Bļannas Baklažannas gaišo atmiņu mūžīgais starojums

Sidrs bija garšīgs, sarunas dzirkstīgas, miegs īss, bet ciešs.

Tagad uz Mēdeju būs jāiet otrreiz - Jāsonu paralēli Mihailam Troiņikam atveidos arī Andris Keišs.

Cita starpā es vakar redzēju Marinas Cvetajevas/Romāna Viktjuka "Fedra. Gara mistērija". Uh un ah. Tas ir pilnīgi cits teātris, nekā līdz šim biju pazinusi. Un tomēr - ne bez iebildēm. Manuprāt, Viktjuks ir iestudējumu pārsātinājis. Neliegšos, ka brīžiem man bija arī valodas barjera - grieķu mīts izteikts dzejā, brīžiem gandrīz izdziedot, bija izaicinoši, tomēr pārsātinājums radās ne no tā - izrāde no skatītāja paņem ļoti daudz. Kaut vai tīri tehniski - aktieri izspēlē savus varoņus nepārtrauktā sakāpinājumā - viņi kliedz, viņi "ārdās", viņi elš, bez atelpas, bez pieklusinājumiem, bez mitas - un man tas bija par daudz. Man vajag ievilkt elpu. Man vajag kaut sekundi klusuma, jā, arī izrādē-traģēdijā-erotikā-dejā.

Skriet pa rajonu sestdienā plkst. 07:00 no rīta, protams, nevar atļauties bieži, tomēr, ja reiz esi pamodies 06:30 ar miegu vairs nevienā acī, tad šis ir lieliski. Pilsēta vēl klusa un gausa - vien daži steidzīgie jau sasēduši mašīnās. Uz ielām vien sētnieki, gar Daugavmalu kā vistas uz lakts satupuši makšķernieki un uz soliņiem vēl daži, šķiet, no vakardienas aizķērušies pārīši, mazliet aizpampušām acīm un Boržomi pudeli pie sāniem.
Satiku divus citus agros skrējējus, kuri padeva draudzīgu un brālības piesātinātu laburītu tā, ka uzreiz sametās vēl drusku priecīgāk.
Un Daugava šorīt rāma un dzidra kā spogulis.
Tagad kūpoša kafija, miers un apņēmība noklausīties beidzot jauno DM albumu.

UPD. Man gribējās, lai tas DM "Spirit" ātrāk beidzas :(

Daugava šovakar ļoti rāma.
Uz soliņa upes krastā kāds stipri iereibis vīrietis, tērpies melnā, kuplā ādas jakā, sola sievietei, skumjām un neticīgām acīm, ka mīlot, ka viss tagad mainīšoties.

Un vispār - Ciba ir lielisks pierādījums tam, ka Tur, Ārā, ir bīstami. Proti, tāpēc visi, mani ieskaitot, lielākoties raksta zem atslēgām. Un tie retie ieraksti brīvpieejā ir 1) vai nu tik nekaitīgi, vai vispārīgi un bezpersoniski, vai nevienu neinteresējoši vai 2) pretēji - tādi, kas top brīžos, kad esi noilgojies pēc diskusijas, visticamāk, skaļas un asiņainas, un rodi sevī spēku mahāties arī ar tiem īpašo vajadzību cibas jūzeriem.

Šodien saulīte sildīja vaigus un kairināja dvēseli. Lieku ribās kļavu sulas. Un mani mīļie Fleet Foxes beidzot, beidzot radījuši jaunu kompozišenu.

Pavasarim ir tikai viena nelaime - bodēs apģērbu kolekcijās strauji sarūk man iemīļotās tumšās krāsas, toties sāk dominēt pasteļtoņi. Pasteļtoņi!!!

Tā gan nav pavasara vaina, bet pie reizes pasūdzēšos, ka nekādīgi nesaprotu, kādēļ dizaineriem ir tik grūti radīt augstpapēdenes ar siksniņu tādiem šaurkājīšiem kā man - un, protams, it visiem, kuriem patīk, ka kurpe labāk turas pie kājas. Tas taču ir tik vienkārši - ir kurpes un ir siksniņa. Atliek tikai salikt kopā.

E: "tāpat visi kaut kad ar kādu triperi noliksimies. labāk to darīt mīļotā cilvēka skavās" #Love #Nāvīgi_labs_sekss

Vaiiii... Kondratovičš miris. Bēdīgi. http://www.lu.lv/zinas/t/44873/

Mums dārzā ir viņa rododendri.

Šonedēļ C-tirgū kabači cukini (Turcija, Spānija) nopērkami jau par 0,80 - 1,50 eur/kg (tiesa, ne visai glīši), ja pērk pie pārdevējiem ārā, 2 - 3 eur/kg sakņu paviljonā un drusku smukāki. Then again - vai fevrālī vispār šī reģiona cilvēkam ir jāēd kabači/cukini? Mums tak ir skābēti kāposti!

Tālāk interesentiem vēl dažas cenas, kuras paspēju ievērot:

granātāboli: 1-2 eur/kg
mandarīni: 0,80 - 1,60 eur/kg (1,6 tādi skaistuļi ar lapiņām, vidēji 1-1,2 eur/kg)
lapu salāti: 6 eur/kg (pirms mēneša bija 7 eur/kg)
piens: piem., Talsu nedēļas laikā ir pakāpies no 0,79 eur/l uz 0,82 eur/l, LV piena cenas turpina ripināties uz augšu (veikalā vispār šausmas!), turpretim leiši, braļuki mūsu, notirgo pienu par ~ 0,65 eur/l.

Katru reizi, kārtojot mantas mugursomā, nosmeju par tās apbružātājiem, mazajiem plēsuma caurumiņiem, kādi neparādās pat ar somas nolietojuma pakāpi, bet iegūstami vien, to kā apskādējot.
Skaistā, saulainā 2016.gada septembra vidus sestdienā mēs bijām pusceļā no apmēram 5 stundu gara brauciena uz Kuldīgu svinēt ex-kolēģim jubileju. Līst šampanietis, mēs skaļi maujam līdzi Enijai Lenoksai, piestājam nelielās ekskursijas pauzēs un mana neietilpīgā urīnpūšļa dēļ arī ļoti bieži random mežmalās. Un vienā no čuru pauzēm kungi arī pīpo, atkorķējam nākamo dzirkstošo, pļāpajam, smejam, tad kāpjam iekšā mašīnā un maucam mūzikas ritmā tālāk, līdz K. saka, ka nupat bija tāds jocīgs troksnis. Paskatāmies pa mašīnas aizmugurējo logu un tur viņa ir - apmēram 50 m attālumā uz ceļa mētājas mana mugursoma ar sevī vēl ietilpinātām divām vīna pudelēm. Mašīnu pāršalc skaļš smieklu vilnis, jubilārs, tērpies spīdīgā sudraba kreklā ar dekoltē līdz nabai, lec laukā un skrien pakaļ manai mazulītei, kuru, kā pieklājas, bijām aizmirsuši uz mašīnas jumta. Vīns bija vesels, bet soma ieguva apbružājumus, kas vienmēr liek sasmieties.