Bļannas Baklažannas gaišo atmiņu mūžīgais starojums

Visu laiku prātoju, diez, kas un kā notiek Nastavševa galvā. Neatbildams un arī lieks jautājums, protams, jo tur notiek kas svēts - vismaz man tā šķiet. Svēts, jo tur nemitīgi kas dzimst un kas mirst, turklāt ar vērienu.
Hermanis, šķiet, strādā vairāk ar prātu, Nastavševs ir ... dzīvnieciskāks? Viņš spēlējas ar instinktiem, ar primitīvo mūsos. Sajūta, ka viņš izrok to melnāko no dvēseles n-tajiem aizkambariem un tad tā liegi, maigi un mirklīgi liek uzzibsnīt kaut kam trauslam un gaišam.
"Asins kāzas" noteikti ir viens no vērienīgākajiem un skaistākajiem iestudējumiem, ko pēdējā laikā (un varbūt pat vispār) ir nācies redzēt. Brīžiem man bija pāris iebildumi pret atsevišķiem aktierdarbiem, bet tas absolūti izlīdzinājās uz kopējā fona, lai gan vārds "fons" ir teju noziedzīgs šajā kontekstā. Šī izrāde ir mākslas darbs visās tās izpausmēs, tai skaitā mūzikā:

Vladislavs Nastavševs un Toms Auniņš - Mosties, Līgava

Ejiet, grābiet, skatiet.

Kāds te nupat vienā no daudzajām mazajām komunikācijas istabiņām pieminēja saprašanās kultūru ar norādi uz tās iztrūkumu - i ciba, i irlā. Вот сижу и думаю es par šo jau piekto savu bezmiega nakti. Tie īssavienojumi, man domāt, rodas no a)neprasmes rakstīt, stāstīt (lasīt: skaidri izklāstīt domu bez liekas viņķelēšanas un izmargojumiemu un tā lai nav čerez žopu (un, nē, tas nenozīmē automātiski pāreju uz sausu tekstu), bet vairāk gan laikam no b) neprasmes (ie)klausīties un lasīt (steiga, negribēšana, bailes no pozīciju zaudēšanas utt.) un noteikti neaizmirsīsim un par zemu nenovērtēsim c)arogances, neiecietības un paštaisnuma spēku.

Man bija ļoti buržuāzisks vakars. Tātad es šodien macījos spēlēt golfu. Es, protams, jau pirms tam zināju, ka tas ir daudz grūtāk, nekā izskatās. Bumbiņa drusku lidoja gan (apmēram katru ceturto sitienu; varbūt). Ja turpmākās pāris nedēļas uzsistu ik dienas pa pāris simtiem, gan jau progress būtu :)) Bet vispār. Un, jā, es to pateikšu skaļi. Golfs (atškirībā no hokeja, manas pirmās mīlestības mūžā) nekad nevarētu būt mans sports. Man, goda vārds, traucēja krūtis. Satvēriens, vēziens un sitiens ir pilnīgi citādāks nekā hoķim, un šeitan viņas abas drusku par daudz bija manu roku ceļā, jo sevišķi uz tālajiem sitieniem. Es esmu par pupainu golfam!!!!
Vēl es pabiju daudzinātajā Rocket Bean Roastery jebšu tiem, kas nevar atcerēties visu to penteri (es, piemēram, nevaru) - vienkārši Grauzdētavā. Es gribētu cīši jo cīši paspiest roku interjera dizainerim - man pilnīgi nokaitināja tas, cik ļoti tur viss gaumīgi un pārdomāts, un skaisti, tāds rusty ar glances piesitienu tieši vietā. Laba kafija, super duper aperol spritz, gards ēdiens, no kura sanāk lielisks instagramm food porn (padoms visiem šādu izdarību cienītājiem) un, protams, paliek tukšs vēders. (Jā, man tomēr ir iebildumi pret tām mazmazītiņām porcijām ar pāris mērču triepieniem pār šķīvja maliņu, apzinoties, ka es acīmredzami neko nesaprotu no estētiskā baudījuma un elitārisma kā tāda, jo aizliegums golfa laukumā polo krekliņa vietā nēsāt t-kreklu (uz iesācējiem neattiecas), jo tādējādi tiek pazudināta sporta etiķete un nojāta diena visiem pusmūža kungiem sniegbaltajās sporta zeķēs, manām acīm ir tomēr sasodīti nepārliecinoša.)
Arlabunakti, dārgie draudziņi!

Sagūlušas biezas bezmiega naktis.

Šeit nekas jauns, it kā viss zināms, bet lieku reizi trāpīgs (un sāpīgs?) atgādinājums man, tev, mums visiem par to, cik grūti ir pārraut spoguļošanās ķēdi.

Atliek nebūt mājās četras dienas, kad mazais zirneklīc jau iekārtojis sev māju uz vienas no sienām un mazs mazītiņš kukainīc ar garu snīpīti rāpo pa manu laptopu. Viņš apvēlās uz muguriņas, bet es uzstutēju viņu atpakaļ uz kājām. Lai rāpo vien savās darīšanās. Man vietas pietiek.
Par kodēm pat neizteikšos, tās šeit bezkaunīgi mājo arī manā klātbūtnē.

Tās krustabas bija awesome! Tik gaišs un sirsnīgs, un jautrs pasākums! Mazais vaininieks krustabu galvenās ceremonijas brīdī klēpī cieši un saldi aizmiga. Nepamodās pat, kad blakus skanēja dūdas, tika iesvētīts ar ūdeni un kad metām trīs reizes viņu gaisā, saucot jauniegūtajā vārdā.
Viņš ieguva sešas dižkūmas un divus dižkūmus :) Būs bagāts vīrs!

Kad mājās ir tikai kukurūzas pārslas, bez piena, bet ēst gribas.

UPD. Apēdu. Tagad mājās nav pat to.

Nopirku baltu kleitu, ibio. Uz tām krustabām, ja. Es un balts? Es pat nesaprotu, kā lai uzvedas tik balts. Sēdēt tak nekur nevar. Nē, nu, mēļo, ka izskatās labi, bet pēdējo reizi es baltu gan jau vilku tādā vecumā, kad kājās āva tās pusgarās zeķītes ar bumbulīšiem, zandalītes un mēģināja sēdēt mierīgi un nedīdīties un vispār arī tos celīšus, kā meitenītei pieklājas, turēt cīši kopā.

Dārgie draudziņi!

Pamētājiet, lūdzams, idejas, ko dāvāt brašam 1 gadu vecam jaunēklim uz krustabām (kas ir tajā pašā dienā, kad viņa dzimšanas diena)? Dāvanai jābūt kopīgai no 6 topošajiem krustvecākiem.

Es esmu festivālu izteikts nemīļotājs. Pat tad, ja tur uzstājas sirdij un ausij makten tīkami ārtisti. Šajā sakarā šobrīd izjūtu nelielas ciešanas par Pozīti (šitik čīzīgi to nodēvēja viens no maniem mazmāsīcēniem, neatceros, Līžele vai Agņeška, bet viņām arī "OK" как пишется, так произносится, ej nu sazin) - tur būs kādas 3-4 muzikālās apvienības, pie kurām es drusku mēdzu vīterot, bet saņemties aizbraukt es tik un tā nevaru. Saskaitot plusus / mīnusus, mīnusu tomēr vairāk. Ok, ok, ja tur būtu Nick Cave, tad gan es brauktu un paciestu visu, kas nāktu pār manu galvu. Viņam pieder mana sirds, mūžīgi mūžos, āmen.
Būsim godīgi - lai izturētu festivālus, jābūt konstantā reibonī un paplašinātā apziņas stāvoklī (vielas pēc jūsu izvēles).
Galvenās festivālu problēmas ir:
1) pūlis un burzma ilgāku laika periodu ("ilgāku laika periodu" = tāds, kas pārsniedz vienu vakaru). Šī ir galvenā un lielākā problēma. Rīgas svētku laikā ierasti mani atradīsiet dezertējušu ārpus Rīdziņas, kaut kur koka pavēnī. Koncerti neskaitās, jo vienu vakaru jau var paciest daudz ko, turklāt nebūsim, Bļanniņ, nu radikāli, ir jau ir arī pūļos brīnišķa kopības sajūta! Brīnišķā kopības sajūta parasti nudien ilgst vienu vakaru, jo ir tā labā sajūta, ka varēsi pārnākt savās mājās. Bet, raugi, festivālos tā mīcīšanās un berzēšanās un savas telpas pat ne ierobežosana (ierobežošana notiek katru mīļu dienu, pasperot kāju ārpus dzīvokļa sliekšņa), bet sazipošana. Drīz vien attopies ar svešiem īpatņiem dalot dažādas intīmas detaļas - sākot ar kāsīšiem, beidzot ar ķermeņa fluīdiem un klozetpodiem. Un tā vairākas dienas. Un tāpēc jādzer. Citādi tak to nevar turēt!
2) netīrība. Jā, man ir problēma - man patīk komforts. Bet gulēšana teltīs, kas atrodas cita citai tik tuvu, mazgāšanās dušās, pirms kurām vienmēr ir sajūta, ka drošības pēc jāietinas pārtikas plēvē, lai kaut ko nesaķertu, jau pieminētie klozetpodi utt. Āāāāā, šis viss man izraisa zosādu un nīgrumu. Un jau atkal - pret nīgrumu nākas pastiprināti lietot ze vielas. Nekāda baltrocīte nekad neesmu bijusi, i zivis varu notīrīt un izķidāt, i visādus citādus šmucīgus darbus veikti, tikai pēc tam iedodiet man dušu. Bet braucienos, pārgājienos man ģeldēs, protams, jebkura ūdenstilpne. Teiksiet, festivālos, parasti arī tuvumā ir kas līdzīgs? Jā, ir. Iekrāsojies jau maigi dzeltenā tonī. Vārdu sakot, man allažiņ ir sajūta, ka pēc festivāliem es pārbraukšu mājās ar kādu jaunu mājdzīvnieku, piemēram, Escherichia coli. Visu pasliktina, protams, arī tas, ja Pērkontēvs sadomājis lietainus laikapstākļus. Dubļi, ziniet, nav automātiski Vudstoka. Bet es arī Vudstokā droši vien būtu sēdējusi kā grumpy cat, beigās dzērusi visīti vienītī un gajusi gulēt plkst. vienos.
Šajā sakarā gribēju atzīmēt, ka Komēta bija manai gaumei piemērots mazfests. Lēšu, ka vidēji nebija vairāk par 1500 - 2000 purniņiem. Naktī patīkami varēja aizvizināties mājās ar Knakts Autobusu par visiem zināmiem 1,15 ērikiem, tad vēl plkst. 04:00 paspēt ieiet Rajona nakts bodē, lai nopirktu brokastu tiesu. Vai nav jauki, ko?
Rindu festivālā prakiski nebija, pūcīte zvirbulim kājas nenomina, atmosfēra ļoti ģimeniska. Visur radi, draugi, paziņas - lielākā pūlī viņi vienkārši nebūtu ieraugāmi, kur nu vēl runājami. Satiku tikai vienu veco brūtgānu, kur ienaids, kam rimt, nekad nav bijis - bučas uz vaigiem, jauki patērzējām, jauki padzērām dzērienus. Mēļo, ka lekcija bija laba (pai, pai, Blanniņ).
Gadījās arī tā, ka brīdī, kad stūķēju mutē kaut kādu vegāno burgeru, kas, jāatzīst, nebija sūdīgs, pienāca klāt persona un jautāja: "Tu esi Bļanna, vai ne? Bļanna Baklažanna?" Noriju kumosu un pamāju ar galvu, ka esmu gan, jā. Viņš priekšā nestādījās, šī cilvēka nosaukumu es ieguvu drusku vēlāk. Viņš esot dzirdējis vairākas manas lekcijas, ieskaitot šo te, Komētā. Viņš arī esot antrop., tikai no pretējās akadēmiskās nometnes. Tā nu viņš piedāvājās izrādīt cietoksni un drusku par to pastāstīt, par ko es biju visai pateicīga, jo nebiju izpildījusi informatīvo mājasdarbu. Stundas gāja, un attapos es, ka jaunēklis ir drusku "piešmugulējies" mums klāt. Man liekas, viņš gribēja drusku draudzēties, jo pēc cietokšņa apskates, viņa sejā atpazinu nelielu vilšanās izteiksmi, kad es apvienojos ar saviem radiem, draugiem, paziņām un vispār nekādā veidā nebiju ieinteresēta izstaigāt cietoksni vēlreiz, šoreiz pa tumsu.
Es ceru, ka Komēta nāks arī pēc gada. Es pat pieciestu, ja tur būtu paredzētie 3000 tūkstoši īpatņu. Bet vairāk gan, lūdzu, nē.