Bļannas Baklažannas gaišo atmiņu mūžīgais starojums

"Situācija ir kritiska" - divu nedēļu laikā jāatrod mājvieta vēl 7000 Tezē kopienas jauniešu

Tagadiņ jau pienākuši tādi laiki, ka neko nedrīkst teikt skaļi, lai nenomētātu ar akmeņiem. Bet raksturot situāciju kā "kritisku" tomēr ir visai amizanti. Es, protams, tā runāju tikai tādēļ, ka esmu apgrēcīga, nešķīsta neticīgā, kurai nekas nav svēts, izņemot radikālo feminismu (aiziet novilkt krūšturi, maita, visu dienu jau spiež tās patriarhālās važas). Situācija ir kritiska, kad ir plūdi, zemestrīces, ekonomiskā krīze, kara darbība, terors, cilvēktiesību apspiešana utt. Neatrast mājvietas 7000 jauniešiem, kuri gadu mijā grib aizlūgt par labāku pasauli, nav kritiski, tas varbūt ir bēdīgi, stulbi, neizdarīgi utt., bet ne kritiski.

Cik gan muļķīgi no manas puses vakarnakt bija iedomāties, ka pēc "Mēdejas" var tā vienkārši aiziet gulēt. Visu nakti grozījos, modos augšā un pat ar visu mošanos mani bija savažojis murdziņš. Atsauces jūtamas:

Es atrodos savā Mazpilsētas dārzā, ir dziļa ziema ar biezu sniega kārtu. Tīrot sniegu, atrodu divas asiņojošas, nocirstas bērna plaukstas. Pienāk arī ziņas, ka turpat netālu uziets zēna līķis ar trūkstošām plaukstām un izrautu sirdi. [šeit ir izstrūkums, neatceros]
Mirušais zēns nav nācis no šī apvidus, viņš ir no citas zemes, no paralēlas pasaules. Es nolemju uzmeklēt zēna tēvu, kurš, kā mēļo, ir izrāvis zēna sirdi, jo tā ir bijusi saindēta. Bet viņš nav gribējis to nogalēt - vien samainīt dēla sirdi ar savējo, lai zēns var dzīvot. Diemžēl "orgānu transplantācija" nav bijusi veiksmīga un zēns nomiris. [iztrūkst ziņas par iemeslu zēna nocirstajām plaukstām] Tīrot dārzu no sniega, es netīšām ieraugu, ka apsnigušā mauriņa vidū kaut kas zaigo. Pieejot tuvāk, saprotu, ka tas ir ļoti biezs un dzidrs ledus. Notīru ar plaukstām sniegu no caurspīdīgā ledus, ieskatos iekšā un redzu šo citu pasauli - pasauli, no kurienes ir nācis zēns un kur dzīvo viņa tēvs. Es redzu šī vīra māju un kā viņš, asarās izmircis, histēriski ārdās. Un tad viņš palūkojas augšup! Man liekas, ka viņš mani redz, viņš nāk tuvāk un tuvāk un, lai gan zinu, ka ledus ir biezs, man kļūst ļoti bail. Acs pret aci - viņš no apakšas kā Trūmens no sava kupola cieši lūkojas man acīs. Viņš raud un viņš zvēro. Es nolieku virs ledus viņa dēla plaukstas un viņš mēģina tās maigi satvert, bet nevar. Pēc mirkļa viņš sāk cirst ledu, tas plaisā... un [es pamostos]....

Es nesaprotu, kā Guna saliek sevi atpakaļ kopā pēc Mēdejas izrādēm.
Ļoti labs arī Jāsons. Vairāk es šobrīd vēl neko nevaru pateikt. Viss jēls.

Dzīvoklī koridorā jau trešo diennakti izdzisusi spuldzīte. Atceros nopirkt tikai tad, kad vakarā, nākdama mājās, ieveļos pa tumsu iekšā un nočortojos, ka vēl joprojām gaisma pate par sevi nav tapusi. Pazīstot sevi, es šādi varu nodzīvot ļoti ilgi. Tad nu šorīt, pa tumsu taustoties, ģērbjos. Atnācu uz darbu un, protams, konstatēju, ka kājās pie mazās melnās kleitiņas man ir divas dažādas pusgarās zeķes. Abas melnas, bet tomēr dažādas. Un ko man tagadiņ darīt? Jābrauc vēl pēcpusdienā apgaismot jaunatne/Latvijas nākotne.

Citās ziņās:
Nopirkām biļetes uz G.Šmita "Kārkliem". Noskatījos Volmāronkas sižetu, nu patiesībā jau tā ir tā pati Žurka Kornēlija, tikai, domājams, citā (augstākā) kvalitātē. Būs branga smiešanās. Es ceru.

Šī nedēļas nogale bija vētraina, mani dārgie draugi. Noslēdzošā nots piederēja briedim - viņa griešana, malšana, ēšana utt. Brieža gaļa ir ārkārtīgi skaistā bordo krāsā, bet brieža tauki aizdambēs visas trubas jūsu mājā. (Šai ieraksta sadaļai es varētu uzlikt nosaukumu "Kad mājās ir mednieks").

Sestdien pēc skaistās piektdienas nakts bija tikai drusku grūti. Vakar pēc skaistās sestdienas nakts bija mazliet grūtāk - sirsniņa, redziet, vakar drusku neklausīja, motoriņš nevilka vīna straumes, bet saldējuma kokteilīc teijātera starplaikā cēla manu nogurdināto miesu, bet brieža buljoniņš pēcāk vēl jo vairāk.

Sazasolījos pastāstīt, kā patika "Peldošie - Ceļojošie. II daļa" Dailes teātrī. Es gan nenoliedzami vakar nebiju uzmanīgākais skatītājs, bet brīnišķīgā laikmeta beigas tomēr ir ārkārtīgi daiļš vizuālais baudījums. Sēdēju un skatījos kā vienu lielu un ārkārtīgi skaistu videoklipu. Dialogi arī otrajā daļā vēl aizvien ir "ne par ko" un "nekādi", tomēr atšķirībā no pirmās daļas JRT, šī nav tik enerģiska (klavieres kā cilvēka "pagarinājumi" tomēr bija ārkārtīgi spožs solis, ko, protams, nedrīkstētu atkārtot; šeit klavieres kļuvušas statiskas un cilvēkus pašus nospiedošas - aktieri neērti virzās pa šaurajām klavieru radītajām ejām, ik pa laikam viegli un eleganti pārslīdot tām pāri --> pašu radītā noslogojošā smaguma sajūta mijas ar cenšanos bezbēdnīgi aizmirsties un izrauties no "gaaaarlaaiiiiciiibaaas" un ikdienības). Bet no otras puses, protams, ne velti papildnosaukums ir "brīnišķīgā laikmeta beigas", kad visi kļūst maķenīt apcerīgāki, vecāki un sāk analizēt iepriekš sadarīto. Pirmo daļu paši JRT aktieri precīzi noraksturoja kā izrādi, kur forma ņem tik ļoti virsroku pār saturu, ka forma kļūst par saturu. Un tieši šis bija nedaudz vājāks 2.daļā. Iespējams, arī es esmu tik ļoti Nastavševa izlutināta, ka katru reizi gaidu ko pat ne vienlīdz mind-blowing, bet vēl vairāk un vēl vairāk nonesošu. Mani ļoti patīkami pārsteidza Ķesteris (Orests) - viņš izturēja savu lomu līdz pat pēdējiem skatītāju aplausiem. Otrs manu simpātiju ieguvējs bija Ilze Ķuzule - Skrastiņa (amizantais zvēriņš Ļoļečka), kura arī man ierasti ne visai iet pie sirds. Trešo simpātiju es piešķiru skatītājiem. Video ierakstā Intars Rešetins bija teicis, ka mīļajam Dailes teātra skatītājam pirms nākšanas ir jānobriest, ka šī nebūs parasta Dailes teātra izrāde, par ko man, protams, ir milzu prieks. Skatītāji bija rātni un zolīdi. Un vispār milzu prieks par aktieriem jeb, precīzāk, par to, ka viņiem bija iespēja izrauties no ierastā un ieslīgt Vlada prāta mistērijās.

Tā kā sestdien no Līželes Dzimšanas dienas svinībām es mājos devos ne vien krietni vēlu, bet arī jau drusku sareibusi, piemirsu izstāstīt, kā man gāja pa ceļam no Līželes mājas uz savējo.
Gaidīdama pieturā trolejbusu, kas ir viens maniem nemīļākajiem sabiedriskā transporta līdzekļiem, pie manis pietenterēja neliela auguma, šmulīga paskata vīrs ar krietni nodzertu seju un krieviski vaicāja, pēc cik minūtēm nākšot kāds trolejbuss. "Pēc četrām", atbildēju.
Pēc alkohola krietni dvakojošais vīrs ar mugursomu plecos tik lielu, ka atcerējos stāstu par Diegabiksi, pajautājis man par trolejbusa ienākšanas laiku un to, vai ar to nokļūs līdz centram, turpina sarunu. Krieviski, protams. Kādu brīdi domāju izdarīt ko tādu, ar ko Nacionālā Apvienība par mani lepotos, proti, pāriet uz latviešu valodu, bet pēc nākamā svešinieka teikuma sapratu, ka šoreiz ne tikai nav vērts, bet varbūt labāk arī nevajag:
"Меня только неделю назад выпустили", gāzelējoties saka vīrs.
Ok...es pie sevis nodomāju. Iespējams, šis jau ir iemesls pārvietoties uz pieturas otru galu. Bet es palieku, jo viņš turpina bez mitas stāstīt un ir jau ari drusku interesanti, neliegšos. Nosēdējis tagad piecus gadus, pirms šī "срок'a" brīvībā pabijis vien 10 mēnešus, jo vēl pirms tam nosēdējis septiņus gadus. Es neprasu, par ko. Pats izstāsta, ka otro reizi sēdējis, jo "убил своего брата по пьянству". Esot vecāka māsa, tā esot naudu uz cietumu sūtījusi. Esot māsas dēls un māsas meita, bet māsa neļaujot viņam ar bērniem tikties. Pats arī saprotot, kāpēc. No sākuma vajagot kļūt labākam, jo citādi bērniem sliktu piemēru rāda. Piekrītoši māju un saku, ka tā nu ir gan, jā.
Prasu, uz kurieni tad brauks tik vēlā stundā? Meklējot kaut kādas nebūt naktsmājas, šonedēļ dzīvojot uz ielas. Izvelku lapiņu un uzrakstu ar zīmuli sociālā centra nosaukumu. "Gaiziņš", blakus centrāltirgum, izstāstu, kā nokļūt. Tas nozīmē, ka jābrauc ar trolejbusu līdz pašam galam, līdz stacijai. Lapiņu paņem. Novēlu viņam veiksmi.
Viņš izkāpa no trolejbusa pēc trim pieturām. Nedomāju, ka uz brīvām kājām viņš būs ilgi.

1) SAULE! Ārā spīd saule!

2) Vakardiena tika noslēgta mazāk patriotiskā garā - ar Dolāna "Tas ir tikai pasaules gals". Ārkārtīgi nepatīkama filma. Dolāns burtiski pret manis pašas gribu ievilka mani šajā neirotiskajā ģimenē starp cilvēkiem, kuri līdzīgi kā mēs daudzi ikdienā, nespēj izteikt sevi vārdos, kad jāizrunā kas svarīgs un sasāpējis, līdz vienā brīdī viņi eksplodē, liekot sajusties man klaustrofobiski, izraisot vēlmi no turienes bēgt. Un tās kritiķu atsauksmes... man pie kājas. Ārkārtīgi spēcīga filma ar ļoti "neērtiem" tās varoņiem, viņu sviedru lāsītēm uz kakla un vēlmi vismaz kādam no viņiem iekraut un tad aizmukt tālu prom, mierā pašam ar sevi. Rekomendēju.

Un cik saspīlētas attiecības ir jūsu ģimenē?

Bļaģ, Dieviņ, atdod normālu ziemu.

The Young Pope by Paolo Sorrentino ir baigi labs.
Tur sākumā ir arī kardināls Ozoliņš :)

Katru rītu man pie mājas savu sunīti ved laukā čurināt kāds pavecāks pāris. Un to pašu ainu varu vērot arī vakarā. Viņi vienmēr savu sunīti pavada divatā, nekad nav pa vienam. Un es uzreiz iedomājos, ka varbūt kādu dienu es ieraudzīšu tikai vienu no viņiem un tas būs ļoti skumji.