Bļannas Baklažannas gaišo atmiņu mūžīgais starojums

Bija tikpat drēgna rudens diena kā tagad, man bija kādu divpadsmit gadi un mūs veda klases ekskursijā uz Emīla Dārziņa dzimtajām Jāņa skolas mājām. Mūs uzveda augšā otrajā stāvā, kur telpas priekšā no melna rāmja uz mums nekustīgi lūkojās pats Dārziņš, un nosēdināja uz rindās sakārtotajiem krēsliem, un mēs klausījāmies "Melanholisko valsi". Puse klasesbiedru nebēdnīgi čaloja, citi žāvājās, citi cītīgi klausījās. Es sēdēju pašā priekšā pie melnā flīģela un man gribējās raudāt - no tā, ka es biju viņa mājās, no tā, ka viņš pametās zem vilciena, no tā, cik liegi un skaisti skanēja viņa mūzika, it kā viņš būtu dzīvs ar mums vienā telpā.

Mēs dzērām par abortiem un senču radurakstiem.

"Katrs, kuram mājās ir kaut viena zaļa puķe, zina, ka visas problēmas sākas ziemā, kad dzīvokļos pieslēdz apkuri", dzied Jānis Lācis, par pamatu dziesmas vārdiem izmantojot 1997.gada Teklas Šelteres "Dienā" publicēto rakstu.
Nudien puķēm netīk centrālapkure, "tās nīkuļo un dzeltē acīmredzami", un, neskatoties uz visiem apkures labumiem, arī cilvēkam drusku tā netīk - mājās nudien ir ļoti sauss gaiss, ka atcerējos pat savulaik TV Shop'ā reklamētos gaisa mitrinātājus. Sajūta, ka mana labā sejas āda izžūst un novecē.

Dārgie draudziņi!

Es vēl aizmirsu pastāstīt, ka vakar piedzīvoju uzlidojumu. Raugi, lavierējot starp etiķainiem purniņiem gar centrāltirgus paviljoniem, pār zonu laidās prāvs pulks kaiju un, jau pirms viņas bija sasniegušas mani, es iztālēm dzirdēju smagnējus "pļek", tsūuuuuuu "pļek", tsuuuuuuu "pļek". Saprazdama, ka viņas strauji tuvojas man, es slaikos lēcienos pievārēju dažādas šķēršļu joslas (lasīt: peļķes), sarāvos cik maza vien varēju un strauji pieplaku pie piena paviljona mūriem. Uzlidojums bija beidzies. Tiku cauri ar tikai vienu baltu zīmogu plecs rajonā.
Šorīt no rīta man uz galvas diezgan sāpīgi uzkrita divi kastaņi. Man liekas, pasaule ar mani komunicē visai neierastos veidos un tas viss noteikti kaut ko nozīmē.

Bet, ja nu kas, mums vismaz pieder naktis.

Dreamers
They never learn
Beyond the point
Of no return

Jāatzīst, ka šī ir viena no interesantākajām mājas lapām, ko pēdējā laikā nācies skatīt: http://www.brakovska.lv/

Sadaļa "Par sevi" vēsta: "Cilvēki mani dēvē dažādos vārdos. "Zināšanu eņģelis" un "Krišjāņa Barona Dainu skapis""

Un tas, ka ir sadaļa "Tēzes", jau vien ir ko vērts :) Tur Vita sniedz dažnedažādas atziņas (ko tikpat labi var uztvert arī kā padomiņus, kā būt tikpat veiksmīgam, kāda ir Vita): ""Pasaule izvēlas vai nu labāko vai to, kas ir atšķirīgs. Kurš no šiem diviem esi tu?" - nav jēga būt tādiem pašiem kā pārējie - ja gribi gūt panākumus, tas nāk caur atzinību. Atzinību nesaņem viduvējības."

Un ir arī galerija!

Es domāju, ka elle ir tad, kad ir mūžīgas iesnas.
Darbā nav neviena vesela. Visi visus saprot.

P.S. Es neesmu īpaši kāra uz saldumiem, bet es pasludinu šīs par savām mīļākajām konfektēm "Reese's peanut butter cup".
Orgasms mutes dobumā, goč pendel. Rīgā jau nevar nopirkt, ne?

UPD. Stokmanā neatradu. Riktīgi bēdīgs :((

The Crying Game

Boy George manis pēc nudien varēt nebūt sarakstījis nevienu citu dziesmu, un tik un tā būtu bijis gana :))
Un filma. Nu filma pats par sevi. Jo sevišķi šādos rudenīgos vakaros, kad, ticēdams aptieķa farmaceitam, esi nopircis Rinogel Spray, kas degunu netaisa vaļā pat ne par kripatiņu, toties ar katru spreju nāsī no tā kodīguma (es atvainojos, atsvaidzinošā efekta!) asaru kanāli sāk darboties absolūti nekontrolēti. Raudu spēle 2

Satori, skatos, komentē apmēram trīs cilvēki, un visi ir teju tvneta līmenis.

Raitā solī un gana skaidrā prātā kādu pusstundu pāri pusnaktij, soļodama caur naksnīgo un mēness apspīdēto Rīgu, pie autoostas mani īstenā īru akcentā uzrunā kāds 30+ vīrs. Viņš nupat ielidojis no Dublinas, ticis līdz centram, bet jau lidostā sapratis, ka atstājis maku kaut kur Dublinas lidostā - maks pat ir atrasts, bet viņam jātiek tālāk uz Alūksni pie ģimenes, vai es nevarot izstāstīt, kur ir tuvākais Policijas iecirknis, varbūt tur viņam varēšot kā palīdzēt. Sāku stāstīt, bet saprotu, ka vieglāk parādīt ceļu - saku, ejam, tepat netālu jau ir (Gogoļa ielas iecirknis). Izlīkumojam es, viņš un viņa rokas bagāža caur tukšajiem, aizmigušajiem tirgus stendiem. Viņš nomaina pusi, kurā man iet blakus, lai viņa labā auss būtu pie manas kreisās - 13 gadu vecumā kreisajā ausī zaudējis dzirdi, iesaistoties ielu kautiņā.
Iecirknī jautāju, vai ir kāds, kas runā angliski, bet uz atbildi "mazliet", saprotu, ka vieglāk un ātrāk būs, ja palikšu par tulku un mēģināšu apstāstīt situāciju. Policista kungs, kurš bija acīmredzami nīgrs par viņa iztraucēto miermīlīgo eksistenci šitādu nieka dēļ, plāta rokas un saka, ka neko nevar darīt šajā situācijā. Pelēku restu ielenkumā īrs saka, nekas, ka policista kungi nevarot līdzēt, gan kaut ko izdomāšot un sirsnīgi pateicas man par palīdzību. Bet es tak saprotu, ka viņš nekur nevar tikt. Ir nakts, auksts. Tā kā nāku no KKC un Čomska, man skaidras naudas vispār nav. Saku, nāc, aizejam līdz bankomātam. Izņēmu 10 eiro - ar to noteikti pietiks līdz Alūksnei un arī nakti pārlaist siltumā autoostā (pa nakti uzturēšanās autoostas telpās maksā 1 ēriku). Īram asaras acīs un viņš mani cieši apkampj divas reizes. Lūdz, lai iedodu savu vārdu un adresi, ka tiklīdz nonāks Alūksnē atsūtīs naudiņu atpakaļ. Nodomāju, ko nu tur ķēpāsies, es badā šoreiz no tiem 10 eiro nenomiršu, saku, ka nevajag, nevajag, lai tik safe drive home. Īrs saka, ka vismaz līdz mājām mani pavadīšot - mazākais, ko varot darīt. Bet mēness spīdēja, etiķi jau salīduši pa pakšķiem un domas dažnedažādākas skrēja caur manu galvu - pirms īrs mani uzrunāja, domāju par nelietību un to, kā cilvēki notrulinās pret to, ko paši dara - ja sākumā vēl sprūda un rīstījās, tad ar laiku slīd lejā jau labi, sirdsapziņu apkauj, ētiskumu arī - izcili labi, ja vēl gadīga roka noglauda vaigu un apstiprina darbību.
Atteicu īram, sakot, ka viss labi, 5 min un būšu telpās. Apskauj mani vēlreiz un mēs šķiramies uz neredzēšanos.