, saņēmu visus savus spēkus un izvēlu tūļīgo un stīvo augumu no mīkstajiem palagiem. Nodevu miegainu sveicienu saulei un žagatai, kas laidās no ābeļzara uz tuvējo stalto egli, un lēnīgi vilkos uz vannasistabu, kur turpmākās minūtes divdesmit veicu miesas augšāmcelšanās rituālus. Soli pa solim, kustību pa kustībai nodevos sociālā paskata tjūningam. Kā vienmēr, pēdējā brīdī, kad jau jāskrien laukā no mājas, meklēju, ko tad vispār vilkt mugurā. Uzvelku kleitu, rūtaino, saprazdama, ka šodien nebūs un, iespējams, izdarīdama pāragru spriedumu par šīs nepilnas četras reizes vilktās kleitas īsto piederību veikalam "Otrā elpa", nevis uz mana auguma. Ātrumā lemju par labu svārkiem un krekliņam, pilnīgi parastam. Ātri, ātri, vēl pēdējais smaržu pieskāriens kaklam, mētelītis mugurā un esmu gatava laimē diet doties Kalpot. Gaismas slēdži, slēdzene, pakāpieni un priekšā jau smaržīgais un ziedošais Rajons. Esmu gājusi jau kādas minūtes trīs, kad pēkšņi mani pārņem sajūta, ka kaut kas ir aizmirsts, ka kaut kas nav pareizi. Gludeklis? Vai tomēr gaisma vannasistabā, kā tas ir gadījies jau iepriekš? Un tad pār mani lija apskaidrība. Man kaut kā trūka. Svārki, dāmas un kungi. Tas, kā man trūka, bija svārki. Esmu uzvilkusi mēteli virs krekliņa un melnām zeķbiksēm. Aptverdama situāciju, sāku smieties balsī, griezos uz papēža riņķī un steidzu apjost brunčus.

Neko es nezināju, neko negaidīju no sievietes ar sirēnas balsi no Fēru salām. Viņa vakar mani apbūra, pārņēma savā varā, man pat nebija iespēju pretoties. Tas ziemeļnieku vēja aprautais vaigs un pacietība par mūžam nākošo pavasari mani savažo gan mūzikā, gan literatūrā. Savažo, lai atbrīvotu.
Viens no labākajiem pēdējā laikā dzirdētajiem koncertiem.

Eivør - Rottu Skogvarnir