Bļannas Baklažannas gaišo atmiņu mūžīgais starojums

Par to tik daudz neliecina jau manāmi garākas topošās dienās, kā tas, ka es vienreizlietojamiem trauciņiem sāku piešķirt otro dzīvi. Tas viss sākas pamazām - izēd jogurta trauciņu un to izmazgā, nobāž skapī; piena pakas kārtīgi izskalo un nogriež augšu, ļauj izžūt, nobāž skapī...
Veikalos jau parādījušās sēklas, vīīīī!!! (Mieru, Bļanna, mieru, no sākuma izšķirot pagājušā gada sēklas)

Domājams, par iemeslu tam, kādēļ vakar aizdevos uz Pētera Kļavas lekciju par near death experience (NDE) un apziņas pētījumiem klīniskās nāves brīdī, bija kaut kas pa vidu starp nelielu mazohisma lēkmi un centienu izkāpt no sava tik ērtā un patīkamā sociālā burbuļa - sak', aiziešu pirmo reizi klātienē paklausīties to visu, ko biju no viņa lasījusi, sak', iešu paklausīties visnotaļ gudrā un profesionālā cilvēkā, kaut zināms, ka visticamāk tam nepiekritīšu.
Jāatzīstas, ka, lai arī kā es centos, manu seju nepārstāja rotāt WTF izteiksme. Visu lekcijas laiku cien. Kļava ik pa laikam vērsās pie publikas ar šāda tipa jautājumiem: "Paceliet rokas, kuras šeit ir mātes! Ludzu, Jūs, jā, Jūs, izstāstiet kā radās Jūsu bērns [ar to domājot cilvēka sarežģīto uzbūvi un neizprotamo apziņas veidojumu - B.B.]? Nezinām, vai ne?"
Kopumā viņa stāstītajā par to, kas ir apziņa un kas notiek ar apziņu, t.i.,pēc viņa ieskatiem, mums, apvienojās medicīna (vai drīzāk kaut kas no cilvēka bioloģijas aizgūts), kvantu fizika un budisms, oh my. Tā kvantu fizikas daļa šķita vēl kaut cik interesanta - bet es tā noteikti saku tikai tādēļ, ka neko nesaprotu no kvantu fizikas. Pilnīgi un galīgi viņš norāva man jumtu, kad stāstīja par bērniem, kas ļoti skaidri atceras savas iepriekšējās dzīves un par pierādījumu tam kalpoja līdzības starp šo bērnu un viņa iepriekšējo dzīvi. Piemēram, viņš rāda fotogrāfiju ar bērnu, kuram ir amputēta kreisās kājas pēda un pats bērns to izskaidro ar to, ka viņš atceras, ka iepriekšējā dzīvē viņš arī zaudējis kāju un no traumas miris. Vai vēl viens mind blowing hard core pierādījumos balstīts piemērs - zēnam krūšu rajonā ir liela triepienveida vai, drīzāk, šļakatu formas dzimumdzīve - puisēns atceras, ka iepriekšējā dzīvē viņš ir ticis nošauts. Skrotis sašķaidījušas viņa krūtis. Vai dzimumzīme šāviena traumas formā ir sagadīšanās? Nē, nedomāju vis!
Kļavas kungs arī brīnišķi atbild uz jautājumiem. Diskusijas laikā kāds jaunietis viņam uzdod nepārprotamu jautājumu, atsaucoties uz paša Kļavas rādīto kāda NDE pētījuma datiem. Puisis jautā, kā Kļava komentētu, ka no 800 bērniem, kuriem bijusi klīniskā nāve un kas piedalījušies NDE pētījumā, tikai ~ 100 bērniem ir bijušas NDE pazīmes (izrādās, ir 32 vienkāršas pazīmes, no kurām jāizpildās vismaz 8-12, lai uzskatītu, ka ir bijusi NDE, piemēram, vispārēja tīrās mīlestības pieredze un saplūšana ar Visumu, gaisma tuneļa gaļā (I am not kidding!), Deivišķu figūru vīzijas utt.). Un jautājums, lūk, vietā - ja tikai 1/8 daļai ir bijusi NDE vai OBE pieredze, vai šie skaitļi ir pietiekami, lai apgalvotu, ka pētījums ir vērā ņemams? Uz šo jautājumu Kļava vien atbildēja, ka, jā, viņu arī interesējot, kadēļ NDE nepieredzēja pārējie 700? Tiešām, kādēļ?
Viņš bija paņēmis līdzi arī lērumu grāmatu par un ap NDE, kuras visas sarakstījuši fiziķi, biologi utt. un kuru izdošanā LV pielicis roku. Bija arī Talbota "Hologrāfiskais visums", ja.
Turklāt, viņaprāt, medicīnā, darbā ar pacientiem vajadzētu izvairīties no vārdu "nāve" un "nomirt" lietojuma. Jo tā nav taisnība. Mēs nenomirstam, mēs "izejam no šī ķermeņa" un pēc tam mūsu apziņai ir uzdevums turpināt strādāt tā, lai izdotos saplūst ar visumu, jo mēs visi esam viens (The Blanket, vai ne?)

Un vai es jau minēju, ka lekciju viņš iesāka ar Einšteina citēšanu un pabeidza ar Imantu Ziedoni?

UPD. Viņš bija aizliedzis savu lekciju filmēt, jo (citēju): "sociālajos tīklos cilvēki visu sadirstu".

P.S. šo pasākumu vēl baisāku padarīja fakts, ka priekšā man sēdējā pasākuma fotogrāfs, kurš ļoti smirdēja pēc sviedriem, bet aizmugurē ~ 65 gadus veca Kļavas grūpija, kura savā zemajā balsī kunkstēja labsajūtas un piekrišanas vaidus visas lekcijas laikā un beigās sāka spert pa manu krēslu un aizrādīt, ka es viņai traucēju, jo jau beigu diskusijas laikā es čukstus pārspriedu šo un to ar savu kolēģi. Uh!

P.P.S. cilvēcīgi es viņu saprotu. Lai strādātu 30 gadus reanimācijā un neieslīgtu smagā depresijā vai alkoholismā, acīmredzot vajag kaut ko, kas sniedz atbildes uz neatbildamiem jautājumiem - kāpēc šim bērnam vajadzēja mirt? Jēgas piešķiršana briesmīgām lietām.

Tirgū gandrīz viss, arī piens , ir lētāks nekā bodēs. Nopirku par 0,79 eur. Tajā pašā laikā sastapu arī bozena jau minētos slavenos Turcijas kabačus aļa cukīni par 7 eur/kg. Tiem pat nebija klāt eko šmeko bio zīmīte. Nea. Nekā. Es saprotu, ka nav sezonas, bet "Kabači 7 eur/kg" nevar atredzēt. Tas ir pašā saknē dziļi nepareizi.

Jūs taču arī esat ievērojuši satraucoši-satriecoši nepatīkamās piena cenas, vai ne?

Pa tam lāgam man e-pastos (darba + privātajā) dienas laikā iebirstošās vēstules nu jau sasniegušas tādu apjomu, ka man jau sāk drusku viss raustīties.

Bļanna biedram M.: Kas ir radošā grāmatvedība?
Biedrs M.: Radošā grāmatvedība ir vajadzīga cipara iegūšana, iztēlojoties pakalpojumus un servisus, kas sevī iever plašus, bet skaidri definētas un viegli maināmas funkcijas.

Naktī sapņoju, ka piedalos kāpostu ēvelēšanas un pēcāk - skābēšanas sacensībās, kas intensīvi norisinājās 12 mēnešus no vietas. Diemžēl atmiņa nav saglabājusi informāciju, vai šajā konkursā es uzvarēju. Mēģinu saprast, kā un vai šādam sapnim ir kāda saistība ar vakar Nacionālajā redzēto "Pēru Gintu" vai arī tas gluži vienkārši bija throw back to childhood (bērnībā gan mūsu toreizējais dzīvoklis Pļavniekos par kāpostu rīvēšanas un skābēšanas vietu pārvērtās vien vēlā rudenī, ne visu gadu, toties par vietējo lokālu, kas rudeņos saspēlējās arī ar kāpostu smārdu, daudz biežāk). Gan jau Pērs Gints pie vainas nav.

Vispār Pēru Gintu veselības atgūšanas vai preventīvos nolūkos derētu, ja ne pārlasīt, tad noskatīties Nacionālajā teātrī ikvienam un ikkatram. Jo sevišķi visiem, kuriem tuvojas vai jau iestājusies pusmūža (vai jebkāda cita) krīze vai kuri allaž sakās esam tik autentiski, tik naturāli, tik pilnu krūti "paši" esam, kā arī visiem tiem zvēriņiem, kas vai nu bezbēdnīgi laimē dej (kam nav nekāda sakara ar alternatīvo vadmotīvu - "ciešanām" kā vienīgo pasaules un dzīves, dzīvītes virzošo spēku) vai rāmi plūst pa straumi (kam vēl aizvien nav nekāda sakara, ka otrs vienīgais iespējamais ceļš ir ciešanas un cinisms kā pasaules redzējuma/uztveres veids, lai gan grūtības mums, protams, patīk, grūtībās mēs sevi pierādām un vispār - tā rūdījās tērauds). Veselīgi, nudien.
Kopumā izrāde līdzīgi kā Kairiša sleš Dzudzilo "Uguns un nakts" ir izcils vizuālais baudījums. Pirmajā cēlienā gan drusku saguru no dinamikas un tempa zuduma. Pēra teksta blāķi brīžiem vēl ķeras pašam Anžem un dažkārt arī nav skaidrs, kāpēc vajadzēja paturēt visu teksta apjomu, jo tajos es zaudēju savu modrību - un neba tādēļ, ka tekstam kāda vaina, bet tādēļ, ka sirdi nenozaga, tādēļ, ka brīžiem nenoticēju. Iestājās zināms atslābums. Dažas sēdvietas, atgriežoties no starpbrīža, bija atstājušas vien pēcpušu nospiedumus un neko vairāk. Žēl, jo otrais cēliens nāca ar jaunu sparu, raitāku tempu (lai gan uz Anžes monologiem brīžam tumsā tik un tā turpināju atslābt). Radzobe, seniore, paspējusi Satori uzrakstīt, ka viņai nekādi nav saprotams, kādēļ ainā, kur pusmūžu sasniegušais puskailais Pērs lakstojas ap stipri jaunām Lolitām, Kairišs Anitras lomai tik tiešām ir paņēmis 10gadīgu bērnu (un vispār - par ko gan domājot vecāki, ko tādu pieļaujot (jo Gints tik tiešām vēršas pret Anitru, viņu nosaucot par ielasmeitu)?!! Ai, ai, ai, šausmas, šausmas!). Man gan liekas, ka tieši tas padarīja ainu, jā, brutālu, bet arī izcilu. Iespējams, kopumā uzvedums emocionalā ziņā nepaņēma tā, kā būtu varējis paņemt un tam ir gan sakars ar brīžiem, šķiet, lieliskām Kairiša idejām, kuras gluži vienkārši nav izdevies aizvest līdz skatītājam, proti, dažkārt stipri nākas papūlēties, lai mēģinātu saprast, kāpēc tieši šāda aina, ko V.K. ar to domājis. Tomēr kopumā - aizejiet gan! Būs skaisti - gan scenogrāfiski, gan muzikāli (Cīrule tik ļoti skaisti dzied), gan aktieriski (lai arī par Kažociņu zinātāji izsakās varen pozitīvi, mani viņa nekad nav saviļņojusi, šķita tāda pati kā "Asins kāzās" un citur, bet Lolita Cauka kā vienmēr priecē, pats Anže arīdzan (šoreiz jo sevišķi viņa ķermeniskais tēlojums (kas par slaikiem lēcieniem), Cīrule un Krūzkops (jau atkal!)).

Wow, šis ir vienkārši, wow! Latvju zīmes taču visiem jau sen aknās sēž, tādēļ Janka izdomājis eko šmeko rustic style papīra turziņā iepakot briežu spiras un pārdot tos svešzemniekiem ostīšanai. To visu latvju dēls promotē, apvilcis Rūdolfa svīteri un ierunādams reklāmiņu rustic, baltic angļu valodā.
Piekritīsiet, ka šis pārsit mežacūku saru sukas?

Re-Leaf Handcrafted natural air fresheners from Nordic wilds

Es, piemēram, neuzticos savām atmiņām, kas vecākas par ~ 5 gadiem. Pareizāk sakot, es tās īsti neuztveru vairs par atmiņām, bet drīzāk par sava prāta konstrukcijām, veidojumiem, kurām ar patiesību jau sen visai mazs sakars. Piemēram, par pusaudzību, man vispār vairs nav skaidru atmiņu - viss ir kā miglā tīts. Ir lietas, ko atceros (nu, pirmais skūpsts bla, bla), ir daudz kas arī pilnīgi izzudis (brauciens uz Pēterburgu ~ 13-14 gadu vecumā, atceros tieši neko), bet ļoti daudz kas pārvērties tādā bezformīgā, pelēkā masā, tai skaitā pat liela daļa bakalauru studijas, kaut kas cits atkal sabirzis sīkās lauskās - tā ka nesanāk vairs stāsts, varbūt vienīgi var sakasīt kopā neskaidras pieredžu un sajūtu atblāzmas. Un ja nu pēc 15 gadiem es neatcerēšos arī tagadni? Tas mani drusku uztrauc, jo par spīti savam vecumam, man dažkārt ir sajūta, ka dzīvoju vien pēdējos 5 gadus. Viss, kas bijis pirms tam, pārvērties putekļos.

Rainbow - Stargazer

Nezinu, kāds vells mani dīdīja (droši vien neārstējams mazohisms) un kāpēc tieši šodien darbadienu nolēmu iesākt, beidzot noskatoties Vējoņu Vecgada uzrunu.
Lācītis ķepainītis, tautas prezidents, sirds cilvēks. Man nudien sķita, ka man iztecēs acis un ausis.
Prezidents ne tikai pamanījās nesekot līdzi kamerām, bet arī deklamēt savu sakāmo tā, kā pantiņus skaita 3.klases skolēni daiļlasīšanas konkursā "Zvirbulis". Bet Iveta vispār izskatījās kā apmaldījusies trīs priedēs.
Faktu apkopojums ("Jaunā gada sagaidīšana ir tradīcija, kas vieno visas paaudzes un tautības") + tukši vārdi ("Mums jāpanāk, lai mūsu gudrās domas, drosmīgās idejas un lielie plāni taptu par īstenību.") - sēdies, divi, par saturu un par formu. Es ceru, ka tam, kurš rakstīja runu, Ziemassvētku prēmija izpalika.

Zinu, zinu - nu jau ir gana, slimie jāžēlo, nevis par viņiem jāsmejas (bet tā robeža, piekritīsiet, smalka (nu, kurš slimiņš, kurš maita, kurš traks maita utt.)), bet šis ir pārāk spēcīgi, lai tā vienkārši paietu garām: http://www.viestursrudzitis.lv/apmaldijusies-mate/

Aizvainotais ego:

"Runa ir par vērtībām, kuras atbalsta VKKF. Esmu tikai vienreiz lūdzis fonda atbalstu un tiku noraidīts. Tas bija lūgums atbalstīt grāmatas “Meita un Māte. Aspazija, jaunās nācijas dibinātāja” izdošanu, izdevu to pats, grāmata ir tautās. Vai ar to jāsaprot, ka Janas Kukaines grāmata vairāk par manējo pārstāv to kultūras vērtību slāni, kuras mūsu valstī būtu jālolo un jāizkopj?"