Bļannas Baklažannas gaišo atmiņu mūžīgais starojums

Skatoties izrādi otro reizi, var kvalitatīvi pievērst uzmanību dažādām detaļām, kuras pirmajā reizē palaiž garām, ķerot sižetu un citas lielās līnijas. "Melnā sperma" aizvien svilina.

I'm not in love
So don't forget it
It's just a silly phase I'm going through
And just because
I call you up
Don't get me wrong, don't think you've got it made
I'm not in love, no no, it's because...

Izrāde par mums.

P.S. ļoti gribas, lai rīt būtu brīvdiena.

Tikai no skatīšanās caur ekrānu vien, tikai no lasīšanas vien rodas sajūta, ka miesu sadala, izrauj visus orgānus, bet atstāj tikai sirdi tukšumā, lai tā tagad deg un sitas par sevi un visiem citiem. Zobi sakosti līdz žokļa pagurumam, acis piekaltas un aizmiglotas no mikluma, deniņi pulsē un plaukstas savilktas ciešās dūrēs. Bet tur, pakrūtē, kur tā kailā sirds auļo uz riņķi un neprātīgi dauzās, urd jautājums pēc jautājuma - vai es izdzīvotu, vai es izturētu, vai nepadarītu sev galu, vai es paliktu pie pilna prāta, vai es nezaudētu ticību labajam? Vai es saglabātu cilvēcību?
Man nav ne jausmas.

Melānija Vanaga un daudzi citi izturēja to visu. Stāsts par cilvēka un cilvēcības plašumu un mēru.

P.S. Man domas atgriežas pie Brokas tēla. Kadri skrien vēl acu priekšā.

Ieraudzīju sniegotās Latvijas bildes un uzreiz gribas braukt mājās! Jo, ja nu šis ir vienīgais sniegs, kas mums šogad tiks?
Turiet īkšķus, lai tā pasaka saglabājas vismaz līdz svētdienai!

Jā, šī ir mana pirmā reize uzvalku pilsētā un es tajā iemīlējos, kolīdz spēru pirmos soļus ārpus metro. Ar mani tā notiek reti - nu, iemīlēšanās jebkamā, tai skaitā pilsētās. Bet, lai nu kas, es vienmēr visai ātri zinu - būs vai nebūs (aršana, patikšana, sauc kā gribi, manu mazo draudziņ). Jā, jā, man patīk daudzas pilsētas, daudzās gribas atgriezties, bet visur kā tūristam. Toties Briselē ir viss, lai es pirmo reizi skaļi atzītos - šī ir pilsēta, kurā es varu iedomāties sevi dzīvojam.
Un, kamēr LV pirmais sniegs, šeit laiks kā jūlijā - +15-16 :))

Ā, nu vispār vēl es pa šo marasma nedēļu pamanījos apmeklēt "Danse Macabre" atklāšanu - tur nav, ko daudz bilst, aizejiet. Nāves maskas lielākoties ir savāktas no citu muzeju kolekcijām, kā arī privātkolekcijām. Ļoti plaši ir pārstāvēta dažādu latvju tautas dižgaru, piemēram, Raiņa, Aspazijas, Kārļa Zāles, Kārļa Skalbes, brāļu Kaudzīšu, paša Paula Stradiņa, Jāzepa Vītola, Eduarda Smiļģa, Gustava Zemgala, Annas Brigaderes un daudzu citu nāves maskas. Tāpat ir izstādīta arī Pirmā Pasaules kara krituša karavīra nāves maska un nezināmās 16 gadus jaunās meitenes pēcnāves maska, kas 19.gadsimtā atrasta noslīkusi Sēnā Parīzē un kas vēlāk kļuvusi par glābšanas lelles Anniņas prototipu. Tāpat redzama Ciņa pēcnāves maska, kurš bijis sifilisa slimnieks, kas dusmu uzplūdā nogalinājis savu sievu. Savulaik esot atlieta arī Kaupēna seja, kas diemžēl nav saglabājusies. Tradīcija atliet noziedznieku vai garīgi slimo pēcnāves maskas Eiropā 19. un 20.gadsimta sākumā visticamāk skaidrojama kā iespēja pēcāk pētīt šo cilvēku fizionomiju, lai noteiktu, vai un kā kriminālas noslieces vai vājprātība atainojas sejas vaibstos - tā saucamā tainted gene pool teorija praksē. Šī izstādes daļa ir noslīpēta labi.
Nedaudz pretenzijas jeb katrā ziņā pāris jautājumus raisīja 2.izstādes daļa, kurā izstādītas, piemēram, atsevišķas organisma daļas ar pavadošo stāstu - vai tas būtu par orgānu transplantāciju, vai kā jau sen mirušas sievietes vēža šūnas turpina dzīvot arī pēc nāves un "kalpot" zinātnei, vai, piemēram, pēc miruša ķermeņa parauga studentu veidota rokas mulāža utt. Tāpat ir izveidota siena, kur ikviens var uzrakstīt, ko vēlētos pagūt izdarīt pirms nāves, un noliktas četras "balsojamās urnas", kas piedāvā opcijas, ko es izvēlētos darīt ar savu ķermeni pēc nāves. Un ikviens, iemetot vienā no urnām balsojamo "pupu" tiek aicināts izteikt savu viedokli vai vēlmes. Te gan man bija iebildumi pret iespējamām opcijām, proti, kāpēc tikai četras un kāpēc tieši šīs četras: ziedot ķermeni zinātnei, ziedot orgānus transplantācijai, novēlēt ķermeni anatomikumam studentu apmācībai vai gluži vienkārši - tikt apbedītam. Kā ar kremēšanu? Tāpat arī ne līdz galam bija skaidra, kāpēc izstādes otrajā daļā izvēlēti tieši šie objekti, ne citi. Radās iespaids par pakļaušanos telpas izmēram (kas, protams, nav mazsvarīgi). Labs izstādes abu daļu savienojums ir nosacītajā 2.daļā izstādītie mūsdienu mākslinieces Dylan Meconis Danse Macabre zīmējumi, kur dejojošā nāvīte skeletiņa paskatā piezogas ne vairs hercogiem vai zemniekiem, bet hipsteriem, blogeriem un fitnesa entuziastiem. Mērķis - "likt aizdomāties" noteikti ir sasniegts, tomēr "nāves masku", kas arī galvenā izstādes daļa, noteikti ir nostrādāta daudz labāk.

Un kaut kad biju solījusies mis_sarajevo pastāstīt, ko es domāju par R.Vaivara "Divas māsas un draudzene". Nu beidzot ir redzēta. Nešaubīgi principiāla un brutāla izrāde - brutāla tik tikpat ļoti kā pati dzīve. Kopumā 2,5 stundas bez pārtraukuma, protams, jau vien ir izaicinājums ikvienam skatītājam, tādēļ arī izrādes sākumā tiek arī paziņots, ka droši var iet uz tualeti, ja vajag, vai arī vienkārši projām, ja piebesī. Izrāde noteikti ir tāds blieziens-pārsteigums un gan fiziski, gan emocionāli izskatās ļoti smaga visām aktrisēm, kas gan brīnišķīgi tiek ar visu galā. Gana daudz izspelēto situāciju ir kā blieziens ar bomi un gribas tikai piekrītoši māt ar galvu, ka, jā, jā, kaut kas līdzīgs ir pieredzēts. Vīrieši no skatītāju vidus tiek burtiski ekspluatēti visu izrādes laiku (vienu nabagu izmantoja tik bieži, ka arī viņš beigās izpelnījās aplausus kā viens no izrādes dalībniekiem) un pēc katras šādas reizes viņiem tiek ierādīta atpakaļ viņu vieta ne vien zālē, bet dzīvē kā tādā. Kāds mans paziņa (vīr.dz.) bija par izrādi absolūti sajūsmināts. Domāju tikpat veselīgi to uztvēra vēl kāds pulciņš vīru, bet gan jau dažiem arī raustījās plakstiņš. Tiesa, nevajag domāt, ka izrāde sit tikai vīriešus, arī pašas lēdijas ir tālu no tā, ko saprotam ar vārdu "lēdija". Bet kas gan viņām cits atliek? Sak', nebūtu veči tādi kretīni un pidari - alkoholiķi (tas būtu vēl tas mazākais un pieciešamais), klapētāji, visu šķirbu drāzēji, bezgoži un vienkārši memļeki, nebūtu arī sievietēm jākļūst tik ciniskām un izmisušām. Kā Vaivars pirms tam intervijās bija izteicies - dažkārt, lai vīrieši vispār kaut ko sprastu, viņiem vienkārši ir brutāli jāsadod pa muti. Nu tad ar to arī sievietes šajā izrādē nodarbojas - dod pa muti viņiem tā, ka asinis līst (burtiski līst tikpat izteiksmīgi kā "Kill Bill"). Lai arī izrāde lielāko daļu noturēja manu uzmanību 100% (tas ir svarīgi, jo iepriekšējo nakti nebija gulēts) un atsevišķas vietas ir citējams, kaut kas kopumā pietrūka vai varbūt bija par daudz. Par daudz trokšņu, par maz niansētības un toņu. Manai gaumei pārāk tieši ar beisboleni par pieri. Noteikti pilnīgi liekas bija paša Vaivara pierakstītās a ļa "Melanholijas" cienīgās beigas. Tad gan man beidzot gribējās, lai izrāde beidzas.

Šonedēļ gulēts tik maz, ka ķermenītis viss tāds stīvs un neveikls, prātiņš kļuvis jau īsiņš kā cīsiņš. Atvelku miesu uz darbu, jo skaidrs, ka to pēdējo šīsnedēļas Lielo darbu, kas jāpiebeidz, strādājot no mājām, es vienkārši nesaņemtos izdarīt, lai gan palagi mani ilgi, ilgi nelaida vaļā.
Pa ceļam par mani izņirgājās laikpstākļi. Es tiku viegli cauri, jo manu lietussargu tie izvaroja.
Lai nu kā, es beidzot, mazliet izpluinīta, nonācu galapunktā. Nodomāju sevi palutināt un baltas kafijas vietā pacienāt sevi ar kapučino. Bij'man kaut kā piemirsies, ka piena putotājs ir drusku aizķepis un sabojājies, kā rezultātā debešķīgu piena putu vietā es ieguvu ne vien vienkārši uzkarsētu pienu, bet arī piena eksploziju taisni man sejā un uz krūtīm. Ņemot nost no aparāta piena krūzīti, tā izslīdēja un atlikušais saturs izlija man rokās. Tāda nu es, klāta ar pienu, dodos pie saimniecības skapīša, kur, protams, pašā augstākajā plauktā noliktas salvetes. No rokām man burtiski pil piens un arī acis aizlijušas ar šo sākotnes dziru, es, pastiepjoties, cik nu varu, uz purngaliem, skapja durvis veru vaļā, cenšoties to pēc iespējas mazāk noķērnāt. Atveru skapi un, tā kā tas ir pamatīgi piekrāmēts, man uz galvas krīt trauku mazgājamā līdzekļa pudele. Bet, dārgie draugi, mana veiklība tomēr ir prātam neaptverama! Es noķeru pudeli un izvairos no asiņojoša deguna! Pudeli es noķeru, protams, pagalam ačgārni- ne īsti ar plaukstām, bet plaukstu locītavām (!!!) un šo īso mirkli manās rokās tā atrodas vēkšpēdus, ar korķīti, kurš nav aiztaisīts, uz leju. Atkārtoju vēlreiz "ar korķīti, kurš nav aiztaisīts, uz leju". Jā, no tā strauji uz leju pār jau uz pienā izmirkušu krūtežu notek trauku mazgājamais līdzeklis. Nē, nu labi, ka ne acēs. Es, protams, domāju, ka šitas viss uz lielu laimi vai vismaz veiksmi.

Čatā aizgājusi saruna no nopietni akadēmiskās līdz priekiem par elina grāmatas iznākšanu un visbeidzot arī līdz menstruālo asiņu izmantošanai glezniecībā. Kāds iebļaujas "peža!", top aizstājējvārds Sākotnes Muklājs.
Tas šodienai arī viss. Pieaugušie ir runājuši.

Es esmu no tiem cilvēkiem, kurš bez speciālas piedomāšanas krūzīti vienmēr noliks blakus krūžu paliktņiem.

Smieklīgi, protams, tagad lasīt visādus bravūrīgus uzsaukumus no sērijas Laidiet caur maniem pīšļiem kaut piecus tramvajus, jo mirušajiem taču vienalga, es negribētu, lai manas mirstīgās atliekas traucē progresam... utt. utjpr.

Vāji. Tiešām vāji. Lūdzu, ejiet kremējieties, laidiet pa upi, piekopiet sky burial utt. Tas viss ir superīgi, jo tradīciju diversitāte, bet kāds tam sakars jau ar esošiem kapiem? Pateikšu priekšā - nekāds! Apples & oranges. Esošie kapi ir kultūra, vēsture un tie ir domāti dzīvajiem, ne tik daudz mirušajiem. Bet tas, kā mēs pret tiem attiecamies, par mums kā par cilvēkiem, kā par sabiedrību, pasaka ļoti, ļoti daudz.

Jūs vispār aptverat, ka drīz iestāsies divi tūkstoši septiņpadsmitais gads? Proti, jau 17 gadi pēc milleniuma, 16 gadi kopš Rīgai 800, 13 gadi kopš iestāšanās ES, 11 gadi kopš pasaules hokeja čempionāta Rīgā, 10 gadi kopš Trekno uzburbušo gadu beigām un 10 gadi kopš VVF nav prezidente, 8 gadi pēc krīzes, 5 gadi kopš Kamēr... vada Jānis Liepinš.... āāāāā Kas vēl? Ā, paritinām personīgo dzīves gājumiņu....šausmas, šausmas.