Bļannas Baklažannas gaišo atmiņu mūžīgais starojums

Es, protams, saprotu, ka ar mums runā Kosmoss, un vispār mēs visi esam The Blanket, jo kā gan citādi lai izskaidro, ka katrā piecgadē 2/3 jauno vecāku ir vienisprātis, ka vārds x ir tieši viskaistākais uz pasaules, kā dēvēt viņu atvases. Šobrīd vārds x, šķiet, ir gustavs, ernests, nora, dārta, rūta un sākas viss no gala.

Lasu par klasifikāciju (kāda veida un kāda smaguma pakāpes disabilites sacenšas kopā) Paralimpiskajās spēlēs.
Piemēram (un loģiski, protams), 'Athletes with different impairments compete against each other, because sport classes are allocated based on the impact the impairment has on swimming, rather than on the impairment itself.' https://www.paralympic.org/swimming/classification
Piem., kraulā (?) uz muguras uzvarēja Zheng Tao kuram ir abu roku amputācija līdz pat plecam, lai gan disciplīnas konkurenti bija arī peldētāji ar rokām (klasifikācija S6 SB5 iekļauj: 'swimmers with short stature or amputations of both arms, or moderate co-ordination problems on one side of their body, for example.').

Tas man atgādina arī to, man ir ilgās, garās sarunās nācies aizstāvēt pozīciju, ka, jā, liberālisms, ziniet, nav nesavietojams ar nacionālismu (my case). Ir tāds liberālnacionālisms? Nu, kur nav iebildumu, ka Milda ir melna, bet runā latviski, raud pie "Saule, Pērkons, Daugava" (nu, vai arī arī neraud :D) un mīl šo zemi kā tēvzemi, tajā pašā laikā (manis pēc) saglabājot savu otru nacionālo mantojumu, un kur valsts valoda vēl aizvien ir viena vienīga - latviešu?

Another problem with the left, the philosopher writes in his book, is a dangerous tendency to mythologize refugees as especially noble because of their suffering: “I don’t like this romantic false idea that suffering purifies you, that it makes you a noble person. It does not!” On the contrary, he says, “it makes you do anything to survive.”
This doesn’t mean Europe should be less committed to taking care of desperate people seeking shelter, he says—but Europeans should be more realistic about the kind of effort it takes to do so. “It’s easy to be humanitarian if your principle is that the others whom we are helping are good warm guys, friendly,” he says. “What if they are not? My point is that even in that case we should be helping them.

Marxist philosopher Slavoj Žižek explains why we shouldn’t pity or romanticize refugees

Sanitas Reinsones "Meža meitas" ir viena no spēcīgākajām sitieniem pa nierēm grāmatām, ko pēdējā laikā nācies lasīt - aiz sava īstuma un patiesuma. Kamols kaklā un miklas acis. Atliek vien klusēt un noliegt galvu aiz cieņas par drosmi un sirds skaidrību.

"Man bija šausmīgas bailes. Bet es tik ļoti gribēju dzīvot, vienalga, lai vai kas. Es tik dikti gribēju dzīvot! Māsa man teica: "Tu, maziņais, tu paliec..." Mani viņi par maziņo sauca visu laiku. Es jau biju jauniņa, sešpadsmit gadu. "Tu paliec, tad zināsi izstāstīt. Tevi jau nespīdzinās, bet mēs nepadosimies." Mums bija tā norunāts iepriekš. Tas nenāca pēkšņi. Katrā ziņā mēs vienmēr bijām gatavai, ka kaut kas jau kādreiz notiks. Vai nu saņems ciet, vai...
Uz to lūku, kur mēs gājām ārā, veda tādas trepītes. Un nu dzirdējām, ka tur ārkārtīgi stipri dauza ar tām laidnēm. Tad saimnieks sauca: "Padodieties, mēs esam aplenkti! Nu tad viss bija skaidrs. Un uzreiz atskanēja šāviens. Zariņš nošāva vispirms manu māsu un pēc tam nošāvās pats." / meža meita Regīna Tīliba, dz.1935 /

- tā, aizņemoties šo nosaukumu, es pavisam īsi raksturotu "One more time with feeling".

https://www.youtube.com/watch?v=xDR9ijzQbzY

P.S. "Skeleton Tree" ir pat mazliet grūti klausīties - tik personisks, emocionāls un sāpju pārņemts tas ir. Sajūta, ka klausoties es ielaužos kādā ļoti privātā, sargātā un svētā vietā. Bail to piesārņot. Filmā "One more time with feeling" Keivs saka, ka jūt, ka viņam pazūd balss. "Skeleton tree" nudien Keivs skan pilnīgi citādi - pieklusināti, it kā pat nedroši; vietas, ko iepriekš būtu izkliedzis vai izdziedājis pilnu krūti, dzirdama elpa, čuksti, it kā nebūtu vairs spēka.
Un teikt, ka "man ļoti patīk jaunais albums", šķiet tik nepareizi - jo kā gan to var teikt un kā vispār var novērtēt kaut ko, kas tapis tik vājprātīgās sāpēs?

Tur divu ielu krustā stāv mājiņa. Maza, zaļa, no koka dēļiem celta un pagalam sašķiebusies mājiņa. Jumts tai vairākkārtīgi lāpīts ar melnu ruberoīdu, ap pagalmu apjoztā sēta drusku sagāzusies uz iekšu, bet logos vējo sniegbalti mežģīņu aizkari. Aizkari pavērās un es kautri ieskatījos logā. Istabu sienas rotāja koši zaļas tapetes ar dzīvnieciņiem, iespējams, Disneja mikipelēm, bet virtuves plaukti bija pilni ar dažnedažādākā izmēra burciņām, kurās visticamāk glabājas garšvielas un zāļu tējas, bet varbūt pat buramās zālītes, jo mājiņa tikpat labi varētu būt arī uz vistas kājas un piederēt kādai riebējai.
Bet te netālu ir ar zaļu, no greiziem dēļiem sasistu sētu ieskauta bordo krāsas māja ar koši rozā piebūvi un balti krāsotiem logu rāmjiem. Krāsa nedaudz nolupusi, dārzā pār sētu liecas kāršrozes. "Latgales sēta", es katru reizi nodomāju, iedama tai garām. Tikai blakus tai slienas lielveikals, kas allaž atsit atpakaļ realitātē.
Mani plosa ziņkārība, man gribas ielūkoties šajos logos, gribas iekāpt iekšā un redzēt, kādi cilvēki tur dzīvo, kādus ēdienus viņi ēd, kādas skumjas viņus māc, par ko viņi priecājas. Man gribas apskatīties viņu traukus virtuvē un kas viņiem glabājas pieliekamajā. Varbūt viņiem ir virtuves krūzītes ar smalku osiņu un meža zemenīšu vai ziedu attēlu? Man ļoti patīk tādas krūzītes. Varbūt viņiem ir dakšiņas un nazīši ar apaļo metāla spalu, bet varbūt spali ir pat izrakstīti?

Pirms nedēļas, ar biedriem staigājot pa Mazpilsētas kapiem, kuri pierāda, ka Dieviņam itin vienalga, vai tu pareizticīgais vai protestants, jo atdusas tur visi kopā, atskatījāmies visdažādākās glaunākās akmens, metāla un pat marmora apmalītes ne vien ap kapu kopiņām, bet arī ap iegādāto kapiņu teritoriju, kas, jāatzīst, kalpoja arī praktisku apsvērumu dēļ - kapsēta ir būvēta diezgan "kalnainā" vietā - bez apmalītēm būtu kopiņu noslīdējumi un, kas zin, varbūt pat nepieļaujama pīšļu sajaukšanās. Pa tam lāgam ievērojām arī veselus divus daiļgrābšanas konkursus - "Skaistākā skujiņa" un "Grābiens 2016", kurā acīmredzot sacentās visi, kam skujiņa ir pārāk garlaicīga un vairs nesniedz nedz izaicinājuma un labi padarīta darba sajūtu, ne estētisko baudījumu (jeb, kā konservatori to skaidrotu - kam ir vienaldzīgas tradicionālās (kapu) vērtības). Neizpalika, protams, arī sīvēšanās par iespaidīgāko kapakmeni - eņģeļi raudās, modernās mākslas iedvesmoti objekti (mākslai vajag telpu?) un, protams, protams, arī portreti ar vovām, kas tērpti vaifbīteros rasnačkās. Drusku pat sakautrējāmies, ka mēs ņemam un bildējam, bet, būsim godīgi, tas bija tā vērts.

Ko nākamo paaudžu ļauži skatīsies, ja mēs visi izdomāsim (sa)kremēties? Kapi - tā tak ir kultūra, tā ir klātesoša vēsture par cilvēkiem, kuri nav iekļauti vēstures grāmatās. Staigāt pa kapiem ir kā lasīt nesarakstītu vēsturisku grāmatu, kur Saņam, iespējams, viņa bumers bija viss, kas viņam pieder un kas ir viņš pats, un tamdēļ ielaists mūžībā kopā ar to; kur mazā meitenīte Vika kā jau visi bērni sapņoja par pieaugšanu lielai, bet saslima ar tīfu un nomira; kur Mikus apglabāts kopā ar abām savām sievām Dainām, kur ģimenes kapos paredzēto četru kapiņu vietā izmantotas vien trīs, jo Pētera pīšļus tā arī nekad neatrada un nepārveda no svešumiem; kur uz kapakmeņa redzami tikai dzimšanas datumi, bet kādu dienu būs arī miršanas; kur vārdu nav, bet palicis vien sašķobies krusts vai varbūt itin nekas. Mazo cilvēku dzīve un nāve. Mazo cilvēku vēsture.

Bet vakars šodien tāds, ka gribas atzīties mīlestībā itin visam - tam sīkajam lietum, kas pakšķina pa palodzi, vējam, kas atceļā sabojāja manu frizūru, cilvēkiem par to, ka viņi ir blakus, grāmatas asajām malām, milzīgajam garkājodam, kas piesēdis uz manas istabas sienas, baltajiem dzidrajiem lielajā metāla bļodā, kāda nezināma cilvēka vieglajam pirkstu slīdējumam pār ģitāras stīgām, mirtei mazajā podiņā...

Ai. Tā reizēm uznāk un pāriet, tik ātri un lēni bez gala.

Ziniet, nav obligāti jābūt child-free vai daudzbērnu mātei, vai lesbietei, vai ar kustību traucējumiem utt.utjpr., lai NEteiktu - hei, uztrenē imunitāti, uzaudzē ādu.
Ādas uzaudzēšana nav risinājums sabiedrības līmenī, bet gan indivīda (un arī tur ir mērs).

Absurdi vai varbūt skumji, cik ļoti nākas sevi pārvarēt un piespiest, lai pasniegtu roku un palīdzētu piecelties uz ielas lietū pakritušam onkulītim tik tāpēc, ka viņš nedaudz dvako pēc urīna. Viņš noteikti nebija cilvēks bez konkrētas dzīves vietas, bet smakas vienmēr atbaida.
No ātrās palīdzības atteicās, lai gan šķita ļoti sasities. Nosēdināju turpat, pieturā, ar lietussargu virs galvas, pret kājām atstutējot viņa supernetto maisiņu, kurā nekā daudz nebija. Uz jautājumu, vai mājas tālu un vai nevajag, kā palīdzēt, īsti neatbildēja vai arī es nesapratu - runa bija stipri lauzīta un saklemmējusies.
Ja es ticētu Dieviņam vai vismaz planētu novietojumiem, tas noteikti būtu trāpīgs atgādinājums no augšas par to, ka citiem klājas grūtāk. Bet, tā kā neticu nekam no iepriekš minētā, manā blociņā tas arvien ierakstās kā "nejaušība" vai "atkārtota nebijušu sajūtu restaurācija".

Ceru, ka tiks mājās.