Vēstule Jugo IX

Mēs sēdējām tavā istabā uz platās palodzes, galvas atspieduši pret loga rūti. Rokās turējām karstas tējas krūzītes, un kājas bijām uzlikuši uz palodzes un pievilkuši gandrīz pie zoda. Tā bija auksta un tumša ziemas nakts, cik nu vien tumšs var būt piesnigušā ziemā pilsētas nomalē. No viena loga varēja redzēt pilsētas mirguļojošās uguntiņas, kas bija izkaisītas pa visu apvārsni un šķita dīvaini, ka gaisma var būt tik dažādās krāsās - sākot no vēsi zilganas, beidzot ar siltu sarkanbrūnu. Bet šonakt mēs sēdējām mājas otrā pusē, kur aiz plaša balta sniega klajuma varēja redzēt tumšas mežu galotnes un gandrīz tik pat tumšas, bet skaidras debesis. Starp kokiem bija izkaisītas retas gaismiņas - tas bija vienīgais, ko varēja samanīt no meža vidū stāvošajām vientulīgajām mājām.

Mēs biežāk sēdējām uz pilsētas puses palodzes, skatījāmies tuvāko un tālāko māju logos, un minējām, kas tur dzīvo. Tas šķita tik neaptverami, ka bez mums abiem vēl ir miljoniem miljardiem ļaužu ar savu mazo pasaules centriņu. Ar savām ģimenēm, draugiem, suņiem, sapņiem, iecienītajiem veikaliem, nepiepildītajām un piepildītajām cerībām, uzskatiem, pieredzi. To bija tik pat grūti aptvert, cik mazās Saules sistēmas niecīgumu uz lielā Visuma fona.

Mēs mēģinājām iedomāties, kā dzīvo cilvēki tajās normālajās ģimenēs, kur bērnus audzina abi vecāki, kur ģimenē nav noslēpumi vienam no otra, kur valda pilnīga uzticība un atklātība. Mēs mēģinājām iedomāties, kā ir gadus divdesmit mosties un vienmēr blakus redzēt vienu un to pašu seju, kura palēnām pievelkas pilna ar pieredzes un emociju krunciņām. Diez tad, kad tu kaut ko redzi tik bieži un pazīsti tik ļoti kā sevi pašu, jaunās krunciņas ir patīkams un negaidīts pārsteigums? Bet varbūt tas šķiet kā drauds lietu ierastajai kārtībai?

Mēs mēģinājām uzminēt vai brokastu olas ar siermaizītēm no rīta garšo tik pat labi kā pirms divdesmit gadiem un vai viņš viņu vēljoprojām sauc vārdā vai gadiem ejot viņa ir kļuvusi par sievu, mammu un varbūt pat vecmāmiņu. Tik maz kas no cilvēciskā mums abiem bija saprotams. Mēs domājām, cik no tām ģimenēm ir palikušas kopā sava iekšējā spēka, otra izpratnes un spējas pielāgoties dēļ, bet cik ir palikušas kopā nespējas izlemt un atbildēt par saviem lēmumiem, baiļu un gļēvuma dēļ. Mēs spriedām par to, kā viņi atrod viens otru, runājām par mūžīgiem meklētājiem, drošajām salām un patvērumiem, bailēm no vientulības un cilvēciskajām vājībām. Mēs runājām par stiprajiem un vājajiem, sava ceļa gājējiem un svešu sapņu sapņotājiem, par svētajiem un staigulēm, par bailīgajiem un drosmīgajiem, bezpajumtniekiem un miljonāriem, par maigajiem un nežēlīgajiem. Un ik katrā no viņiem, mēs saskatījām kaut ko no sevis paša.

Tas bija viens no tiem vakariem, kad mēs neskatījāmies uz citiem. Mēs apsēdāmies dzīvokļa otrā pusē uz nomales palodzes. Skatoties caur logu mēģinājām ieskatīties sevī. Atspulgā vēroju tavu seju, tu atspulgā vēroji manējo. Mēs bijām galvas sāniski piespieduši pie loga rūtīm un uz tumšo egļu fona es redzēju spīdam tavas acis, redzēju nedaudz uzrautos, bet domīgos lūpu kaktiņus. Arī tu vēroji manu seju, mēs vērāmies viens otrā kā savdabīgā tagadnes un visas mūžības spogulī.


Tas sākās pamazām - kā smalka, vertikāla sudrabkrāsas dzīsliņa gandrīz pie apvāršņa. Tieva un izteikta tā stiepās no koku galotnēm uz augšu, kļuva arvien blāvāka un izplūdušāka, līdz kaut kur debesīs izgaisa pavisam. Pamazām dūmu strūkla kļuva arvien biezāka un ieplūda dziļāk debesīs un pamale sāka krāsoties oranždzeltenās krāsās. Tālumā kaut kas dega - vispārējajā mierā ielauzās negaidīts ugunsgrēks. Mēs varējām tikai minēt - tā ir kāda vientuļa koka māja, dzelzceļa stacija, veikals, fabrika, mežš vai kādas laimīgas ģimenes miteklis. Viss sadega sarkanām liesmām, piekrāsojot apvārsni pilnu ar skaistām, bet nesaudzīgām krāsām.

Vaigi kļuva sarkani un sāka degt, bet ķermenis sāka neprātīgi trīcēt aiz aukstuma. Tu piecēlies un aptini man ap kaklu savu šalli, kas nedaudz smaržoja pēc cigāriem un krustnagliņām. Un, kad tu apsēdies man pretī, es tavās acīs izlasīju, ka tu esi sapratis to pašu, ko es. Arī mēs kādreiz sadegsim, izkusīsim naksnīgās debesīs oranžos liesmās un sudrabkrāsas dūmos. Un viss, kas paliks no mums pāri, būs vien niecīga saujiņa pelēku pelnu, ko vējš ātri vien izkaisīs visuma plašumos. Saujiņa nekam nederīgu, nevērtīgu pelnu.

Tu pastiepi roku un šķiet, ka mierinot, bet varbūt meklējot mierinājumu, pieskāries manai. Es satvēru tavu roku savās plaukstās un, mirkli klusējot, skatījāmies viens otrā, šajā dīvainajā spogulī. Tad reizē novēršoties, pagriezām galvas uz ugunsgrēka pusi. Kaut kas mūsos bija mainījies.

Mēs paši nesapratām, ko tieši, bet bijām sākuši meklēt.
Pelni nevar būt viss.
Pelni nevar būt beigas.
Tags:

Comments

June 2012

Sun Mon Tue Wed Thu Fri Sat
     12
3456789
10111213141516
17181920212223
24252627282930

Links

Powered by Sviesta Ciba