Bļannas Baklažannas gaišo atmiņu mūžīgais starojums

Katru rītu dodos garām vismaz vienam no šiem plakātiem , kas aicina ar ziedojmu atbalstīt LV paralimpiešu dalību šīs vasaras Rio spēlēs. Un šajā brīdī man vienmēr iestājas tāds normāls "WTF". Es atvainojos, bet kā tas nākas, ka Olimpiskajai komitejai līdzekļu pietiek, lai sportisti, tai skaitā veselas komandas, piedalītos Olimpiskajās spēlēs, bet Paralimpiskajai komitejai nepietiek? Jo vieni ir nacionālais valsts lepnums un tur nav jautājumu par līdzekļu piešķiršanu un atrašanu no lielajiem dižatbalstītājiem, bet otri nav? Cilvēki, kas olimpiskajās spēlēs pārstāvēs valsti, brauc par ziedojumiem, nopietni?! Un tad vēl šī nemanāmā paspiešana uz jūtām 'viņi var. vai VARAM MĒS?' Tas man drusku jau uzsit asinspiedienu, vai ziniet. Vai MĒS varam? Jā, mēs varam, bet kaut kā manai acij un ausij tas viss šķiet drusku ačgārni. Jo tas ir par nostāju. Šeit ir melns uz balta pateikts, ka viņiem mēs līdzekļus neatradām, tai skaitā no ģenerālsponsporiem. Nenoticēju, mēģiniet vēlreiz.
Man gan nekad nav bijis arī skaidrs, kāpēc visiem cilvēkiem nevar būt olimpiskās spēles vienā laikā, tikai ar atsevišķām sacensību kategorijām. Kāpēc ir vajadzīgs nosaukums paralimpiskās spēles, kāpēc viņi ir paralimpieši, nevis vienkārši olimpieši?

Dārzā viss labi. Mūs šodien apciemoja mūsu kaimiņi, kas atnesa bērzu sulas, kā arī rižais runcis un raibā kaķenīte. Šķiet, ka arī Mārtiņš un Ligita* mūs jau atkal šogad pagodinās ar savu klātbūtni un, iespējams, pat ar bērniem.
Neko daudz mēs neizdarījām (bet nav arī tā, ka neizdarījām neko), tas tomēr vairāk izvērtās par retrītu un vienas dienas brīvestību, kad var iedzert piebaldzēnu un brengulīti, pūkaino, sākot jau no 11iem priekšpusdienā.
*gulbju pāris

Pa ceļam redzēju, kā viena vārna izvaroja otru. Tēviņš ar kāju bija piespiedis mātītes kaklu un galvu pie zemes, viņa nelabi ķērca, sita ar spārniem un mēģināja izrauties, bet viņš nerimās, kamēr tā lieta nebija nodarīta. Nē, nu es jau saprotu, ka viņiem pēc TĀ nav nekāds cuddle un acis kā zvaigznes, bet ko tik brutālu sen nebiju redzējusi. (Mana smadzene nespēja pārtraukt aizvietot reālo attēlu ar identisku no cilvēku valstības.) Tā jums vis nebija šāda rāma ūjināšana
Lūk, jums, pavasaris, romantika.

Pirmo reizi pēc ziemas uzsēst mugurā savam rumaciņam ir tomēr sasodīti orgasmiski.

Man čoms, pa Amēriku dzīvodamies, iegādājies šādu sejas apmatojuma depilācijas pulveri, to kļūdaini uzskatīdams par pēc skūšanas pūderi vai ko tamlīdzīgu. Bārda tur, goč pendel, vairs nekad neaugšot :D Teicu, lai sūta tik šurp - ja nenoņems manu (dajebkādu) apmatojumu (nē, bārdas man nav), pabēršu kodēm, kas te man pēdējā laikā drusku savairojušās (lai aizrijas). Funny thing, ka tas pūderis ir speciāli radīts for black men. Droši vien tāpēc, ka melnajiem ASV un, jo īpaši Bronksā, aizliegts pārdot asus priekšmetus :D (Jā, šis ir rasistisks joks, bite me :D)

Es vēl joprojām esmu tik pārņemta ar Raiņa - Kairiša "Uguns un nakts", ka varu vien izspiest pliekanu "uh. iespaidīgi. pārņemoši. aktuāli. lieliski." Turklāt sr. un jr. Radzobes visu jau smuki uzlikušas uz papīra.

Aizstaigājām uz "Pilna Māras istabiņu".
Piekritīšu kādam biedram - tas, iespējams, ir labākais, ko ar šo materiālu varēja izdarīt. Brīžiem bija sajūta, ka atrodos Parādnieka kunga demogrāfijas kampaņā - žēl, ka radīšana lielākoties apzināti atstāta tikai šajā sfērā. Taču nevar noliegt, ka ik brīdi tā drusku, drusku iedūra pakrūtē tā stīdziņa par mīlestības trūkumu (vai tā mātes, vai jebkāda cita mīlestība, man nešķiet tik būtiski).
Izrādes noskaņa stipri atgādināja Terensa Malika pēdējo laiku darbus - tāds Tree of Life latvju mērcē.
Tomēr uzveduma laikā sapratu, ka mani lielākie iebildumi ir nevis pret režiju vai pārāk smagnējo un neērto telpu, bet gan....bungu rīboņa.... pašu materiālu, proti, lugu vai, vēl precīzāk, selektīvi pret Māras Zālītes daiļradi. Un nebija pat tā, ka savus iebildumus pret MZ nebiju iepriekš apzinājusi, bet laikam drusku piemirsusi gan. Jo, ak, brīžam tas viss bija krietini uz robežas ar JRT tik neraksturīgo patētiku! Nemaz nerunājot par Zālītei tik zīmīgo pirksta pakratīšanu un morāli, morālīti(jaunkundzīt, jūs vēl nesapratāt, ka mēs šeit par izniekotām iespējām, vājiem raksturiem un sekliem labuma meklētājiem runājam? Skaties, attopies, neatkārto!)Mičule Zālītes tieksmi sprediķot ir gan drusku ietīstījusi kosmiskaja miglā. Par to uz mirkli liek aizmirst arī Keiša un Daudziņa kariķētie tēli (viņi patīkami mani aizmeta uz Hermaņa un Makdonas "Izrāde, kas nav par latviešiem. Vientulīgie rietumi" noskaņu, kur morāle, loģiski, ir, bet moralizēšana pat blakus nav stāvējusi).
Tas noteikti nav labākais, ko esmu redzējusi JRT. Tas, brīnumainā kārtā, nav arī sliktākais.

Sveika, bāreņu tauta...

P.S. es jau iztālēm redzu, kā šo izrādi gāž apkārt nacionālās apvienības pūļi.
P.P.S. biedri gan saka, ka MZ "Pieci pirksti" esot izcila grāmata. Es laikam ļaušos tikt pierunāta.

Mans apaps, Indrānu tēvs, kuram šodien aprit 87 gadi, jau atkal ir slimnīcā. Visādas vainas, kuru cēloņus tā konkrēti pagaidām atrast nevar. Tā nu viņš tur guļ ar temperatūru un cer, ka pēc nedēļas viņu tomēr varēs operēt. Viņš ir "vecā kaluma" i cilvēks, i pacients. Indrāntēvs jau ir pasūtījis manai mātei, lai atved viņam šokolādes konfektes - ne jau sev, bet māsiņām par labu attiekšanos pret viņu. Tāpat viņš atkal ir sācis kukuļot savu ārstu, tā cerot panākt kādu ātrāku rezultātu, kas, protams, ir absurdi, jo diagnoze jau tāpēc ātrāk neuzrodas. Nav arī ticams, ka tādējādi viņš nogriež rindas uz vajadzīgajiem izmeklējumiem vai tiek labāk aprūpēts.
Turklāt viņš grib būt "labais pacients", proti, naktīs viņš labāk cietīs sāpes, nekā modinās māsiņas, jo negrib viņas traucēt. Maigi sakot, es drusku aizskaistos, kad man māte to visu stāsta, bet, tā kā mēģināt ieskaidrot vecam vīram jaunu patiesību ir neiespējami, tad nu es pieklājīgi sakožu zobus un klusēju.

S.Uhanova un V.Nastavševa "Melnā sperma" ir stāsti un izrāde par cilvēcību līdz kaulam. Un tieši "līdz kaulam" ir atslēgas vārdi - bieži vien neglīti un sāpīgi kā tādi regulāri nobrāzti, mazliet sūrstoši un brīžiem jau strutojoši ceļgali.
Tā (krievu) dvēsele - ar Sibīrijas stingumu, režīma dekadenci, izkropļotajām paaudzēm un dzelošo mošanos pēkšņā tukšumā iesit pa nierēm tā stipri, stipri. Un, taisnību sakot, nevajag pat to, lai sajustu svelošu (vai varbūt zeļošu?) pakrūti - ir jābūt bez sirds, lai negribētos noglaudīt galvu ikvienam tur redzamajamam dzīves (pa)bērnam.

Viens no labākajiem pēdējā laika redzētajiem iestudējumiem.

Imho Makbets ir izdevies grandiozs.
Skatīties šo filmu Forumā uz visa pop smārda fona būtu bijis noziedzīgi - gan pret cienījamo Klasiķi, gan ekranizāciju. Splendidā valdīja absolūts klusums - tieši tāds, kādu prasa ne vien lugas traģika, bet arī Kurcela lēnie kadri un asinssārtās Skotijas ainavas.