Bļannas Baklažannas gaišo atmiņu mūžīgais starojums

Traucoties ar ķēvīti trijos naktī mājās, uz tilta apstājos vairākkārtīgi. Lai ieelpotu un lai ieraudzītu. Šajā siltajā un liegajā naktī jutos neaprakstāmi dzīva. Galvā skanēja naksnīgās sarunas, smiekli un paralēli klusi dungoju ko līdzīgu šim.
This is it, es nodomāju. Šī ārī ir tā mūsu vasara. Tas nekas, ka maijā.
RPFF, kura programma šogad bija īpaši laba (nevarēju vien beigt komplimentēt abus brīnišķos rīkotājus M. un C.) noslēdzās ar ārkārtīgi spēcīgu Marka Aitkena filmu "Dead When I Got Here", un arī ar burvīgu sarunu ar pašas filmas veidotāju pēc tam. Kopumā gan bija pamaz tautas, bet ko gan var gribēt, ja tās ir pirmās +20grādīgās dienas šogad. Skudriņas Tipiņas gan iespēja visu - i dārzu, ir laiskumu, i festivālu.

Man ir tik ļoti skaisti draugi.

Taisnību sakot, lai arī pavadījām vakar dārzā visu dienu, darbu ziņā neko daudz mēs neizdarījām - drusku pastādījām, drusku pasējām, drusku izzāģējām vecos ceriņu zarus (kombināciju es + zāģis pārspēj es + cirvis vai es + dzīvžoga cirpējs vai, ja ļoti gribas, arī es + āža kāja), drusku nopļāvām zāli - svaigi pļauta zāle iesita nāsīs vasaras smaržu. Laiski un skaisti.
Vēl mēs garāžā uzgājām beigtas žurkas ķermenīti - vilniņa bija jau gandrīz nost, tāpēc izcili labi varēja redzēt kājiņu, galvaskausa un pat astes kaulus, kauliņus, kā arī stingri veidotos oranžos zobus. Ziņoju, ka žurciņa tika apbērēta manā augstā gādībā upmalā pie mazās kļavas.
Darbu sadale laukos, dārgie ļaudis, ir pavisam citādāka, nekā pilsētā. Spuldzītes, ziniet, es varu pati nomainīt, jā, jā, arī to Venden ūdeni es darbā varu, ja gribu, pati atnest (lai gan nevar noliegt, ka lielākiem ļaužiem tas ir vieglāk), sienas krāsot, naglas iedzīt utt. arī varu - šajā ziņā rokas gluži no pēcpuses neaug un, pats svarīgākais, nav arī nekad bijis tāda uzstādījuma, ka esmu nevarīga vai kā īpaši lolojama princese - dieviete, kurai šādi darbi vienkārši nepieklājas. Nē - varu, nav arī iebildumu un pat patīk! Bet laukos, redziet, ir vajadzīgas daudz specifiskākas prasmes. Tekošs jumts, piemēram, būtu pāri maniem spēkiem. Viss, kas saistās ar mehāniku vai elektrību - arī. Tajā pašā laikā, protams, tas nav arī obligāti jāmāk kungiem. Lai gan lauku džentlmeņi to ierasti prot, jo citādi jau īsti māju uzturēt nevar. Turklāt bieži ar prasmēm ir par maz, bieži vajag spēku - tādu spēku, ko pat kačājoties es nekad nedabūtu. Malku saskaldīt vel varētu, ābeles izrakt varu, ir darīts. Bet tad ir tādi darbi, darbiņi, kas mani diezgan izaicina. Nu, jums vajdzēja redzēt, kā tika ņemti nost slēģi, ko kungi rudenī bija tā brangāk pieskrūvējuši (ar šķībi iedzītām skrūvēm, mhm, mhm). Nocirpt dzīvžogu ar to elektrisko štrumentu man ir diezgan challenging ne tāpēc, ka tas būtu smags, bet gan tāpēc, ka rokas jātur ausu augstumā (vai arī jākāpj uz beņķīša, bet mēs taču negribam izskatīties pavisam smieklīgi, vai ne)). Lūk, laukos vajag visādas prasmes un spēku. Bet, ja nav to, tad naudu. Labā ziņa ir, ka prasmes var apgūt. Bet nevar noliegt, ka darbu dalīšana daudz vairāk tiek pakļauta fiziskām īpašībām. Dzimumu vienlīdzība, protams, tāpat kā pilsētas vidē ir galvās. Sak', tikai tas, ka es ravēšu, bet tu jumtu labosi, nenozīmē, ka mana vieta ķēķī, bet tava tur, ārā, plašā pasaulē, spodrinot spalvas. Nē. Es ravēju, tu labo jumtu, jo mums tā ir labi, jo mēs katrs darām to, ko labāk protam, to, ko spējam, lai šī saimniecība taptu ilgtspējīga un skaista.

UPD. Meiteņu mājturībai skolās jau sen vajadzēja mācīt elementārākās mājsaimniecības lietas, lai neizaug būtnes, kam bail no āmura, lai vismaz naglu taisni var iedzīt. Bez izšūšanas krustdūrienā, ziniet, var kaut kā iztikt.

Ir maijs. Priekā!

Equus Dailē ir jāredz kaut vai lugas materiāla dēļ vien. Un aktieru dēļ arīdzan. Patiesībā tieši to pašu varu teikt par Ž.Sibleirasa / Ģ.Ēča "Lidojošo klusuma darbnīcu" jebšu "Papelēs šalko vējš". Klusuma darbnīca, iespējams, not gonna blow your mind away, bet tā ir viena no sirsnīgākajām izrādēm, ko pēdējā laikā esmu redzējusi. Liriska, bet ne salkana, traģikomiska - kā jau pati dzīve. Par dzīvotgribu arī tad, kad ķermenis sāk pievilt, kad it kā nekas daudz vairs nav atlicis un it kā nekas daudz vairs nenotiek. Par notikšanu. Gistavs, Renē un Fernāns izpelnījās manu maigumu un mīlestību. Absolūti.
Equus, savukārt, liek justies viegli neērti šī vārda labākajā nozīmē, iedarbojas mazliet hipnotizējoši, pēc brīža attopoties, ka esi saliecies uz priekšu un burtiski ieurbies uz skatuves notiekošajā. Urdoša tēma, protams.
12 krēsli JRT neapšaubāmi ir meistarības un kvalitātes paraugstunda, tajā pašā laikā tā ir Dailes teātra style kases grāvēju JRT versija. Es tapu komfortabli un ļoti kvalitatīvi (noteikti ne primitīvi) izklaidēta četru stundu garumā. Un darbadienās dažkārt tas ir precīzi, kas vajadzīgs. Bet skatītājs ir atstāts tikai un vienīgi vērotāja lomā, iesaiste nenotiek, prāts atpūšas, sirds nenotrīs.

Šopavasar esmu īstena teātra slampa. Šī visa dēļ diēta tūliņ sāksies bez liekas piespiešanās.

Kāpēc man neviens agrāk nepateica, ka brīnišķā tomātu zupa top vēl brīnišķāka, ja tai pievieno šķipsniņu kanēļa? Halō! Tieši tas, kā trūka.
Taisnības labad jāsaka, ka mana tomātene tomēr nav uz pusi tik garda kā boženas. Es domāju, pie vainas mans vispārējais kūtrums uz gatavošanu. Runā, ka meistarību nodzert nevar, tomēr regulāras prakses trūkums gan liek par sevi manīt. Es te nesen pagatavoju ko tik negaršīgu, ka visu izmetu ārā. Ēdiena negaršīguma pakāpei esmu novērojusi arī saistību ar izsalkumu. Jo izsalkušāka, jo nepacietīgāka un steidzīgāka, jo negaršīgāk. Lūk. Kanēlis tātad. Kur es biju agrāk.

P.S. Kreses (neēdamās, bet tādas, uz kurām tik vien, kā raudzīties un priecāties par to daiļumu) tagad stiepjas par vismaz 1 - 1.5 cm dienā. Amazing!

Man ir sajūta, ka beigās visi nomirst ar vēzi. Arī tie, kuriem salāpa sirdi un asinsvadus, beigās nomirst ar vēzi. No kaut kā jau ir jānomirst. Bet brīžiem nevar saprast, kāpēc Viņa tik nepacietīga un ņem arī jaunus. Vēzis ir tik vardarbīgs pret miesu un garu.


"lūdzu, saglabājiet mieru!
Es tikai bļaustos -
es neesmu vardarbīga.
Es neesmu ļauna.
Es esmu rezultāts."

Tā pati Nāvīte M.Zusaka grāmatā "Grāmatu zagle"

Bēdu, manu lielu bēdu. Jūlijā draugu mīļbērnam pastarītim būs krustabas. Ballīte būs varena. Cien. vienu gadu jaunais kundziņš tiks pie vesela bara krustvecāku, mani ieskaitot. Bet vaimanu, vaimanu - esot jāvelk baltas drēbes! Obligāti. Miniet trīs reizes, vai man ir baltas drēbes?! Nekad, nekad apzinātā vecumā man tādu nav bijis! Jāsāk aust vadmala. elina, tu arī jūtu sāpi?

Esmu vienkārša radība. Nāku no mikrorajona, kur treniņbikses ar vienu strīpu bija norma, meitene no sirds un no rajona, bez smalkiem ciltsrakstiem. Prāts un gaume ir drusku uzaudzēta, jā. Man vispār patīk pucēties jeb, precīzāk būtu teikt, pats process man dziļi riebj, bet patīk rezultāts (tikai neiedomājieties, ka mikrorajonos nepucējas, un kā vēl!). Bet, kad runa ir par skriešanu vai cita veida sportošanu, manī mostas meitene, parastā. Visas tās ZIB kolekcijas ar sporta apģērbiem var iet ieskrieties. Es saprotu advancētu materiālu izmantošanu - nu, lai nesaslst no sviedriem, kas tek pār miesu, lai apavi ir īpaši viegli un amortizējoši utt. - tas viss man ļoti piedur. Bet ne jau vienmēr tas ir par to. Tas ir arī par sporta modi, vai ne, vai ne. Nu, lūk. Kad nonākam līdz sporta modei, manī runā mikrorajons. Vai svīstot ZIB kolekcijā es būšu skaistāka? Tak ne jau. Un vai vispār skrienot, elšot un svīstot ir jābūt skaistam un stilīgam? Ēēēm, nu nez. Tad nu lūk, be aware!!! - es skrienu ļoti nesmuka. (Ja redzat Āgenītī skrienam necila auguma radību ar sekundārajām sieviešu dzimuma pazīmēm nestilīgā paskatā, tad ziniet, tā esmu es). Man ir pilnīgi parasts t-krekls (ļoti iespējams, ka tajā pat iemeties kāds caurumiņš, jo tie daži t-krekli man ir seni un ļoti mīļi), nike puiku (jā, puiku nudien) šorti (nu vai nike bikes, atkarīgs no sezonas), bet tas nike ir tikai sagadīšanās pēc, zvēru. Botas arī laikam nike, bet ļoti parastas, ērtuma ziņā - varētu būt vieglākas. Saskaņā ar šī pavasara modi vispār nav stilīgas. Tāda nu es jožu, nebēdāju ne nieka, bet arī, ja kāda bēda uznāk, pabāžu zem akmens. Bet tad ar mani notika TAS. Ciemojoties pie ļ.cien. Boženas, es uzmērīju viņas jaunos revolucionāros skriešanas apavus. Firmu neatceros, bet ir saskaņā ar modi - laistījās visādās smukās varavīksnes krāsiņās (and gay parade may begin). Tas viss nieki, bet tas, kā Viņas piegūla manai daļai kājiņai, siedza orgasmisku sajūtu, vilkt nost vispār vairs negribēju, domās jau cilāju kājas, jozu un tā vien gribējās laimē diet. Un tagad, dārgie draugi, ir noticis tas, par ko bažījos - tagad es ļoti kāroju šādas vieglas un, jā, krāsainas, botas, lai gan mājās man ir veseli divi skriešanas apavu pāri, kas kalpo godam. Tagad man liekas, ka es vairs negribu skriet bez tādiem ze apaviem. Kas tālāk? Polsterētās ZIB riteņbraukšanas biksītes?

Btw, katru reizi, kad nositu kodi (vai ko tml.), es jūtos drusku slikti. True story.

Ir atsevišķi produkti, kas ir sevi pierādījuši kvalitātē un tāpēc tos lietoju jau gadiem. Rau, piemēram, melnās, biezās zeķubikses, tādas bez rakstiem, pilnīgi vienkāršas, es nēsāju tikai vienu zorti, kuras nopērkamas vienā veikalā. Un ko man tagad domāt, ka, ja n-tos gadus vienmēr esmu pirkusi S izmēru un tas ir derējis kā uzliets, bet nu jau kādu laiku esmu pārgājusi uz XS? Droši vien to, ka cien.ražotājs pārskatījis izmērus un sapratis, ka cilvēki grib vilkt S pat tad, ja viņi tādi pilnīgi noteikti nav (tikpat ļoti, cik es neesmu XS, bet gan zolīds voluptuous S).
Vakar bodē bija palicis tikai S - domāju, big deal. Mhm. Man liekas, ka tas S man ir uzvilkts līdz zodam, un ir mazliet tā bērnībā atmetošā sajūta par mūždien brūkošajām zeķbiksēm. I stand tall.