Xillia

Lidostā klusums un ilgas.
Vienīgais skrejceļš ir pārklāts ar miglu,
Zemei pieplakušu kā nobijies zvērs.

Pļavā uzpurni sunim nevar piedot,
Šūpojas kukainis pieķēries zāles stiebram.
Šīs četras ķepas un divas pēdas vieno
Iemīta taciņa pļavā, ko abi brienam.

Šo suņa purnu un cilvēka degunu vieno
Zāles smarža pilsētas vidū starp mājām,
Sirdī mums viļņo meži un vētraina jūra,
Pat tad, kad pa aslfaltu karstu un pelēku slājam.

Suņa sirdī un manā ziedošas āres,
Pilsētas mūros mēs redzam vien klintis un kāpas,
Mašīnas rūc, kā saulē skrienošas spāres,
Tāpēc mēs uzpurni vienmēr atstājam mājās.

Tu skaiti vilcienus -
Tie naftu ved un kokus
Un tumšus cilvēkus,
Kas pazib gaišos logos.

Tu vēro vagonus,
Kā aitas miegu gaidot.
Bet nekad neaizmiedz,
Jo vienmēr sajūk skaitot.

Tu dziedi līdzi -
Sliedes nebeidz dunēt.
Šos vilcienus tāpat
Tev neapturēt.

Krīt sniegs un ēnas,
Un pār tevi klājas,
Tu esi stacija
Pie kuras neapstājas.

Savīti pirksti. Tukšums to starpā,
Nemanot samilzis neaptverams.
Laikam jau tāpēc aizlauztā balsī
Pajautāju, vai tev ir kas dzerams.

Vermuta glāzē citrons un ledus.
Tu man stāsti, cik esmu tev tuva.
Saulaini dzeltenā citrona miza
Garšo pēc rūgtena pārpratuma.

Savīti pirksti, gluži kā restes.
Pagaisis vieglums klusi kā dūmi.
Un, ja mēs viens otram kas esam -
Tikai un vienīgi smagnēji būri.

Vermuta glāzes tukšas un aukstas
Paliek stāvam uz pelēka galda,
Kad es smaidot aizveru durvis -
Dažreiz vientulība ir salda.

Visi mani punkti ir čokuriņos savilkušies komati.

Tavas rētas nekad nesadzīs,
Tas ir redzams uzreiz -
Ar neapbruņotu aci.
Jā, es varu būt ielāps
Uz tavas ādas,
Ja jau reiz prasi.

Cieši piegulošs plāksteris
Varētu būt,
Tāds, kuru grūti ir noraut.
Bet tu to tā arī nesaņemtos
(Pārāk ērti un droši)
Un tu jau to nojaut.

Metāla diegs es varētu būt,
Kas tevi pa gabalam
Kopā satur.
Un morfijs, kuru tu
Paklusām lieto,
Līdz tevi kāds pieķer un aptur.

Labāk, lai paliek kā bijis,
Medmāsa izņems šuves
Tā, lai nepaliek pēdas.
Es varētu būt
Gan ielāps, gan diegs.
Bet palikšu - sāls tavās rētās.

Viņa pasaules malā šovakar kāds taurenis nemierīgi vēzē ar spārniem.
Manā pasaules malā šonakt būs vētra.

Ielas pildīsies ar peļķēm un applūdīs, upes izies no krastiem, straumes sagraus visus tiltus, vēji nolauzīs kokus. Zibens šautras aizdedzinās koka namus, mazos šķūnīšus un vecās baznīcas, pārvēršot mitrās un kūpošās oglēs. Brāzmas metīs nejauši paķertus koku zarus logos, tos izsitot, noraus mitekļiem jumtus, ūdens izskalos māju pamatus, sagrūs sienas.
Pērkona grāvieni pārbaidīs bērnus un suņus, un visus tos, kas pārdzīvojuši visus karus.

Tā būs nesaudzīga vētra, Jugo.
Vilņi noskalos no zemes virsas visas saceltās gaisa un sapņu pilis, vētra saplosīs ikkatru uzpūsto cerību burbuli. Neviens nepaliks neskarts.

Tie, kas nenoslīks, sadegs, tie, kas nesadegs, raudās.

Un beigu beigās jūra neprātīgi aprīs to, kas palicis pāri, saberžot starp viļņiem kā zobiem un noguldot blakus gadsimtu veciem kuģa vrakiem.


Bet pārējie neko nemanīs. Pārējiem tas būs tikai taureņa spārna vēziens. Košs kā varavīksne, kas pēc vētras pārlieksies pāri tukšajam klajumam, kur reiz bija mana pilsēta. Skaists, tomēr mirklīgs un prātā nepaliekošs.
Pavisam nebūtiska taureņa nebūtisks spārna vēziens.

Manī paliks mitra zeme, no kuras kā pagātnes rokas stiepsies uz āru pa pusei izrautas koku saknes. It kā lūgdamas, lai kāds pastiepj roku pretī, palīdz izlauzties ārā vai vismaz noglāsta. Zeme palēnām žūs un plaisās, saraujot visu, kas saraujams, gabalu gabalos un beigu beigās pārvērtīsies par sausu un svelmainu tuksnesi, kurā nebūs ne miņas no dzīvības. Nekas neliecinās, ka reiz šeit bija vesela pilsēta.

Tagad ir klusums, Jugo, klusums pirms postošas vētras.

Kur palicis TAS vējš manās krūtīs, ko kādreiz radīja tauriņi Viņa pakrūtē?
Kur tagad tas vējš, kur tagad tie tauriņi?

Kur, kur, kur?

Jūra saplosa kuģi pēc kuģa,
Mēs abi stabili stāvam uz bruģa
Ielas grimst krēslā

Zibens pārplēš koku pēc koka
Tavās kabatās silst manas rokas
Vakarā vēsā

Pērkons rībina skatlogu rūtis
Mana galva pie tavām krūtīm
Piekļaujas ciešāk

Vētra mums apkārt plosās un ārdās
Bet kaut kas skaļi nenosaukts vārdā
Plosās mums iekšā

Mēs nekad nenogriezāmies no drošākā ceļa.

Vienmēr gājām pa milzu maģistrālēm - gludām un drošām, labi apgaismotām un apsargātām. Pa platām šosejām, kurās nebija ne bīstamas bedres, ne asi pagriezieni.

Mēs vienmēr vairījāmies no nomaļiem, putekļainiem ceļiem, mazām, cilvēku iemītām taciņām, bedrainām ielām un tumšām stigām. Mums bija bail kļūdīties, apmaldīties, aizkavēties, nenonākt tik svarīgajā mērķī.
Mēs ejot nekad nesadevāmies rokās. Nebija vajadzības. Ne mēs varējām paklupt, ne pazust viens otra skatienam, ceļš bija gaišs. Ceļš bija drošs. Mēs gājām, kājas sitot vienā ritmā, smejoties un kavējot laiku ar virspusējām sarunām par nebūtiskām lietām, nekad nepasakot neko svarīgu.

Bet nonākuši mērķī mēs sapratām, ka nekad tā īsti neesam bijuši vajadzīgi viens otram. Nekad neesam pazinuši viens otru.


Tagad es izvēlos tās nomaļās, bedrainās ielas, kurās paklupt var ik uz soļa, putekļiem noklātos ceļus, kuri lēnām mani padara līdzīgu kustīgam, pelēkam akmenim, cilvēku iemītas taciņas mežā, kur kājas grimst mīkstās sūnās un koku zari ieķeras matos, tumšas stigas, kuras iespējams ved uz purvu, un kur čūskas žigli izvijas zem kājām un no netālajiem krūmiem visu neuzticīgi vēro spīdīgu acu pāri.

Un tad no visas sirds vēlos, kaut mēs abi toreiz būtu izvēlējušies šos ceļus.
Mēs būtu cieši turējušies viens pie otra, baidīdamies paklupt un pazust viens otram.

Būtu bijušas drēgnas un nemīlīgas naktis, kurās mēs sildītos, cieši piespiedušies viens otram, būtu bijis bezmiegs un nogurums, un mēs viens otru mierinātu ar vieglu pieskārienu vai skatienu. Būtu bijis izsalkums un slāpes, mēs būtu varējuši dalīties ar pēdējo maizes riecienu, mežā salasītām grūti atrodamām ogām un pēdējo ūdens malku.

Kaut mēs kādreiz kaut nedaudz būtu kļūdījušies, varbūt pat nedaudz sāpinājuši viens otru, varbūt uz mirkli centušies iet katrs savu ceļu, lai tūlīt atgrieztos, sapratuši viens otra nozīmīgumu un svarīgumu. Un citādāk nemaz nevarētu. Citādāk nebūtu iespējams. Ne ceļš, ne mērķis, ne mēs paši.

Mēs būtu apmaldījušies un meklējuši jaunu ceļu, maldījušies un meklējuši, un vēlreiz maldījušies. Skaļi smējušies, lai nebūtu bezcerībā jākliedz un varbūt pat klusi paraudājuši mazos izmisuma brīžos.

Mēs būtu iemācījušies nebaidīties kļūdīties, prast piedot, saprast būtiskāko, nekad nepadoties, nebaidīties būt vājiem un varbūt pat mīlēt.

Kas notiktu ar mērķi? Tas vairs nebūtu drošā ceļa galā, kur divi cilvēki šķirtos kā svešinieki.
Mērķis būtu bijis pats ceļš.
Un, pat ja pēc tam gadītos kādreiz aiziet dažādos virzienos, nomaldīties nebūtu iespējams. Visi ceļi vienmēr vestu pie viņa.
Visi ceļi.

Vienmēr.

Esmu redzējusi, kā cilvēki pamet lietas. Atstāj vērtīgas grāmatas parkos uz soliņiem, somas ar visu, kas dārgs, staciju uzgaidāmajās telpās vai mantu glabātavās, pirkumu maisiņus veikalu mantu skapīšos, rūpīgi salocītas avīzes trolejbusos, vienīgo māju vienīgās atslēgas citu cilvēku kabatās, naudasmakus ar mīļoto fotogrāfijām taksometros, zelta un platīna kredītkartes dārgos veikalos, cimdus - vienīgos, kas patiešām spēja sasildīt nosalušās rokas, koncertzāles solos un zelta gredzenus ar iegravētiem datumiem svešos palagos.

Cilvēki aizmirst lietas mirkļos, kad nejūt nepieciešamību pēc tām. Turpina iet savu ceļu un vienā mirklī attopas, ka kaut kas tomēr pietrūkst. Ka salst rokas, jo nav vairs cimdu, kas tās sasildītu. Ka nav vairs, kur atgriezties, jo vienīgās māju atslēgas atstātas citam. Ka nav vairs drošības un stabilitātes sajūta, ko brīnumainā kārtā radīja mazā zelta stīdziņa, kas bija apvijusies apkārt pirkstam.

Atgriešanās. Meklēšana.
Atrašanas prieks vai zaudējuma skumjas.

Es esmu redzējusi, kā cilvēki pamet cilvēkus.

Pavasarīgos parkos uz soliņiem, drēgnās staciju uzgaidāmajās telpās, siltos un saņurcītos palagos, vietās, ko sauc par Mājām un milzīgas pilsētas asfaltētajās ielās.

Kāds pamet skaļi aizcērtot durvis, kāds mēģina pa tām klusi un nemanāmi izlavīties. Kāds skaļi kliedz un raud, kāds aiziet lepni pacēlis galvu un spītīgi klusēdams. Kāds apskauj un noskūpsta uz pieres, kāds iecērt sāpīgu pļauku. Kāds atvainojas par to, ko nodarījis, kāds apvaino un pārmet par to, kas viņam nodarīts. Kāds aiziet, cerēdams uz drīzu atgriešanos, kāds nolādot to dienu, kad pirmo reizi viņi abi tikušies. Kāds atstāj uz lapiņas uzrakstītu savu jauno adresi, kāds pazūd bez vēsts, pametot ciemu, pilsētu, valsti. Kāds aiziet neprātīgi mīlot, kāds cits - pārpildīts ar naidu. Kāds vienkārši aizmirst. Un neatnāk. Vienkārši vairs neatnāk.

Cilvēki pamet cilvēkus, mans mīļais Jugo, tāda ir cilvēku daba.

Es arī esmu cirtusi durvis un klusi lavījusies projām, es arī esmu situsi pa otra vājākajām vietām un uztvērusi sitienus. Bet visbiežāk es esmu vienkārši aizmirsusi atgriezties. Un es aizmirstu viņu vārdus un uzvārdus. Aizmirstu viņu dzimšanas dienas un adreses. Tik pat nejauši un vienkārši, cik nejauši un vienkārši aizmirstu atgriezties.


Bet tad kādu dienu ejot pa pilsētas ielām, gaiss dīvaini ietrīsas, un krūtīs parādās neskaidra apjausma. Šķiet, ka uz kādu sekundes desmitdaļu nokļūstu vairākus gadus senā pagātnē, kad sēžu Viņam klēpī, piespiedusi degunu pie kakla un elpoju viņa ādas smaržu. Un es nekad vairs neatcerēšos Viņa vārdu, bet es precīzi atcerēšos, kā smaržoja Viņa kakls. Citreiz kaut kas pirkstos iekņudas un es atgriežos mirklī, kad bužinu Viņa izpūrušos, slapjos matus. Citreiz saule iespīd acīs un man jāatcerās, kā Viņš lika man smieties. Vilcienu sliežu klaboņā saklausu Viņa zābaku sisto ritmu. Pērkona negaisa laikā, kad zibens pāršķeļ debesis, es atceros Viņa dusmas un rētu uz sāniem. Jūras krastā sajūtu Viņa alkas pēc brīvības, ieslidinot rokas sakarsušās smiltīs atceros, cik ziemā bija silti Viņa kabatās.

Visa apkārtne ir piemētāta ar šiem Viņu mozaīkas gabaliem. Nekad nevari zināt, kur tu ko atradīsi, kur tu ko sajutīsi. Bet visapkārt viss ir pilns ar Viņiem. Piepildīts. Pārpildīts. Pāri plūstošs. Un, kad parādās šīs spilgtās, bet reizē miglainās atmiņas, un neskaidrā apjausma, es saprotu, ka atkal esmu aizmirsusi atgriezties.

Un viņi arī vairs negaida, Jugo, tāda ir cilvēku daba.
Un es mīlu to, kas man no Viņiem palicis pāri. Šie mazie, dārgie, mozaīkas gabali, šīs mazās, fantastiskās, neskaidrās apjausmas. Mīlu tā, kā nemācēju mīlēt toreiz.

Dziļi. Viegli. Bezgalīgi.

Tavās krūtīs mazas debestiņas,
Vējiem pilnas, mākoņaini zilas,
Manās - jūras klajums, melna zeme,
Klintis milzīgas un aizas dziļas.

Tu man čuksti - "Karš nebūt nav beidzies!"
Gaisā virmo ugunīgas strāvas,
Mēs viens otru tiesājam un sodam -
Paraugmīlestības paraugprāvā.

"Un tev nebūs godāt citus dievus!"
Bet nav dzirdēt iespējams, ko saki,
Jo zem tavu atomskūpstu svara
Skaļi sabrūk mana Nagasaki.

Ieplūst pirmatnējais mežonīgums jūrā,
Viļņi cilājas kā milzumlielas kāpas,
Glāstiem pielādēti dusmu lielgabali
Izšauj debesīs. Un gandrīz vienmēr trāpa.

"Un tev nebūs mīlēt citus ļaudis!"
Izskan mani vulkāniskie dārdi,
Bet tu atbildi ar pērkoniskiem smiekliem
Un ar nesaudzīgām vētrām mani ārdi.

"Un tev nebūs..!" skan gandrīz kā lāsti,
"Un tev nebūs..!" birst kā ložu krusa,
Bet mēs abi zinām - pienāks vakars,
Būs vien plecs pie pleca jāatdusas.

"Cīņa galā. Karš nebūt nav beidzies!
Tas ir tikai pamiers!" klāsta ziņās.
Noglaužas gar viļņojošu jūru
Mazas, maigas, zilas debestiņas.

Bendesmeitiņa sarkaniem matiem
Aukstā un pelēkā naktī
Staigā gar tavu logu

Tu devi mazo pirkstiņu
Viņai ar to vien nepietiek
Tāpēc nāk cirst tavu roku

Es šovakar esmu aizsalusi jūra, Jugo, un es nevaru paelpot. Ledus kārta ir pārklājusi manus matus, plecus, rokas, krūtis, apvilkusi ar savu stindzinoši auksto kārtiņu manu vidukli, gurnus, kājas, pēdas. Es nevaru paelpot.

Krastā vairākās kārtās sakrāvies dzeltenīgs, puscaurspīdīgs ledus. Krastā pēdas sniegā ieminuši simtiem cilvēki, kuri nepārtraukti staigā gar mani, klusi čalodami un smiedamies. Laimīgi laikam. Bet es esmu šeit un nevaru paelpot.

Netālu no krasta manī ir iesalis dzeltenīgs gulbis. Nosalis. Stāv, pavērsies pret horizontu, ar savu trīsošo knābi ik pa brītiņam pabužina savas spalvas, izpleš spārnus, bet kājas no vietas neizkustina. Un es viņam čukstu "Gulbīt, gulbīt, kustini kājiņas, aizved mani uz laimīgo zemi", bet viņš nevar, jo ir tik dziļi iesalis manī, ka mēs šķietam saauguši. Un tādas laimīgās zemes nemaz nav. Un mēs abi to zinām, tikai baidāmies pateikt skaļi. Un mēs pēkšņi pilnīgi saprotam viens otru bez vārdiem - aizsalusi jūra un nosalis gulbis.

Es netieku no sevis prom. Kādreiz es redzēju mērķi - priedēm noaugušos krastus, stāvās kraujas un kāpas, kuras kā kailu sieviešu ķermeņi ar savām plūstošajām formām piepildīja krastmalu. Es redzēju zeltainās smiltis, vējā līgojošās smilgas, čiekurus un skurdu pūžņus silos, redzēju mīlniekus, kas vakarā gar mani staigāja sadevušies rokās un sapņodami par nākotni, es redzēju vientuļniekus, kas sēdēdami smiltīs skumji raudzījās uz horizonta līnijas plūstošajos kuģos. Un es pēc tā visa tiecos, pēc zemes stabilitātes un pēc cilvēcīguma. Es metu savus viļņus vienu pēc otra krastā, sākumā sīkus un ātrus, mazām baltām putiņām klātus, vēlāk jau lielākus, līdz beidzot milzīgus un varenus, kas noskaloja liedagu no visa liekā. Cilvēki tad bēga, cilvēki slēpās. Bet es tikai tiecos, tiecos, tiecos...

Ledus vāks pārklājies pāri kā negribētas bruņas. Gulbji iesalst, kliedzieni iesalst, kuģi iesalst. Ne jau es to izvēlos, ne jau tā es to vēlos. Kad tu ilgi staipi apkārt savu vairogu un nēsā bruņas, baidoties tap ievainots, tās saaug ar tevi pašu. Kā metāls saaug ar rūsu, diena saaug ar nakti, skumjas saaug ar asarām. Un tu vairs netiec vaļā, tu vairs nezini, kur sākas bruņas un kur beidzies tu pats. Robežas nav. Atdalīt nevar, bez sāpēm atdalīt vairs nevar. Un tu vairs nemēģini atplēst tās no sevis, jo sāp, un tu paliec iebruņojies un apbruņojies. Tā ir vieglāk. Mirklis, kad vieglāk bija nesaaugt ar bruņām jau sen ir nokavēts.

Kāds uzlec uz ledus un uzmanīgi liek soli aiz soļa, iedams arvien tālāk no krasta, arvien tuvāk horizontam. Ledus nokrakšķ un kā milzu žokļi, asi un draudīgi, satver viņu un aprij. Viņš paslīd zem ledus kārtas noslīkst manos apslāpētajos viļņos. Citi baidās uzkāpt uz ledus un noskatās, klaigādami un raudādami. Nāve manās skavās. Ne jau tā es to vēlos.

Viļņi atsitas pret ledus vāku un noslāpst. Vārdi noslāpst, kliedzieni noslāpst, čuksti noslāpst. Un es arī slāpstu, kad izmisīgi tveru pēc elpas, pēc dzīvības, brīvības, pēc laimes. Noslāpst.

Es izmisīgi cenšos pateikt, ko es jūtu. Es izmisīgi tiecos pie tevis.
Noslāpst.

Gulbis manī raugās ar melnām un dziļām acīm kā atvariem. Viņš zina, ka esmu viņa nāve. Viņš zina, ka tūlīt mirs. Nepārmet un nejautā. Nelūdz. Neraud.

Bet es raudu, Jugo, es iekšēji raudu, es nevaru no sevis aizbēgt, nevaru paelpot, nevaru kļūt brīva un sasniegt to, pēc kā es tiecos. Asaras birst viena pēc otras sāļas un rūgtas jo rūgtas.

Jau pavisam drīz gulbis būs beigts.
Jau pavisam drīz es noslāpšu pavisam.
Jau pavisam drīz cilvēki krastmalā meklēs manu asaru dzintarus, priecīgi sabāzīs kabatās un pēc tam salīdzinās - kurš atradis lielāko.

Jau pavisam drīz...

Aizved mani uz Biskajas līci,
Pamet mani uz vientuļas salas,
Tālu no pilsētām,
Tālu no cilvēkiem,
Tālu no visa, kas bijis.

Atceries mani vien tad, kad ir vētras,
Ugunīgs zibens jūrā šķeļ rētas
Un tavās krūtīs
Gadu no vietas
Nepārtraukti ir lijis.

( Bērns un čūska )

2008. gada jūlijs

Es tev nejauši ienācu prātā
Kādā vientuļā ziemas vakarā,
Pirkstiem pārslīdot pāri
Pelēkiem pelntrauka sāniem.
Tavas domas maldījās
Kaut kur starp pagātnes mirkļiem,
Tagadnes esamību un
Neskaidriem nākotnes plāniem.

Es tev nejauši ienācu prātā,
Logos atmirdzot leduspuķēm.
Šķiet viņas bij` pārāk līdzīgas
Maniem ziemīgajiem glāstiem.
Viņas bij` pārāk līdzīgas
Dzejai par vēsajām krūtīm
Un maniem dusmās izteiktajiem
Pārmetumiem un lāstiem.

Es tev nejauši ienācu prātā,
Šķiet tas bij` saistīts ar vīnu
Un kailām sievietes krūtīm
Tavās rokās.
Tu vēroji sniegpārslu virpuļus
Un apskurbis neatpazini
Pats savu atspulgu
Balti aizsalušajā logā.

Es tev nejauši ienācu prātā,
Domām aizklīstot svešādos ceļos,
Acīm vērojot pasaules
Rāmo apsnigšanu.
Tu biji sevi nedaudz
Nejauši atstājis vaļā,
Es klusi ienācu un ieritinājos.
Uz palikšanu.

12.02.2010.

Mēs sēdējām tavā istabā uz platās palodzes, galvas atspieduši pret loga rūti. Rokās turējām karstas tējas krūzītes, un kājas bijām uzlikuši uz palodzes un pievilkuši gandrīz pie zoda. Tā bija auksta un tumša ziemas nakts, cik nu vien tumšs var būt piesnigušā ziemā pilsētas nomalē. No viena loga varēja redzēt pilsētas mirguļojošās uguntiņas, kas bija izkaisītas pa visu apvārsni un šķita dīvaini, ka gaisma var būt tik dažādās krāsās - sākot no vēsi zilganas, beidzot ar siltu sarkanbrūnu. Bet šonakt mēs sēdējām mājas otrā pusē, kur aiz plaša balta sniega klajuma varēja redzēt tumšas mežu galotnes un gandrīz tik pat tumšas, bet skaidras debesis. Starp kokiem bija izkaisītas retas gaismiņas - tas bija vienīgais, ko varēja samanīt no meža vidū stāvošajām vientulīgajām mājām.

Mēs biežāk sēdējām uz pilsētas puses palodzes, skatījāmies tuvāko un tālāko māju logos, un minējām, kas tur dzīvo. Tas šķita tik neaptverami, ka bez mums abiem vēl ir miljoniem miljardiem ļaužu ar savu mazo pasaules centriņu. Ar savām ģimenēm, draugiem, suņiem, sapņiem, iecienītajiem veikaliem, nepiepildītajām un piepildītajām cerībām, uzskatiem, pieredzi. To bija tik pat grūti aptvert, cik mazās Saules sistēmas niecīgumu uz lielā Visuma fona.

Mēs mēģinājām iedomāties, kā dzīvo cilvēki tajās normālajās ģimenēs, kur bērnus audzina abi vecāki, kur ģimenē nav noslēpumi vienam no otra, kur valda pilnīga uzticība un atklātība. Mēs mēģinājām iedomāties, kā ir gadus divdesmit mosties un vienmēr blakus redzēt vienu un to pašu seju, kura palēnām pievelkas pilna ar pieredzes un emociju krunciņām. Diez tad, kad tu kaut ko redzi tik bieži un pazīsti tik ļoti kā sevi pašu, jaunās krunciņas ir patīkams un negaidīts pārsteigums? Bet varbūt tas šķiet kā drauds lietu ierastajai kārtībai?

Mēs mēģinājām uzminēt vai brokastu olas ar siermaizītēm no rīta garšo tik pat labi kā pirms divdesmit gadiem un vai viņš viņu vēljoprojām sauc vārdā vai gadiem ejot viņa ir kļuvusi par sievu, mammu un varbūt pat vecmāmiņu. Tik maz kas no cilvēciskā mums abiem bija saprotams. Mēs domājām, cik no tām ģimenēm ir palikušas kopā sava iekšējā spēka, otra izpratnes un spējas pielāgoties dēļ, bet cik ir palikušas kopā nespējas izlemt un atbildēt par saviem lēmumiem, baiļu un gļēvuma dēļ. Mēs spriedām par to, kā viņi atrod viens otru, runājām par mūžīgiem meklētājiem, drošajām salām un patvērumiem, bailēm no vientulības un cilvēciskajām vājībām. Mēs runājām par stiprajiem un vājajiem, sava ceļa gājējiem un svešu sapņu sapņotājiem, par svētajiem un staigulēm, par bailīgajiem un drosmīgajiem, bezpajumtniekiem un miljonāriem, par maigajiem un nežēlīgajiem. Un ik katrā no viņiem, mēs saskatījām kaut ko no sevis paša.

Tas bija viens no tiem vakariem, kad mēs neskatījāmies uz citiem. Mēs apsēdāmies dzīvokļa otrā pusē uz nomales palodzes. Skatoties caur logu mēģinājām ieskatīties sevī. Atspulgā vēroju tavu seju, tu atspulgā vēroji manējo. Mēs bijām galvas sāniski piespieduši pie loga rūtīm un uz tumšo egļu fona es redzēju spīdam tavas acis, redzēju nedaudz uzrautos, bet domīgos lūpu kaktiņus. Arī tu vēroji manu seju, mēs vērāmies viens otrā kā savdabīgā tagadnes un visas mūžības spogulī.


Tas sākās pamazām - kā smalka, vertikāla sudrabkrāsas dzīsliņa gandrīz pie apvāršņa. Tieva un izteikta tā stiepās no koku galotnēm uz augšu, kļuva arvien blāvāka un izplūdušāka, līdz kaut kur debesīs izgaisa pavisam. Pamazām dūmu strūkla kļuva arvien biezāka un ieplūda dziļāk debesīs un pamale sāka krāsoties oranždzeltenās krāsās. Tālumā kaut kas dega - vispārējajā mierā ielauzās negaidīts ugunsgrēks. Mēs varējām tikai minēt - tā ir kāda vientuļa koka māja, dzelzceļa stacija, veikals, fabrika, mežš vai kādas laimīgas ģimenes miteklis. Viss sadega sarkanām liesmām, piekrāsojot apvārsni pilnu ar skaistām, bet nesaudzīgām krāsām.

Vaigi kļuva sarkani un sāka degt, bet ķermenis sāka neprātīgi trīcēt aiz aukstuma. Tu piecēlies un aptini man ap kaklu savu šalli, kas nedaudz smaržoja pēc cigāriem un krustnagliņām. Un, kad tu apsēdies man pretī, es tavās acīs izlasīju, ka tu esi sapratis to pašu, ko es. Arī mēs kādreiz sadegsim, izkusīsim naksnīgās debesīs oranžos liesmās un sudrabkrāsas dūmos. Un viss, kas paliks no mums pāri, būs vien niecīga saujiņa pelēku pelnu, ko vējš ātri vien izkaisīs visuma plašumos. Saujiņa nekam nederīgu, nevērtīgu pelnu.

Tu pastiepi roku un šķiet, ka mierinot, bet varbūt meklējot mierinājumu, pieskāries manai. Es satvēru tavu roku savās plaukstās un, mirkli klusējot, skatījāmies viens otrā, šajā dīvainajā spogulī. Tad reizē novēršoties, pagriezām galvas uz ugunsgrēka pusi. Kaut kas mūsos bija mainījies.

Mēs paši nesapratām, ko tieši, bet bijām sākuši meklēt.
Pelni nevar būt viss.
Pelni nevar būt beigas.

Sestdien 27. februārī, plkst. 16:00, „1/4 Satori” grāmatnīcā dzejas lasījumi.

Ja nekas nemainās, tad lasīšu.

Kaut kur šajā pilsētā
Ir paslēpas ģitāras stīgas,
Iespējams telefona vados
Vai tramvaju sliedēs.
Es viņas meklēju
Tajos Purvciema namos,
Pļavnieku liftos
Un dažreiz Vecāķu priedēs.

Kaut kur šajā pilsētā
Ir paslēptas nošu līnijas,
Apslāpēts ritms izklaudz
Pret pelēku bruģi.
Buras ostmalā
Nosaka toņus un pustoņus,
Melodija ir vētrās
Līgani peldošie kuģi.

Kaut kur šajā pilsētā
Ir paslēpta nošu atslēga.
Varbūt dziļi zem viļņiem
Tumšajā Daugavas dzelmē.
Bet manas krūtis
Ir smagas kā milzu enkuri
Es grimstu ikreizi,
Kad metos ūdenī peldēt.

Apskāvieni ir plaši kā Berlīne,
Es braucu ar pazemes metro
Cenšoties tevi atrast
Cilvēku jūklī.
Mūris jau sen esot kritis,
Mēs visas robežas uzsūcam sevī
Kā milzīgā sūklī.
Gan jau mēs tiksim pāri
Viens otram bez sāpēm, bez bailēm
Jo bēgošos šajā vietā
Vairs neķer un nešauj.
Apskāvieni ir plaši kā Berlīne,
Aukstais karš tomēr mūsos
Vēl īsti nav beidzies,
Un tu mani neskauj.

03.02.2010