You pointed at something and said: "Have you ever seen such a beautiful thing?"

sestdien uzņēmām 18 bērnus (saskaitījām!) uz Ūpja astoņgadu ballīti. pēc pirmajām piecpadsmit minūtēm gribējās aiziet prom, tik skaļi tas bija.
bet vēlāk - tīri ok, pat nenoēda abas kūkas (iepriekšējā vakarā jutu, ka vajag divas kūkas, jo nu - daudzums, bērnu daudzums vājprātīgs!), māja palika vienā gabalā, pa vidu atnāca brīnišķīgs zinātnes šovs, aizdedzināja bērniem rokas ar nolūku un visādus citus brīnumus.

pēc ballītes nebija nekāda bardaka, novācām kūku galdu desmit minūtēs, nolikām bērnus gulēt un sagaidījām viesus arī sev, dzērām vinčuku un runājām par absurdo un skaisto.

vēl mani mulsina, cik ļoti bieži manus puikas Londonā un lidostās pirms / pēc dēvēja par meitenēm.
un tas tikai garo matu dēļ, viss pārējais ir puiciski puicisks - apģērbu krāsas, stils, pašu izturēšanās.

Gleznotjāja izstāde.

Izlasīju kaķa mulsināšanas kopienu, nevarēju atrauties.

"Policija meklē suņa saimnieku, kurš Kuldīgas novadā nokoda deviņus dambriežus"

es esmu stipra un neatkarīga sieviete, gudra, protams, arī, tāpēc es vakar nopirku jaunus zābakus, lai rīt brauktu uz Berlīni pa smuko
vakar 2 stundas nostaigāju ar suņiem un viss bija labi, bet šodien, aizejot uz veikalu ap stūra, knapi atnācu mājās un uz abiem papēžiem man ir pamatīgas tulznas
kas nozīmē, ka es ne tikai nevarēšu vilkt jaunos un skaistos zābakus, tas nozīmē, ka man pat 10 gadus vecie izļurkātie dr martens berzīs

vakar īsti pa galvu iesita vīra teiktais, ka pasaulē vairs nav neviena labā,
nav nevienas labas lielvaras.

londona ir mainījusies, tā vairs nav britiski uzpūtīga, tā ir jauka, diezgan piezemēta, ārkārtīgi pacietīga un sirsnīga. īstus britus tā arī nesatikām.
no otras puses - londona ir mainījusies, tā ir nolaista, nemīlīga, nesakopta.

no trešās puses, londonā muzeji VISPĀR nav mainījušies. tas nav īsti uz labu, bet nu ko par to.

redzējām ļoti daudz, man ļoti patika, nogurām arī (drusku par vēsu, lai būtu pavisam omulīgi ārā).

Andrea Bočelli ar sievu viens otrā iemīlējās no pirmā acu skatiena.

Jāteic, pati pabrīnījos par diezgan mierīgo "visam reiz pienāk gals" atskārsmi Cibas pazušanas sakarā, jo daudzus, līdz ar to, vairs nesastapu nekad. Bet atkal redzēšanās, nenoliedzami iepriecina.

Sapratu, ka nesaprotu, vai pastāv kādas vienošanās vai konvencijas, kas nosaka to, kā jādēvē starptautiskie ūdeņi. Un, ja pastāv, ar kādu varu šīs vienošanās vai konvencijas tiek uzturētas? Piemēram, kas notiek, ja Zviedrijas karalis paziņo, ka Baltijas jūra tagad ir Zviedru jūra? Vai ja portugāļi uzstāj, ka Klusais okeāns jāsauc par Magelāna okeānu? Vai ja mjanmieši grib kaut kā pa savam pārsaukt Bengālijas līci?

Proti, galvenais, ko mēģinu saprast pēc Trampa paziņojuma/rīkojuma -- kad latviešu kartogrāfi sastādīs nākamo "Jāņa sētas" "Pasaules ģeogrāfijas atlanta" izdevumu, viņiem to līci rakstīt kā Meksikas vai Amerikas?