Xillia

Sēdēju savā virtuvē un trinu nažus. Tos, kurus man uzdāvināja – gan pasniedza koka paliktnītī, gan mīļi iedūra mugurā. Trīs reizes. Un pēc tam vēl mīļāk skatījās actiņās, pieglaudās, solījās mīlēt, saudzēt, pasargāt. „Tikai uzticies man! Un ļauj mīlēt, ļauj sevi mīlēt!”, un manās sievietes ausīs šie vārdi salija kā salds vīns krūkās. Ir mirkļi, kad krāna ūdens pārtop šajā dievišķajā dzirā, diemžēl pienāk mirklis, kad tas no vīna atkal kļūst par ūdeni, vienīgi nu jau šis ūdens smird kā sastāvējusies purva rāva un izsauc nelabumu.

„Tad vēlos es asinis vemt un izvemt to čūsku, kas manī”

Par tiem nažiem, ko saņēmu kā dāvanu, samaksāju pāris santīmus, kā tas pieņemts. Drīz norēķināšos arī par tiem pārējiem.

Manī dziedāja purva velni. Kauca nelabās balsīs jau divas nedēļas un es kā marionete lēkāju līdzi kādam, kas mani raustīja. Te raudāju un kodu spilvenā, te piedzēros un smējos pilnā rīklē par ikdienišķiem sīkumiem, te patriecu visus projām, te gāju un meklēju sabiedrību un kādu, kas varētu atbalstīt, būt blakus, uzklausīt vai vienkārši paklusēt. Un klīdu pa savām emocijām sekojot savam dzērušajam vadātājam, kurš galu galā nekur arī neaizveda. Paliku turpat, kur biju un tāda pati, kāda biju. Nedaudz sagrauta, nedaudz pievilta, nodota, aizvainota. Un galu galā pa visu šo laiku biju kļuvusi bezgala ļauna. Arī labas lietas, labi cilvēki un labas domas pārlieku lielās devās var izraisīt ļaunumu. Un te nu es biju – viņa dzemdināts Ļaunums.

„Nenogalini to bērnu sevī!” viņš teica skatoties uz smaidošajām acīm un manu brīžiem neprātīgo un neparedzamo uzvedību. „Tas ir tas, kas man tevī patīk, tas, ko es tevī mīlu!” viņš čukstēja un es mulsi smaidīdama sabužināju viņa matus, lai pēc mirkļa jau iespurgtos un sāktu smieties par kādām mazām muļķībiņām. Viņš nebija pirmais, kas norādīja, ka viena no lielākajām vērtībām manī ir bērnišķīgā, nedaudz nenopietnā un vieglā uztvere, skatījums uz lietām. Vienkārši plūdu pa straumi ļaudamies viļņiem, ļaudamies bangām un vētrām, veikli izvairīdamies no krastiem un asām klinšu radzēm. Viss viegli, viss brīvi, vējš svilpo gar ausīm, saule kutina skropstas un tu ar interesi gaidi, kurp tevi aiznesīs. Tāda ir dzīve, tādai jābūt dzīvei!

Bet pats? Mīlēja to bērnu, bet pārvērta par čūsku. Varbūt netīšām, nejauši, negribot iznīcināja, sabradāja, piesmēja. Un tad pārmeta, ka es vairs neesot tāda, kādu iemīlējis. Sita ar vārdiem un darbiem pašā vārgākajā vietā, zinot, kā sāp, zinot, kādu mani tas padara, bet pats dūdoja „Mīļā, tāds es esmu! Tev jāpieņem, tāds es esmu un man tā vajag! Es esmu vīrietis, man to vajag!” Un atklātajās bērna acīs arvien biežāk iezaigojās čūskas acu spozme. Mēle kļuva arvien asāka. Apskāvieni arvien atturīgāki. Bērna vairs nebija. Bija tas, ko Viņš bija radījis.

Tik – tik noskanēja pulkstens ik pēc sekundes; klik pārleca minūšu rādītājs; ding – dong sitās pusstundas un stundas un cauri tam visam metāla švīkstoņa. Attapos, kad žilbinošais asmens bija kļuvis pavisam plāns. Ieliku to statīvā pirms tam nedaudz paspoguļojusies. Sejā nebija redzams nekas no negulētajām naktīm un izraudātajām asarām. Izskatījos kā vienmēr – acis nedaudz smaidīja, mati nedaudz paspūruši un es pati tāda nedaudz nekāda – ieapaļu seju, spurainām uzacīm un nedaudz nolaistiem lūpu kaktiņiem. Cik nu tādā naža asmenī varēja saskatīt. Spoguļu man nebija, lai nebūtu jāskaita krunciņas ap acīm, nebūtu jāskatās savā apnicīgajā sejā un jāredz, kā es palēnām novecoju.

Neskatoties uz to, ka man ir tikai nedaudz pāri 20 gadiem, es šausmīgi baidos no vecuma. No sāpošas muguras, no smaga spieķa rokās, no ratiņiem, uz kuriem liek somu, lai tad, kad vairs nevar panest, var vismaz pastumt, no sirmām draudzenēm, no mīļā sunīša, kuru mīlēšu vairāk par saviem bērniem, ja vien man tādi būs. Bail no tā, ka nespēšu paiet bez sāpēm, runāšu par slimībām, nepārtraukti domāšu, kā ietaupīt un cik viss ir dārgs, bail no veco ļaužu mītnēm, izklaides iespējām, krunkainās ādas un biksīšu ieliktnīšiem tiem, kas nevar saturēt. Jo es zinu – man nebūs neviens, ar ko kopā novecot. Būšu vientuļa, visu pamesta un aizmirsta. Un, ja es nomiršu, tad mani atradīs tikai pēc pāris nedēļām, kad dažādas iestādes nesaņems manus maksājumus par elektrību, gāzi, ūdeni, vai vēl ļaunāk – kaimiņiem sāks traucēt mana smaka, kas izplatīsies manam līķim sadaloties. Un, ja nu es nomirstu kāpjot ārā no vannas, vai sēžot tualetē? To kaunu es nepārdzīvotu!

Es viņu pametu jau kuro reizi. Ja vien par pametēju tiek uzskatīts tas, kurš visstiprāk aizcērt durvis un aiziet ar visaugstāk pacelto galvu. Vismaz līdz tam stūrim, aiz kura vairs nevar redzēt, tad asaras sāk gāzties aumaļām un cilvēki žēli un ar izbrīnu skatās. Cilvēkiem nav ļauts ielās pārlieku izrādīt savas emocijas – kādam tas var traucēt. Likt justies neērti. Un vēl - dzērāju, kas dzied, visi attaisno, bet uz skaidriem ļaudīm skatās ar lielām acīm – nu kā tā var, iet pa ielu un dziedāt? Jā, ja nav piedzērušies, tad vismaz sarijušies kaut kādas ripas.

Jā, ripas palīdz labāk, nekā alkohols. Varēju dzert sidru, vīnu un vēl visādas suslas trīs dienas, bet vienīgais, ko ieguvu bija ļumīgas kājas, truls prāts un slikta dūša. Toties tabletītes! Tās maigi izkūst mutē, ja ļauj, tās var just ieplūstam asinsvados, tās ieplūst smadzenēs un piepilda galvu pilnu ar pūkainiem mākoņiem! Ar tik maigiem un zīdainiem, ka gribas gulēt tajos un gulēt, gulēt, nelīst ārā, aizmigt, nomirt, nepamosties. Un kājas top tik vieglas, paceļas virs zemes, rokas ir spārni, debesis ir izeja uz topasauli, tosauli, aizsauli un .. pēc tam būkšķis. Galvā sāk dziedāt purva velni. Bet to var pieciest, tie saaug ar tevi, tu ar tiem aprodi, tikai vairs nespēj nošķirt robežu – es – viņi. Viss ir kopā, viss vienā katlā.

Pamalē parādījās viegli dzelteni mākoņi, saule grasījās norietēt. Es vairs neskaitu, bet tomēr zinu, ka ir pagājušas divas nedēļas un divas dienas. Vēl varam piemest klāt trīs stundas un padsmit minūtes. Prātā šad tad ienāk dažādi sīkumi, kaut kādas sejas izteiksmes, pieskārieni, balss. Smaržu jau esmu aizmirsusi. Žņaudzējs un vilcējs rimies - elpas netrūkst un atpakaļ nevelk. Bet aizvainojums aug griezdamies, kā trekns kaktuss tas ir aizņēmis visu manu prātu un adatas dur, ai, kā dur, sirdī dur, prātā dur, sāpinātas sievietes pašlepnumā iedūries tik dziļi, ka izvilkt nevar, redzēt nevar, tikai just.

Dusmoties nav veselīgi, un tā cilvēki izrādot savu vājumu. Man jau gan šķiet, ka vājāks ir tas, kurš vienmēr noklusē un nepasaka. Samierinās un dzīvo tālāk, ļaujot, lai tā ogle iekšā gruzd. Varbūt ne vājāks, bet nelaimīgāks gan. Pavisam noteikti. Bet es nemāku tā maigi un rāmi, tā mīloši kā sievietes-mātes dažādās viedās grāmatās, kas māca dzīvot. Es esmu atklāta uguns. Un tikai no tā otra ir atkarīgs, kā izpaudīsies manas dusmas, kurp vējš uguni aiznesīs, ko sadedzinās. Ja nav, kas aptur, speru zemi gaisā, es auroju un kliedzu, cērtu durvis, sadedzinu tiltus, nogalinu cerības. Iznīcinu visu aiz sevis. Iespējams pat maigi un mīloši. Tomēr nesaudzējot neko.


Pirms nedēļas aizbraucu uz laukiem un uzsūcu sevī grantētos ceļus, latvāņu pļavas, rudzu vārpas un svešu cilvēku neticamo labvēlību. Jā, var būt arī tā – neviens no tevis neprasa, tikai dod, dod, dod, nezinot, kas tu esi, kāds tu esi. Atpletis rokas ir gatavs apskaut un gatavs paslēpt tevi aiz platās muguras. Pasargāt. Cilvēki, kurus tu redzi pirmo reizi un tomēr jūti, ka viņiem VAR uzticēties. Cita pasaule.

Šāvu. Domājot par viņu.

(Nevajag glaimot sev, nevajag! Ne jau to labāko domāju, ne jau to skaistāko. Tava inde manās asinīs burbuļo, vārās, verd!)

Nejauši uzzināju, kur Viņa dzīvo. Viena no tām Viņām, ar kuru vienojot tikai draudzība, pavisam tikla un nevainīga! Un vispār, pat ne draudzība, tikai labu paziņu attiecības! Un vispār neesot fifīga, nepavisam fifīga, auksta un nemīlīga. Kā akmens bluķis, kā nosprāgusi zivs. Bet kas par nakts sarunām, kas par vārdiem, kas par emocijām! Var jau būt, ka tiešām nekā tur nebija, bet manas acis redzējušas melus, nespēja vairs noticēt. Un nemaz negribēja.

Nejauši uzzināju, kur Viņa dzīvo. Varētu nosaukt par slampu, ja vien nezinātu, ka vainīgs vīrietis. Vispār sievietes viegli attaisnot – vājais dzimums, trauslās būtnes. Tas nekas, ka brīžiem kā zaldāti, rūdīti karavīri, neapturami visurgājēji. Vīriešiem jābūt tiem stiprajiem, nelokāmajiem, drošajiem ar stingru raksturu un stingru gribu. Pastiept saindētu ābolu var jebkura čūska. Vīrietim jābūt tam, kas nepaņem. Nosit čūsku.

Man gribās blakus stipru vīrieti. Lai man nav bail justies vājai. Lai nav jātēlo stiprā sieviete, kas ar visu tiek galā, kas visu spēj, visu izdara ar rāmu smaidu uz lūpām – „ai, ko ta` es, kas jādara, jādara, nav jau grūti!” Un vienalga, kādas tulznas uz rokām un uz sirds, pasaulei tiek rādīta stiprā, varenā, visu varošā sieviete. Sieviete – māte. Sieviete – dieviete. Vienmēr skaista, baudāma, interesanta, moža, stipra, izpalīdzīga.„
Nē!” man gribās bļaut, „palīdzi man, palīdzi! Tu esi man vajadzīgs, tu esi nepieciešams, esi blakus, atbalsti mani, pabalsti, pieturi, apturi, paturi!”, bet es sakožu zobus un daru, jo blakus nav stipru vīriešu, neviens neredz, nedzird. Tikai kā lupatas vazājās apkārt un gaida, kad viņu paņems, pievāks, atbalstīs, pabalstīs. Blakus būs. Un rūpēsies un vēl mīlēs. Izdarīs visu viņu vietā.

Pirms pāris naktīm sapnī situ Viņam ar beigtu čūsku. Diez ko tas varētu nozīmēt? Kurš, kura, vai kas šoreiz bija tā čūska?

Tu man piedosi, Dievs, vai ne? Piedosi taču! Tu zini, kas manā sirdī, kas manā galvā. Un, ja jau tu to tagad neapturi, tad tā tam jābūt. Tā tam jānotiek, tā ir tava griba. Jāmirst, jāmirst, jānomirst. Jānoliek karote, jāizdziest, jāatstiepj kājas, jāatmet ķepas, jāaizmieg mūža miegā, jāaiziet uz viņpasauli, jādabū gals, jāšķiras no dzīves, jābeidz gaitas. Dieva mierā. Tavā mierā, Dievs, tavā!

Es vakar aizgāju pie Viņas mājas, sēdēju sētā uz soliņa un vēroju viņas logus. Dega gaisma līdz diviem naktī. Brīžiem redzēju ēnu, kas pārslīdēja pāri aizkariem viņai kustoties pa istabu. Tad atvērās logs, nodzisa gaisma un viss norima. Vēl kādu stundu pasēdējusi aizbraucu mājās, uzvārīju nomierinošu tēju, iedzēru un aizmigu. Sapnī sacirtu viņu desmit gabalos un purva velni galvā gaudoja aiz sajūsmas.

Tās pat vairs nav dusmas, kas mani pārņem Viņu iedomājoties. Kaut kāds pretīgums. Riebīga sajūta, riebīga es pati sev, jo esmu ticējusi, uzticējusies, bijusi blakus, gandrīz mīlējusi. Piekrāpta, nodota, piečakarēta.
Vēl pāris tabletes.
Lai iet kārties, lai iet pakārties, nošauties, nožmiegties, nobeigties!
Ir labi. Mīksti mākoņi galvā. Aizmigt.

Pamodos no saules un siltā gaisa istabā. Sapnī kāds lauzās iekšā manā dzīvoklī. Nepaspēja. Iegāju dušā un stundu skalodamās vēsā ūdeni apdomāju turpmāko rīcību. Variantu daudz, ieroču arī. Jāizvēlas labākais, trāpīgākais un tāds, kurš nodarīs vislielākos postījumus. Nē, es neesmu ļaunatminīga. Tikai ļauna. Un ar labu atmiņu. Es neatriebšos, nē, es to nedarīšu. Es tikai parādīšu, kādu mani viņš ir padarījis.

Pāris tabletes, minerālūdens un es jau atrados uz ielas. Tabletes vajadzēja arvien vairāk un vairāk, nauda sāka izsīkt. Un tie mākoņi vairs nebija tik mīksti un zīdaini. Arvien grūtāk bija pacelties spārnos un nedomāt par to, kas notiek te uz zemes. Prātā zobrati griezās arvien smagāk, nedaudz iečīkstoties un brīžiem apstājoties pavisam. Un ar tādu uzrāvienu turpināja griezties un griezties, cenzdamies atrisināt pastāvošās problēmas. Vismaz pašai nebija jālauza galva, domāšana notika automātiski.

Aizbraucu līdz centram, nopirku maizes klaipu un aizdevos barot pīles. Blakus sēdēja māte ar trim bērniem un viņi visi laimīgi čalodami mētājās ar maizes kumosiņiem un pīles satraukti gāgādamas ganījās viņiem apkārt. Bērni, bērni. Bērni! Bērni! Tā ir tā atslēga, tas ir tas ierocis!

Asiņošana kavējās jau divus mēnešus, bet tas bija normāli. Man tā gadījās bieži, pareizāk – man tā bija bijis vienmēr. Pie ārstiem biju aizgājusi, pateica, ka jānoregulē hormoni, bet pie tā arī viss apstājās. Ne regulēju, ne kā. Tā jau ir, cilvēks par savu veselību sāk satraukties tikai tad, kad kaut kas jau ir galīgi sagājis grīstē. Es nebiju nekāds izņēmums.

Aizjoņoju mājās un uzrakstīju vēstuli. Tā un tā, man būs tavs bērniņš. Neko no tevis neprasu, tikai vēlējos, lai tu zini. Aizlīmēta aploksne, nolaizīta marka, uzrakstīta adrese, klik pasta kastē iekšā. Gaidu.

Piedod, vīrieti, tāda es esmu. Tev jāpieņem mani tāda, kāda esmu!

Jau trīs dienas kā klusums. Sāku nedaudz nervozēt, brīžiem trīc rokas. Nezinu – no tā paša uztraukuma vai ripām. Divas reizes esmu pamodusies uz grīdas, vienreiz ar pārsistu pieri. Laikam pēkšņs samaņas zudums. Varbūt neskatoties uz to, ka iedomājoties par ēdienu kļūst slikti, kaut kas tomēr jāapēd.

Sēdēju un mocījos graužot cepumu. Ar rozīnēm un šokolādes graudiņiem. Vairāk gan izkaisījās drupačās, nekā tika mutē. Raudāt gribu. Mājās pie mammas gribu.

Tikko sapratu, ka nogalināt būtu vieglāk, nekā līdz šim domāju. Cilvēka dzīvei nav nekādas vērtības – te ir, te nav. Viss turpinās, notiek, plūst, tikai zem zemes krājās miruši cilvēki. Pat ne cilvēki, tikai cilvēku mirstīgās atliekas. Un vai nav vienalga, kā cilvēks mirst? No vecuma, no slimības, nositoties ar mašīnu, nokrītot no mājas jumta, noslīkstot, sadegot? Vai no kāda cita rokas, nodurts, nošauts, nožņaugts? Tas ir tikai mirklis, kas jāpārdzīvo, tās pēdējās bailes, izmisīgā turēšanās pie dzīves, pretošanās nāvei un tam nezināmajam, kas seko. Vai, kas neseko. Pēc tam var nebūt nekas. Pilnīgi nekas, ne mūžība, ne bezgalība, nekādi paradīzes vārti vai šķīstītava, ne Svētais Pēteris, ne Dieva azote, ne eņģeļu bari. Tukšums bez tukšuma, tumsa bez tumsas. Nekas, pilnīgi nekas.

Es negribu, lai viņš vienkārši nomirst. Tā būtu pārāk prasta atriebība. Bez smalkuma un elegances. Viens klikšķis un viņa vairs nav. Un viņam vairs nav ne sāpju, ne smeldzes, ne izmisuma. Un man tikai rūgta pēcgarša mutē. Ne jau cilvēka dzīvību vajag iznīcināt, bet gan dzīvi. Sirdi vajag izkropļot, prātu vajag izķēmot. Traku padarīt, slimu padarīt. Jo tas ir uz mūžu, to nevar ārstēt, ar to jādzīvo.

Brīžiem ienāk prātā doma, ka kaut ko daru nepareizi. Piedot un aizmirst vajadzētu. Bet, kā tu piedosi un kā tu aizmirsīsi, ka esi ticis sakropļots? Atmiņas tinas atpakaļ, uz priekšu, atpakaļ kā tāds filmas rullītis un es cenšos atrast to mirkli, kur kaut kas nogāja greizi. Jau simto reizi noskatoties šo filmu kļūst slikti, nodevības asās radzes stiepjas arvien dziļāk ķermenī plosot visus orgānus, dvēseli plosot.

Jebkuras attiecības ir saspēle. Spēle ar atklātām kārtīm, spēle ar atvērtām acīm, augošām un dilstošām acu zīlītēm, sejas vaibstiem, mīmiku, vārdiem. Un cilvēki, zinot spēles noteikumus, izliek kārtis, nokauj, paceļ, padod tālāk. Kurš kuru? Kā? Un tad es vienā mirklī ieraudzīju viņa piedurknē lieko kārti. Paslēptu, noglabātu. Tur beidzās spēle un sākās cīņa. Man ar viņu, man ar saviem principiem, viņam ar manu uzticību, sirdij ar prātu, pieredzei ar esošo situāciju. Cīņa, kurā jau no paša sākuma bija skaidrs, ka uzvarētāju nebūs. Cīņa var beigties, bet karš turpināsies.

Pretīgums pārvērties nicinājumā. Jūtas transformējas. Jo vairāk par viņu uzzinu, jo vairāk nicinu. Un pašai par sevi jāsmīn. Dumjā, dumjā sieviete, kas iedomājās sevi par citām gudrāku esam uzķērās. Viena no viņām visām, no piekrāptajām, apmānītajām sievietēm, kas vīrieša dēļ ir raudājušas spilvenā. Šo savu attieksmi man gribās aizmirst daudz vairāk nekā viņa pārdarījumus. Kauns pašai par sevi.

Zvans. „Es gribu tevi satikt. Gribu parunāt!”, bet es klusēju klausulē. Es zināju, ka viņš zvanīs, un tomēr nebiju tam gatava. Sirds saņēma strāvas triecienu un sāka nelabi raustīties. Dzirdēju klausulē nopūtu. „Man neko nevajag,” es teicu, ”Man no tevis neko nevajag, ne runāt, neko citu!” Grūti runāt, trūkst gaisa. „Tā nebija mīlestība, tā nebija mīlestība!” es pie sevis klusi atkārtoju, lai neļautos apreibt no tās balss. „Lūdzu!” man pat šķita, ka saklausu izmisumu. Saruna pārtrūka.

Zvani turpinājās un palēnām sākām sarunāties normālās balsīs, bez pārmetumiem un aizvainojuma. Ai, cik daudz spēkus tas no manis prasīja! Iekšā viss vārījās un tik ļoti gribējās iemest viņam acīs visu, kas bijis, visu, kas nodarīts. Nedrīkst, nedrīkst! Stiprai jābūt, jābūt tai stiprajai sievietei, kādu vēlas visi redzēt. Neizrādīt vājumu, neraudāt. Miers un pacietība. Āmen.

Es stāstīju viņam, kā viņš manī aug. Stāstīju par viņa mazajām actiņām, deguntiņu, par to, ka jūtu siltumu savā pakrūtē, par to, cik laimīga jūtos. „Nē, nē, tētis mums nav vajadzīgs. Paši tiksim galā!” un es turpināju runāt par to, kā abi ar mazuli dzīvosim, kad viņš piedzims, ko darīsim, kur iesim, kā spēlēsimies. „Lūdzu!” es atkal dzirdēju izmisumu un asaras, kas sasprūdušas rīklē. Saruna pārtrūka. Es vienmēr nolieku klausuli pirmā.

Pēc diviem mēnešiem sarunājām satikties. Zināju, ka varu veltīt viņam ne vairāk kā piecpadsmit minūtes, tāpēc sarunāju kādu draugu, lai atbrauc man deviņos vakarā pakaļ uz tādu un tādu adresi. Šodien būs tas mirklis, šodien es viņu sagraušu! Nedaudz saposos un aizbraucu līdz viņam. Klauvēju pie durvīm, mūzika istabā pieklusa un atskanēja soļu dipoņa. Atvērās durvis un Viņš parādījās. Sakodu zobus, lai sirds neizlec ārā pa muti. Viegli apreiba galva. Viņš apskāva mati, bet es lēni atraisīju Viņa rokas. Nekāda mīļuma man nevajag. Vairs nevajag. Es jutu, ka viņš ir nedaudz iedzēris. Iegājusi istabā redzēju uz galda stāvam pustukšu vīna pudeli. Piegāju klāt, pielēju pilnu glāzi un vienā rāvienā izdzēru. Uzmetis skatienu manam vēderam viņš pieskrēja klāt un izrāva glāzi man no rokām, nomezdams uz grīdas. Tā sašķīda sīkos gabalos un izkaisījās pa visu grīdu. „Tu taču nedrīksti dzert!” viņš man gandrīz uzkliedza, bet tad saprata, ka ar topošo māmiņu tā runāt nedrīkst. „Drīkstu gan!”, lēni atkārtoju un sniedzos pēc pudeles. „Nedrīksti! Tev būs bērns!” viņš izrāva pudeli man no rokas. „Nebūs gan!” es sniedzos pēc pudeles. Mans bijušais vīrietis apstulbis stāvēja un skatījās uz mani, acīs bija viegla neizpratne. „Bērna vairs nav. Mūsu bērna vairs nav! Es viņu nogalināju, es uztaisīju abortu! Es tev biju vajadzīga tikai dēļ bērna, tikai dēļ tā!” un es jau kliedzu viņam sejā pilnā balsī nedaudz čerkstoši, aizsmakusi un caur asarām, „Bērna vairs nav! Nav! Tava bērna vairs nav! Tu neesi pelnījis manu bērnu! Es viņu...”

Uzticamais draugs ieradās piecpadsmit minūtes par vēlu. Mani nekad neviens vīrietis nebija sitis. Bija iesitis, iespēris, vienreiz metis ar ķeblīti. Bet sitis ar kulakiem, ar dūrēm pa seju, vēderu, zvērojot dusmās nogāzis uz grīdas un spēris ar kājām, nebija nekad. Un es nebiju tam gatava. Viņš – mierīgais, nosvērtais vīrietis, bija pārvērties par trakojošu zvēru, par dēmonu, kas tagad plosīja manu ķermeni. Dots pret dotu – es viņa dvēseli, viņš manu miesu. Nu esam kviti, dārgais, kviti!

Es cīnījos pretī, triecu savus uzasinātos nagus viņa sejā, rāvu aiz matiem, mēģināju trāpīt ar īkšķi viņa acī, kā to biju redzējusi, kad kāvās kāds mans draugs ar savu pamāti. Es kodu un kliedzu, spārdījos un ārdījos, bet viņa spēks bija daudzkārt lielāks par manu. Asinis aizmigloja acis, vēderā sākās krampji, rokas un kājas šķita izrautas no vietas. Es locījos kā čūska, es centos viņam iedzelt, ar mēli, ar zobiem, ar nagiem, es rēcu, caur asarām es rēcu viņam sejā, smējos, ļauni smējos un ņirgājos. „Miris, viņš ir miris!” es bļāvu kā jukusi, nē, es tiešām arī biju jukusi. Aiz uzvaras prieka, aiz šausmām par savu dzīvību. Cīņa drīz būs galā. Viņš ir zaudētājs, tas nekas, ka neesmu uzvarētāja. Viņš bija zaudējis savu pacietību, savu cilvēciskumu, bulta bija trāpījusi tieši mērķī. Un nodarījusi daudz lielākus postījumus, nekā es biju cerējusi.

Būtībā man vajadzēja tikai pateikt, ka bērna vairs nav, un aiziet. Aiztaisīt durvis un atstāt viņu sagrautu tur iekšā tajā drūmajā istabā pie vīna pudeles, piečakarētu un sagrautu. Un viņa dvēsele vienkārši nomirtu no šausmīgās smeldzes un ilgām, jo nezinātu, ka nekāda bērna nav bijis. Spēcīgs teātris, iznīcinošs un baigs. Tu nogalināji manu bērnu, manu bērnišķību, es nogalināju tavu bērnu. Kviti!

Es pamodos slimnīcā, ārsts man deva kaut kādas zāles, pielika pie lūpām trauciņu ar ripiņām, palīdzēja man atgāzt galvu, sakratīja tās mutē un iedeva pudeli ar salmiņu. Kustēties bija grūti, bija sajūta, ka nejūtu savu ķermeni, kaut sāpēja visas maliņas. Redzēju ar grūtībām, šķiet acis bija aizpampušas. Ārsti un medmāsas klusi staigāja cauri istabai un sačukstēdamies sarunāja. Blakus gultā kāda pensionāre rādīja savai draudzenei kājstarpi, kur tikko bija operēta. Palātā dīca muša. Dīca radio. Dīca kāda slimniece. Ā, tā esmu es.

Pienāca medmāsa, sabužināja manu spilvenu, uzlika roku uz pieres un skumjām acīm noskatījusies noteica: ”Būs labi, bērns! Tu tiksi tam pāri, būs labi.” Bet neizskatījās, ka viņa pati tam ticētu. Ticību man vajag. Ticību, cerību un mīlestību!

Es saritinājos kamoliņā, pierāvu ceļus pie zoda un raudāju. Neizprotamas skumjas pārņēma visu manu ķermeni un es raudāju tā, kā nebiju raudājusi. Tās nebija vienkāršas asaras, tās nāca kaut kur no pagātnes, tās nāca no aizvēstures, no manas mātes, no mātes mātes, no simtiem māšu, tās izlauzās no manis, tās plūda pār vaigiem, tās plūda man cauri. Es raudāju ilgi, atkal riju kaut kādas nomierinošās ripiņas, pamodos, raudāju, ripiņas, miegs, pamošanās, asaras, ripiņas, miegs, miegs, miegs, pamošanās, trulums, miegs, pamošanās, trulums, miegs.

Es tikai gribēju mīlēt! Māt, māmiņ, es tikai mīlēt gribēju! Un lai mani mīl, lai mīl, sasodīts, lai mani MĪL!

Purva velni par sevi sāk atgādināt. Tie ļauni ķiķina. Tie kaujās manā galvā un plēš to uz pusēm. Es varu normāli pakustēties, pat aiziet uz tualeti. Ārsti gan mani ļoti pieskata un skatās, lai es kustētos pēc iespējas mazāk. Atnāca skumjā māsiņa, apsēdās uz gultas malas, kā viņas nedrīkst darīt. Garām nogāja ārsts, noskatījās, bet neko neteica. Un māsiņa paņēmusi manu roku savā sāka stāstīt. „Tu būsi stipra. Tev tagad jābūt stiprai. Bērniņa vairs nav. Viņu nebija ne mazākās iespējas glābt. Mēs ilgi cīnījāmies par tavu dzīvību, tev jābūt pateicīgai Dievam, ka tevi izdevās izraut no nāves ķetnām. Bet bērniņš gāja bojā. Viņš tos sitienus neizturēja.” Truli skatījos viņā. Kāds bērniņš? Viņš būs izstāstījis? „Viņš.. Vīrietis..?” es aizsmakusi čukstēju. „Viņš ir cietumā. Gaida tiesu. Viņu ieslodzīs, tu nebaidies, viņš tev pāri vairs nedarīs. Savu sodu viņš saņems!” Es turpināju truli skatīties viņas sejā. Tā sāka izplūst un ķēmoties kā greizajos spoguļos. „Bērniņš...”, es automātiski uzliku roku uz sava vēdera. „Viņam bija tikai trīs mēneši. Viņš neizturēja. Bet tu esi stipra, tu esi jauna, tev viss vēl priekšā!” saruna pārtrūka; māsiņa saņēma trauksmes zvanu no kādas palātas un noglaudījusi manu pieri izgāja ārā.

Nazis manā mugurā. Manis pašas asināts, manis pašas iedurts.

Aizvēsturiskās mātes atkal sāka raudāt.

Viņu iesēdināja uz vairākiem gadiem. Es pat nezinu, īsti cik, uz tiesu neaizgāju. Aizbraucu vienreiz uz cietumu viņu satikt. Viss beidzās ar to, jo mēs abi satikšanās telpā viens uz otru neprātīgi kliedzām. „Tu viņu nogalināji, tu nogalināji mūsu bērnu! Savu bērnu!” es bļāvu, kaut zināju, ka viņš par mani var teikt tieši to pašu. Abi vecāki slepkavas. Es provocēju, viņš sita. Tāpat, kā kādreiz, tikai otrādi. Viņš provocēja greizsirdību, es dzēlu un aizsargājos. Viņš provocēja aiziet, es cirtu durvis. Nu vīrietis cietumā sēdēja pie galda un raudāja, rāva sev matus no galvas un kliedza „Nē!” Aizsargājās, negribēja dzirdēt, negribēja redzēt. Negribēja slepkava būt.

Man aizliedza ar viņu satikties. Labi, ka tā.

Es viņam rakstu vēstules. Atpakaļ neko nesūta, es nezinu, vai viņš maz izlasa. Tas nemaz nebūtu tas svarīgākais, man galvenais ir izrakstīt sevi uz āru. Izgriezt sirdi ar iekšām uz āru, notīrīt, noberzt, ar smilšpapīru, ar balinātāju, ar savām asarām, ar rakstāmspalvu. Nerakstu, ka nožēloju, jo es nezinu, vai tā ir patiesība. Patiesība ir kaut kur tam visam pa vidu. Skaidra un veldzējoša kā avota ūdens, tikai atrast jāprot. Neprotu. Vēl nē. Jo katra vēstule ir kā čūskas dzēliens viņam. „Redz, kā varēja būt, bet nebija! Redz, ko tu iznīcināji ar saviem spērieniem? Redzi kā tu nonāvēji visu labo manī. Visu to labo manī...”

Es redzu viņu augam. Sākumā tikai sapnī, tikai reibumā. Tikai rijot tabletes un lidojam zīdainos mākoņos. Es viņu vēl pāris mēnešus jutu sevī, jutu kā viņš aug, kustās, jutu, kā viņš jūtas. Pēc tam jau man nevajadzēja tabletes, tikai miegu, un man bija atļauts kaut uz pāris mirkļiem būt viņam blakus, atglaust matus no pieres, paņemt viņa mazo rociņu savā plaukstā. Nu man vairs nevajag pat miegu. Es naktīs mostos no viņa raudām, eju pie šūpuļa viņu aijāt. Spēlējos ar viņu, dziedu dziesmiņas. „Viņš jau mani pazīst, kad nāku klāt, viņš smaida!” es rakstu viņa tēvam uz cietumu. „Šodien viņš pateica „abu”!” es trīcošām rokām laimīgi sūtu prom kārtējo vēstuli. Viņš aug manā acu priekšā, es redzu viņu guļam un ēdam. Es ielikusi ratiņos viņu vedu pastaigā gar jūrmalas kāpām, rādu jūru, sauli, pasauli lielo, vareno!

Citreiz cilvēki dīvaini skatās. Es sakārtoju sedziņu ap mazuļa augumiņu, pienāk kāda vecmāmiņa paskatīties uz viņu un pārsteigti lūkojas ratiņos. Tukšums. Toties mātes acis, neesošā bērna mātes acis tik mīlošas!

„Tu viņu nogalināji!” es rakstu ikreiz, kad man top skaidrāks prāts un skaudrā patiesība iziet caur kauliem, kad esmu attapusies pie tukša šūpuļa vai tukšiem ratiem. Kad saprotu, ka neesošais bērns nav tikai bērns, kurš nepiedzima. Tās ir visas mūsu attiecības, kuras tika nogalinātas. Tas ir viss, kas varēja būt, bet nebija. Viss tas.

Un es aptinos savam bērnam apkārt arvien ciešāk kā indīga čūska. Pasargāt gribu, ne nonāvēt. Un viņa mati – pats apreibinošākais, zīdainākais un maigākais mākonis, kurā esmu atradusies.

Mīlu.

2008. gada jūlijs