Xillia

Viņa pasaules malā šovakar kāds taurenis nemierīgi vēzē ar spārniem.
Manā pasaules malā šonakt būs vētra.

Ielas pildīsies ar peļķēm un applūdīs, upes izies no krastiem, straumes sagraus visus tiltus, vēji nolauzīs kokus. Zibens šautras aizdedzinās koka namus, mazos šķūnīšus un vecās baznīcas, pārvēršot mitrās un kūpošās oglēs. Brāzmas metīs nejauši paķertus koku zarus logos, tos izsitot, noraus mitekļiem jumtus, ūdens izskalos māju pamatus, sagrūs sienas.
Pērkona grāvieni pārbaidīs bērnus un suņus, un visus tos, kas pārdzīvojuši visus karus.

Tā būs nesaudzīga vētra, Jugo.
Vilņi noskalos no zemes virsas visas saceltās gaisa un sapņu pilis, vētra saplosīs ikkatru uzpūsto cerību burbuli. Neviens nepaliks neskarts.

Tie, kas nenoslīks, sadegs, tie, kas nesadegs, raudās.

Un beigu beigās jūra neprātīgi aprīs to, kas palicis pāri, saberžot starp viļņiem kā zobiem un noguldot blakus gadsimtu veciem kuģa vrakiem.


Bet pārējie neko nemanīs. Pārējiem tas būs tikai taureņa spārna vēziens. Košs kā varavīksne, kas pēc vētras pārlieksies pāri tukšajam klajumam, kur reiz bija mana pilsēta. Skaists, tomēr mirklīgs un prātā nepaliekošs.
Pavisam nebūtiska taureņa nebūtisks spārna vēziens.

Manī paliks mitra zeme, no kuras kā pagātnes rokas stiepsies uz āru pa pusei izrautas koku saknes. It kā lūgdamas, lai kāds pastiepj roku pretī, palīdz izlauzties ārā vai vismaz noglāsta. Zeme palēnām žūs un plaisās, saraujot visu, kas saraujams, gabalu gabalos un beigu beigās pārvērtīsies par sausu un svelmainu tuksnesi, kurā nebūs ne miņas no dzīvības. Nekas neliecinās, ka reiz šeit bija vesela pilsēta.

Tagad ir klusums, Jugo, klusums pirms postošas vētras.

Kur palicis TAS vējš manās krūtīs, ko kādreiz radīja tauriņi Viņa pakrūtē?
Kur tagad tas vējš, kur tagad tie tauriņi?

Kur, kur, kur?

Mēs nekad nenogriezāmies no drošākā ceļa.

Vienmēr gājām pa milzu maģistrālēm - gludām un drošām, labi apgaismotām un apsargātām. Pa platām šosejām, kurās nebija ne bīstamas bedres, ne asi pagriezieni.

Mēs vienmēr vairījāmies no nomaļiem, putekļainiem ceļiem, mazām, cilvēku iemītām taciņām, bedrainām ielām un tumšām stigām. Mums bija bail kļūdīties, apmaldīties, aizkavēties, nenonākt tik svarīgajā mērķī.
Mēs ejot nekad nesadevāmies rokās. Nebija vajadzības. Ne mēs varējām paklupt, ne pazust viens otra skatienam, ceļš bija gaišs. Ceļš bija drošs. Mēs gājām, kājas sitot vienā ritmā, smejoties un kavējot laiku ar virspusējām sarunām par nebūtiskām lietām, nekad nepasakot neko svarīgu.

Bet nonākuši mērķī mēs sapratām, ka nekad tā īsti neesam bijuši vajadzīgi viens otram. Nekad neesam pazinuši viens otru.


Tagad es izvēlos tās nomaļās, bedrainās ielas, kurās paklupt var ik uz soļa, putekļiem noklātos ceļus, kuri lēnām mani padara līdzīgu kustīgam, pelēkam akmenim, cilvēku iemītas taciņas mežā, kur kājas grimst mīkstās sūnās un koku zari ieķeras matos, tumšas stigas, kuras iespējams ved uz purvu, un kur čūskas žigli izvijas zem kājām un no netālajiem krūmiem visu neuzticīgi vēro spīdīgu acu pāri.

Un tad no visas sirds vēlos, kaut mēs abi toreiz būtu izvēlējušies šos ceļus.
Mēs būtu cieši turējušies viens pie otra, baidīdamies paklupt un pazust viens otram.

Būtu bijušas drēgnas un nemīlīgas naktis, kurās mēs sildītos, cieši piespiedušies viens otram, būtu bijis bezmiegs un nogurums, un mēs viens otru mierinātu ar vieglu pieskārienu vai skatienu. Būtu bijis izsalkums un slāpes, mēs būtu varējuši dalīties ar pēdējo maizes riecienu, mežā salasītām grūti atrodamām ogām un pēdējo ūdens malku.

Kaut mēs kādreiz kaut nedaudz būtu kļūdījušies, varbūt pat nedaudz sāpinājuši viens otru, varbūt uz mirkli centušies iet katrs savu ceļu, lai tūlīt atgrieztos, sapratuši viens otra nozīmīgumu un svarīgumu. Un citādāk nemaz nevarētu. Citādāk nebūtu iespējams. Ne ceļš, ne mērķis, ne mēs paši.

Mēs būtu apmaldījušies un meklējuši jaunu ceļu, maldījušies un meklējuši, un vēlreiz maldījušies. Skaļi smējušies, lai nebūtu bezcerībā jākliedz un varbūt pat klusi paraudājuši mazos izmisuma brīžos.

Mēs būtu iemācījušies nebaidīties kļūdīties, prast piedot, saprast būtiskāko, nekad nepadoties, nebaidīties būt vājiem un varbūt pat mīlēt.

Kas notiktu ar mērķi? Tas vairs nebūtu drošā ceļa galā, kur divi cilvēki šķirtos kā svešinieki.
Mērķis būtu bijis pats ceļš.
Un, pat ja pēc tam gadītos kādreiz aiziet dažādos virzienos, nomaldīties nebūtu iespējams. Visi ceļi vienmēr vestu pie viņa.
Visi ceļi.

Vienmēr.

Esmu redzējusi, kā cilvēki pamet lietas. Atstāj vērtīgas grāmatas parkos uz soliņiem, somas ar visu, kas dārgs, staciju uzgaidāmajās telpās vai mantu glabātavās, pirkumu maisiņus veikalu mantu skapīšos, rūpīgi salocītas avīzes trolejbusos, vienīgo māju vienīgās atslēgas citu cilvēku kabatās, naudasmakus ar mīļoto fotogrāfijām taksometros, zelta un platīna kredītkartes dārgos veikalos, cimdus - vienīgos, kas patiešām spēja sasildīt nosalušās rokas, koncertzāles solos un zelta gredzenus ar iegravētiem datumiem svešos palagos.

Cilvēki aizmirst lietas mirkļos, kad nejūt nepieciešamību pēc tām. Turpina iet savu ceļu un vienā mirklī attopas, ka kaut kas tomēr pietrūkst. Ka salst rokas, jo nav vairs cimdu, kas tās sasildītu. Ka nav vairs, kur atgriezties, jo vienīgās māju atslēgas atstātas citam. Ka nav vairs drošības un stabilitātes sajūta, ko brīnumainā kārtā radīja mazā zelta stīdziņa, kas bija apvijusies apkārt pirkstam.

Atgriešanās. Meklēšana.
Atrašanas prieks vai zaudējuma skumjas.

Es esmu redzējusi, kā cilvēki pamet cilvēkus.

Pavasarīgos parkos uz soliņiem, drēgnās staciju uzgaidāmajās telpās, siltos un saņurcītos palagos, vietās, ko sauc par Mājām un milzīgas pilsētas asfaltētajās ielās.

Kāds pamet skaļi aizcērtot durvis, kāds mēģina pa tām klusi un nemanāmi izlavīties. Kāds skaļi kliedz un raud, kāds aiziet lepni pacēlis galvu un spītīgi klusēdams. Kāds apskauj un noskūpsta uz pieres, kāds iecērt sāpīgu pļauku. Kāds atvainojas par to, ko nodarījis, kāds apvaino un pārmet par to, kas viņam nodarīts. Kāds aiziet, cerēdams uz drīzu atgriešanos, kāds nolādot to dienu, kad pirmo reizi viņi abi tikušies. Kāds atstāj uz lapiņas uzrakstītu savu jauno adresi, kāds pazūd bez vēsts, pametot ciemu, pilsētu, valsti. Kāds aiziet neprātīgi mīlot, kāds cits - pārpildīts ar naidu. Kāds vienkārši aizmirst. Un neatnāk. Vienkārši vairs neatnāk.

Cilvēki pamet cilvēkus, mans mīļais Jugo, tāda ir cilvēku daba.

Es arī esmu cirtusi durvis un klusi lavījusies projām, es arī esmu situsi pa otra vājākajām vietām un uztvērusi sitienus. Bet visbiežāk es esmu vienkārši aizmirsusi atgriezties. Un es aizmirstu viņu vārdus un uzvārdus. Aizmirstu viņu dzimšanas dienas un adreses. Tik pat nejauši un vienkārši, cik nejauši un vienkārši aizmirstu atgriezties.


Bet tad kādu dienu ejot pa pilsētas ielām, gaiss dīvaini ietrīsas, un krūtīs parādās neskaidra apjausma. Šķiet, ka uz kādu sekundes desmitdaļu nokļūstu vairākus gadus senā pagātnē, kad sēžu Viņam klēpī, piespiedusi degunu pie kakla un elpoju viņa ādas smaržu. Un es nekad vairs neatcerēšos Viņa vārdu, bet es precīzi atcerēšos, kā smaržoja Viņa kakls. Citreiz kaut kas pirkstos iekņudas un es atgriežos mirklī, kad bužinu Viņa izpūrušos, slapjos matus. Citreiz saule iespīd acīs un man jāatcerās, kā Viņš lika man smieties. Vilcienu sliežu klaboņā saklausu Viņa zābaku sisto ritmu. Pērkona negaisa laikā, kad zibens pāršķeļ debesis, es atceros Viņa dusmas un rētu uz sāniem. Jūras krastā sajūtu Viņa alkas pēc brīvības, ieslidinot rokas sakarsušās smiltīs atceros, cik ziemā bija silti Viņa kabatās.

Visa apkārtne ir piemētāta ar šiem Viņu mozaīkas gabaliem. Nekad nevari zināt, kur tu ko atradīsi, kur tu ko sajutīsi. Bet visapkārt viss ir pilns ar Viņiem. Piepildīts. Pārpildīts. Pāri plūstošs. Un, kad parādās šīs spilgtās, bet reizē miglainās atmiņas, un neskaidrā apjausma, es saprotu, ka atkal esmu aizmirsusi atgriezties.

Un viņi arī vairs negaida, Jugo, tāda ir cilvēku daba.
Un es mīlu to, kas man no Viņiem palicis pāri. Šie mazie, dārgie, mozaīkas gabali, šīs mazās, fantastiskās, neskaidrās apjausmas. Mīlu tā, kā nemācēju mīlēt toreiz.

Dziļi. Viegli. Bezgalīgi.

Es šovakar esmu aizsalusi jūra, Jugo, un es nevaru paelpot. Ledus kārta ir pārklājusi manus matus, plecus, rokas, krūtis, apvilkusi ar savu stindzinoši auksto kārtiņu manu vidukli, gurnus, kājas, pēdas. Es nevaru paelpot.

Krastā vairākās kārtās sakrāvies dzeltenīgs, puscaurspīdīgs ledus. Krastā pēdas sniegā ieminuši simtiem cilvēki, kuri nepārtraukti staigā gar mani, klusi čalodami un smiedamies. Laimīgi laikam. Bet es esmu šeit un nevaru paelpot.

Netālu no krasta manī ir iesalis dzeltenīgs gulbis. Nosalis. Stāv, pavērsies pret horizontu, ar savu trīsošo knābi ik pa brītiņam pabužina savas spalvas, izpleš spārnus, bet kājas no vietas neizkustina. Un es viņam čukstu "Gulbīt, gulbīt, kustini kājiņas, aizved mani uz laimīgo zemi", bet viņš nevar, jo ir tik dziļi iesalis manī, ka mēs šķietam saauguši. Un tādas laimīgās zemes nemaz nav. Un mēs abi to zinām, tikai baidāmies pateikt skaļi. Un mēs pēkšņi pilnīgi saprotam viens otru bez vārdiem - aizsalusi jūra un nosalis gulbis.

Es netieku no sevis prom. Kādreiz es redzēju mērķi - priedēm noaugušos krastus, stāvās kraujas un kāpas, kuras kā kailu sieviešu ķermeņi ar savām plūstošajām formām piepildīja krastmalu. Es redzēju zeltainās smiltis, vējā līgojošās smilgas, čiekurus un skurdu pūžņus silos, redzēju mīlniekus, kas vakarā gar mani staigāja sadevušies rokās un sapņodami par nākotni, es redzēju vientuļniekus, kas sēdēdami smiltīs skumji raudzījās uz horizonta līnijas plūstošajos kuģos. Un es pēc tā visa tiecos, pēc zemes stabilitātes un pēc cilvēcīguma. Es metu savus viļņus vienu pēc otra krastā, sākumā sīkus un ātrus, mazām baltām putiņām klātus, vēlāk jau lielākus, līdz beidzot milzīgus un varenus, kas noskaloja liedagu no visa liekā. Cilvēki tad bēga, cilvēki slēpās. Bet es tikai tiecos, tiecos, tiecos...

Ledus vāks pārklājies pāri kā negribētas bruņas. Gulbji iesalst, kliedzieni iesalst, kuģi iesalst. Ne jau es to izvēlos, ne jau tā es to vēlos. Kad tu ilgi staipi apkārt savu vairogu un nēsā bruņas, baidoties tap ievainots, tās saaug ar tevi pašu. Kā metāls saaug ar rūsu, diena saaug ar nakti, skumjas saaug ar asarām. Un tu vairs netiec vaļā, tu vairs nezini, kur sākas bruņas un kur beidzies tu pats. Robežas nav. Atdalīt nevar, bez sāpēm atdalīt vairs nevar. Un tu vairs nemēģini atplēst tās no sevis, jo sāp, un tu paliec iebruņojies un apbruņojies. Tā ir vieglāk. Mirklis, kad vieglāk bija nesaaugt ar bruņām jau sen ir nokavēts.

Kāds uzlec uz ledus un uzmanīgi liek soli aiz soļa, iedams arvien tālāk no krasta, arvien tuvāk horizontam. Ledus nokrakšķ un kā milzu žokļi, asi un draudīgi, satver viņu un aprij. Viņš paslīd zem ledus kārtas noslīkst manos apslāpētajos viļņos. Citi baidās uzkāpt uz ledus un noskatās, klaigādami un raudādami. Nāve manās skavās. Ne jau tā es to vēlos.

Viļņi atsitas pret ledus vāku un noslāpst. Vārdi noslāpst, kliedzieni noslāpst, čuksti noslāpst. Un es arī slāpstu, kad izmisīgi tveru pēc elpas, pēc dzīvības, brīvības, pēc laimes. Noslāpst.

Es izmisīgi cenšos pateikt, ko es jūtu. Es izmisīgi tiecos pie tevis.
Noslāpst.

Gulbis manī raugās ar melnām un dziļām acīm kā atvariem. Viņš zina, ka esmu viņa nāve. Viņš zina, ka tūlīt mirs. Nepārmet un nejautā. Nelūdz. Neraud.

Bet es raudu, Jugo, es iekšēji raudu, es nevaru no sevis aizbēgt, nevaru paelpot, nevaru kļūt brīva un sasniegt to, pēc kā es tiecos. Asaras birst viena pēc otras sāļas un rūgtas jo rūgtas.

Jau pavisam drīz gulbis būs beigts.
Jau pavisam drīz es noslāpšu pavisam.
Jau pavisam drīz cilvēki krastmalā meklēs manu asaru dzintarus, priecīgi sabāzīs kabatās un pēc tam salīdzinās - kurš atradis lielāko.

Jau pavisam drīz...

Mēs sēdējām tavā istabā uz platās palodzes, galvas atspieduši pret loga rūti. Rokās turējām karstas tējas krūzītes, un kājas bijām uzlikuši uz palodzes un pievilkuši gandrīz pie zoda. Tā bija auksta un tumša ziemas nakts, cik nu vien tumšs var būt piesnigušā ziemā pilsētas nomalē. No viena loga varēja redzēt pilsētas mirguļojošās uguntiņas, kas bija izkaisītas pa visu apvārsni un šķita dīvaini, ka gaisma var būt tik dažādās krāsās - sākot no vēsi zilganas, beidzot ar siltu sarkanbrūnu. Bet šonakt mēs sēdējām mājas otrā pusē, kur aiz plaša balta sniega klajuma varēja redzēt tumšas mežu galotnes un gandrīz tik pat tumšas, bet skaidras debesis. Starp kokiem bija izkaisītas retas gaismiņas - tas bija vienīgais, ko varēja samanīt no meža vidū stāvošajām vientulīgajām mājām.

Mēs biežāk sēdējām uz pilsētas puses palodzes, skatījāmies tuvāko un tālāko māju logos, un minējām, kas tur dzīvo. Tas šķita tik neaptverami, ka bez mums abiem vēl ir miljoniem miljardiem ļaužu ar savu mazo pasaules centriņu. Ar savām ģimenēm, draugiem, suņiem, sapņiem, iecienītajiem veikaliem, nepiepildītajām un piepildītajām cerībām, uzskatiem, pieredzi. To bija tik pat grūti aptvert, cik mazās Saules sistēmas niecīgumu uz lielā Visuma fona.

Mēs mēģinājām iedomāties, kā dzīvo cilvēki tajās normālajās ģimenēs, kur bērnus audzina abi vecāki, kur ģimenē nav noslēpumi vienam no otra, kur valda pilnīga uzticība un atklātība. Mēs mēģinājām iedomāties, kā ir gadus divdesmit mosties un vienmēr blakus redzēt vienu un to pašu seju, kura palēnām pievelkas pilna ar pieredzes un emociju krunciņām. Diez tad, kad tu kaut ko redzi tik bieži un pazīsti tik ļoti kā sevi pašu, jaunās krunciņas ir patīkams un negaidīts pārsteigums? Bet varbūt tas šķiet kā drauds lietu ierastajai kārtībai?

Mēs mēģinājām uzminēt vai brokastu olas ar siermaizītēm no rīta garšo tik pat labi kā pirms divdesmit gadiem un vai viņš viņu vēljoprojām sauc vārdā vai gadiem ejot viņa ir kļuvusi par sievu, mammu un varbūt pat vecmāmiņu. Tik maz kas no cilvēciskā mums abiem bija saprotams. Mēs domājām, cik no tām ģimenēm ir palikušas kopā sava iekšējā spēka, otra izpratnes un spējas pielāgoties dēļ, bet cik ir palikušas kopā nespējas izlemt un atbildēt par saviem lēmumiem, baiļu un gļēvuma dēļ. Mēs spriedām par to, kā viņi atrod viens otru, runājām par mūžīgiem meklētājiem, drošajām salām un patvērumiem, bailēm no vientulības un cilvēciskajām vājībām. Mēs runājām par stiprajiem un vājajiem, sava ceļa gājējiem un svešu sapņu sapņotājiem, par svētajiem un staigulēm, par bailīgajiem un drosmīgajiem, bezpajumtniekiem un miljonāriem, par maigajiem un nežēlīgajiem. Un ik katrā no viņiem, mēs saskatījām kaut ko no sevis paša.

Tas bija viens no tiem vakariem, kad mēs neskatījāmies uz citiem. Mēs apsēdāmies dzīvokļa otrā pusē uz nomales palodzes. Skatoties caur logu mēģinājām ieskatīties sevī. Atspulgā vēroju tavu seju, tu atspulgā vēroji manējo. Mēs bijām galvas sāniski piespieduši pie loga rūtīm un uz tumšo egļu fona es redzēju spīdam tavas acis, redzēju nedaudz uzrautos, bet domīgos lūpu kaktiņus. Arī tu vēroji manu seju, mēs vērāmies viens otrā kā savdabīgā tagadnes un visas mūžības spogulī.


Tas sākās pamazām - kā smalka, vertikāla sudrabkrāsas dzīsliņa gandrīz pie apvāršņa. Tieva un izteikta tā stiepās no koku galotnēm uz augšu, kļuva arvien blāvāka un izplūdušāka, līdz kaut kur debesīs izgaisa pavisam. Pamazām dūmu strūkla kļuva arvien biezāka un ieplūda dziļāk debesīs un pamale sāka krāsoties oranždzeltenās krāsās. Tālumā kaut kas dega - vispārējajā mierā ielauzās negaidīts ugunsgrēks. Mēs varējām tikai minēt - tā ir kāda vientuļa koka māja, dzelzceļa stacija, veikals, fabrika, mežš vai kādas laimīgas ģimenes miteklis. Viss sadega sarkanām liesmām, piekrāsojot apvārsni pilnu ar skaistām, bet nesaudzīgām krāsām.

Vaigi kļuva sarkani un sāka degt, bet ķermenis sāka neprātīgi trīcēt aiz aukstuma. Tu piecēlies un aptini man ap kaklu savu šalli, kas nedaudz smaržoja pēc cigāriem un krustnagliņām. Un, kad tu apsēdies man pretī, es tavās acīs izlasīju, ka tu esi sapratis to pašu, ko es. Arī mēs kādreiz sadegsim, izkusīsim naksnīgās debesīs oranžos liesmās un sudrabkrāsas dūmos. Un viss, kas paliks no mums pāri, būs vien niecīga saujiņa pelēku pelnu, ko vējš ātri vien izkaisīs visuma plašumos. Saujiņa nekam nederīgu, nevērtīgu pelnu.

Tu pastiepi roku un šķiet, ka mierinot, bet varbūt meklējot mierinājumu, pieskāries manai. Es satvēru tavu roku savās plaukstās un, mirkli klusējot, skatījāmies viens otrā, šajā dīvainajā spogulī. Tad reizē novēršoties, pagriezām galvas uz ugunsgrēka pusi. Kaut kas mūsos bija mainījies.

Mēs paši nesapratām, ko tieši, bet bijām sākuši meklēt.
Pelni nevar būt viss.
Pelni nevar būt beigas.

Un tu sēdi ar viņu un runā, un iesmejies katru reizi, kad viņa saka "mans vīrs". Viņa to saka ar tādu svinīgumu, ka nevilšas jāsmejas, un tikko tu esi beidzis smieties, viņa atkārto "mans vīrs" un tu smejies atkal. Tāpēc, lai nebūtu jāraud, tāpēc, lai nepārrautu to dambi, tāpēc, lai neredzētu asaras. Un tad tu aizver durvis un attopies, ka esi palicis viens un nav vairs, par ko smieties, apsēdies pie datora un saproti, ka domas kā liels, smags mākonis lien tev virsū, palien ar galvu zem segas, tur ir tumšs, šaurs, tur nav, ko elpot, bet tev šķiet, ka tu esi drošībā. Kā atpakaļ pie mātes, kur neviens tevi netraucē, neviens tev netiek klāt. Un tad tu pārbīsties no kompja dūkoņas, un iekšā viss sāk vibrēt, tu mēģini elpot dziļi, tu velc iekšā elpu ar varu, tu saproti, ka nesanāk. Un tad tu izcīnījies atslābsti un pēkšņi attopies kādā Vācijas lielveikalā stāvot pie viņu pārtikas plauktiem un jūtot uz mēles viņu ēdienu pliekano garšu. Un tu atkal esi viens un tu nezini to valodu, kurā viņi runā. Un tad sagribās braukt viņai līdzi uz Angliju, cīnīties par izdzīvošanu, gulēt zem tilta, iziet cauri visai tai ellei, lai saprastu, kas ir grūtības, lai saprastu, kas tas, par ko tu cīnies šeit ir galīgākie sīkumi, jo tu zini, ka rīt tev būs, ko ēst, būs, kur dzīvot. Un zvana telefons un atnāk sms, bet tu izliecies, ka nedzirdi, lai nebūtu jārunā, lai nebūtu jāstāsta, lai kādam nebūtu jādzird bailes un tukšumu tavā balsī, tu gribi aizmest telefonu prom, bet zini, ka tas ir tavs vienīgais modinātājs un, ka kādreiz vajadzēs pamosties. Tu pabāz telefonu zem spilvena un skaiti signālus, kad viņš beidzot apklusīs, kad aizvērsies, un tu, nevarēdams izturēt, jau pastiep roku, lai satvertu viņu un mestu pēc iespējas tālāk prom, lai viņš klusē, bet viņš apklust tāpat. Un tu aizver acis un acu priekšā redzi milzīgu, oranžu plaknumu ierastā zaļā vietā un tevi pārņem izmisums, tu vienkārši nesaproti, ko darīt. Un tu vienkārši vairs nesaproti, ko darīt ar visu to, kas tev ir. Iespējams, ka tu nekad neesi sapratis. Iespējams, ka tev nekā nav. Iespējams, ka tas, kas tu esi, nemaz neesi tu, iespējams, ka tevis nemaz nekad nav bijis.

Šovakar putenī, nākot mājās, ieraudzīju suņa ķepu nospiedumus sniegā un vienā mirklī mani sadzēla neprātīgi skaidra apjausma, kas ir vientulība.

Tā izlauzās ārā no manis kā gadu tūkstošiem valdījies orkāns un sajuka kopā ar puteņa mētātajām sniega pārslām. Tā iemetās manos matos, izmētājot tos uz visām pusēm, tā iemetās nosalušajās lūpās, liekot tām ietrīsēties, iemetās nosalušajās, stiklainajās acīs un sastingušajos pirkstu galos. Tā iemetās manās plaušās, aizsitot elpu un padarot krūtis smagas.

Nē, vientulība neuzrodas pēkšņi, Jugo. Tā piedzimst reizē ar cilvēku un izaug viņā kā milzīgs, bet smalks koks, nemanāmi piepildot ik katru cilvēka šūniņu ar saviem nepamanāmajiem un vijīgajiem zariem. Bet cilvēks nemana. Cilvēks sēž bārā, smēķē savu mentola cigareti, lasa gudras grāmatas, dzer smalku kafiju un gudri runā par politiku. Cilvēks plēš daiviņās nolobītus mandarīnus un sveču gaismā neveikli mācās spēlēt ģitāru. Cilvēks uzvelk ādas cimdus no nodīrāta dzīvnieka, uzliek sermuļādas apkakli, iekāpj savā rolsroisā vai bentlijā un brauc uz saviesīgu pasākumu lielīties ar saviem dimanta gredzeniem un zelta ķēdēm. Cilvēks nemana, kā viņā ar katru mirkli arvien stiprāk iesakņojas vientulības koks ar neizraujamām saknēm un nenolaužamiem zariem.

Un pienāk mirklis, kad vientulībai cilvēkā kļūst par šauru. Tās zari ir izauguši stipri un spēcīgi, tie laužas uz āru, saplosīdami visu, kas pagadās ceļā. Cilvēks tiek saārdīts un uzšķērzts, jo vientulība mēģina izaugt ārpus viņa robežām. Un pēc tam tā aug atpakaļ - no ārpuses, kur tikko nokļuvusi, uz iekšpusi, visu plosīdama vēlreiz.

Cilvēkam šķiet, ka vientulība uzbrūk pēkšņi kā izsalcis zvērs. It kā tas gaidītu mirkli, kad cilvēks palicis viens, kad neviena cita apkārt nav, un tad, atņirdzis savus zobus mestos cīniņā ar savu medījumu. Bet šis zvērs ir izaudzis tevī, viņš vienkārši atgriežas mājās.

Suņa pēdām blakus nebija nevienas citas pēdas. Ne cilvēka, ne kāda cita suņa.

Vientulība ir mūžīga un bezgalība. Tai nav ne sākuma, ne beigas, tai nav krāsas un skaņas. To nevar ierobežot laikā un telpā, tā ir visaptveroša un visuresoša. Tu vari bēgt, bet tu nespēsi paslēpties - tu visur un vienmēr nes to līdzi.

Es nemanot biju sekojusi suņa pēdām un attapos mirklī, kad putenis bija tā pieņēmies spēkā, ka viss visapkārt bija kā tīts baltā, biezā miglā. Es vairs nezināju, kur es atrodos, apgriezusies pamanīju, ka putenis ir aizslaucījis visas mūsu pēdas un es vairs nezinu ceļu atpakaļ. Bet vientuļajam sunim bija jābūt ļoti tuvu, es to jutu, es to zināju.

Es pieliecos pie vienas no suņu pēdiņām un iespiedu turpat blakus sniegā savu nosalušo plaukstu. Ja viņš kāda iemesla dēļ atgriezīsies, tad zinās, ka nav viens. Bet es jutu, ka viņš to sajutīs arī, ja neatgriezīsies. Tādas lietas jau jūt.

Un man tagad ir savs suns un sunim ir savs cilvēks.
Divi dažādi nospiedumi sniegā viens otram blakus vairs nav vientuļi.

Mēs visur atstājam savus nospiedumus. Un, kamēr vien mēs to darām, kamēr vien blakus ir vēl kāds nospiedums, vientulība neuzšķērž, vientulība neplosa.

Es sevi mierinu, Jugo, ka izdzeršu tikai vēl vienu glāzi un tad tev uzrakstīšu. Bet vārdi kā nerodas, tā nerodas un glāze jau ir pārtapusi par pudeli. Un es rakstu un dzēšu, jo nemāku izteikties gana labi, nemāku pateikt tā, lai būtu pārliecināta, ka tu mani nepārpratīsi un uztversi visu tieši tā, kā tas ir domāts.

Jau vairākas stundas savā ķermenī jūtu dīvainu vibrāciju. Tā sākas kaut kur pie krūtīm, es to jūtu vēderā un plecu drebēšanā. Nedaudz trīc kājas un rokas. Nē, tas nav no vermuta, tas nav no kūstoša ledus un nekūstošiem citroniem.

Man nepatīk pamosties blakus. Dziļā miegā mēs esam gulējuši viens otram blakus bez maskām, bet no rīta, kad pamostamies, viss ir kā bijis. Bet es esmu bijusi kaila viņa priekšā un ir bijis pilnīgi kails manā priekšā. Viņa pievrētajos plakstiņos vairs nevarēja manīt to auksto skatienu, skropstas ik pa brīdim viegli ietrīsējās. Es vēroju viņa pieri, ieslīpās uzacis, lūpas un nelielos bārdas rugājus. Es vēroju viņa dziļo mieru un neierasto, nejaušo bezvārdu atklātību un es negribēju, lai viņš mostas. Es vēroju bez vārdiem, vienkārši glāstīju ar skatienu, līdz ļoti, ļoti sagribējās raudāt. Es nezināju, kāpēc.

Es no rītiem cenšos aizbēgt pēc iespējas ātrāk. Lai nebūtu jārunā. Viņš tāpat nesapratīs un es tāpat nesapratīšu. Mēs runājam dažādās valodās, viņa valoda nāk no prāta, mana no sirds. Un es negribu dzirdēt viņa loģiskos spriedumus un secinājumus tāpat, kā viņš nevēlas dzirdēt manus emociju uzplūdus. Mēs nemākam vai negribam pielāgoties viens otram.

Un katru reizi aziejot, es zinu, ka tā ir pēdējā reize. Jo nav jau nekas, kas mūs vienotu. Nav nekā tāda, kam es varētu pieķerties un teikt "Tas ir mans, tas ir tieši man kā radīts. Es nevaru bez, man vajag, es gribu!", nav nekā tāda, kā dēļ būtu vērts palikt un iemācīties to dīvaino prāta valodu, salauzt sevi un sākt domāt, runāt, rīktoties līdzīgi. Pieņemt viņa likumus un paradumus, samierināties ar sevis zaudēšanu, salūzšanu, izplūšanu, saplūšanu, izgaišanu. Pārvēršanos par savu rēgu.

Bet vakaros kāds dīvains spēks velk uz turieni atpakaļ. Un es saģērbjos un eju, klauvēju pie durvīm un tieku ielaista. Un tad es izliekos, ka klausos to viņa dīvaino valodu. Lai cik tas briesmīgi nebūtu, es brīžiem gribu, ļoti gribu, lai mēs abi kļūtu mēmi - nerunātu, vienkārši saprastos ar skatieniem, glāstītu viens otra ādu, bužinātu matus, savītu kopā pirkstus, gulētu viens otram blakus kaili un klausītos nevis vārdos, ko negribam dzirdēt, bet gan otra elpas vilcienos.

Jugo, apskauj mani un nerunā. Es atkal gribu sajust to iekšējo mieru, kas lēni un nepamanāmi, bet nenovēršam pārtop par laimi, ja vien tam ļauj. Šobrīd manī dziļi iekšā kaut kas neprātīgi plosās - jau vairākas stundas jūtu dīvainu vibrāciju. Apskauj mani un nerunā, es gribu atpakaļ Mājās. Tur, kur ir mierīgi. Tur, kur ir droši.

Jugo, vēstuli nepārlasu, jo zinu, ka neesmu spējusi izteikties gana skaidri un saprotami. Es zinu, ka tu nepārpratīsi. Es zinu, ka tu sapratīsi.

Jugo, dažreiz mēs esam divi noasināti skalpeļi. Mēs it kā tiecamies glāstīt, bet būtībā lēnām un maigām kustībām uzšķēržam viens otru, lai it kā nejaušiem skatieniem ieskatītos viens otrā. Mēs izķidājam viens otru un pēc tam it kā nekas nebūtu bijis, skatāmies viens otram acīs un nevainīgi smaidam. Bet es esmu redzējusi tavas dvēseles tumšākos nostūrus un tu esi redzējis manu melniem traipiem notraipīto sirdi. Ir grūti atzīt, ka ir lietas, ko labāk neredzēt un nedzirdēt kaut emocijas mūsu pulsējošajos ķermeņos plosās kā sagūstīti zvēri. Mūsu ziņkārība mūs saplosa gabalu gabalos, pēc tam kā mozaīku cenšamies viens otru salikt kopā, īsti neatceroties, kur kas atradās pirms skalpeļa maigā, bet nesaudzīgā glāsta.

Spīdums tavās acīs ir zudis, spīdums manās acīs ir zudis, mēs nemācējām atlikt atpakaļ vietā.

Mums šķiet, ka tā ir vienīgā iespēja būt tuviem un mēs turpinām klusēt un spēlēties ar saviem asmeņiem, turpinām skatīties uz to, ko nevēlamies redzēt, un izlikties, ka viss ir kārtībā, ka labāk nevarētu būt.

Mēs kļūstam mēmi. Mēs nemākam atlikt sevi atpakaļ vietā.

Jugo, mēs esam divi noasināti skalpeļi. Mēs vairs pat netiecamies glāstīt, bet uzreiz metamies ar saviem asmeņiem virsū otram un plosam, cik spēka. "Ko tu no manis slēp? Ko tu nepasaki līdz galam? Ko tu noklusē pavisam?" Mēs saspringstam viens no otra tuvuma, saraujamies ieraugot skatienu vien. Pārāk daudz gabalu salikti atpakaļ nepareizajās vietās, lai mēs spētu būt paši.

Skalpeļi ieaug mūsos. Mēs nemākam atlikt tos atpakaļ vietā.

Visu nakti, Jugo, vēlu akmeņus kalnā kā dievu sodītais Sīzifs. Es tos stūmu ar rokām, balstīju ar ceļiem, atspēros ar kājām un, pieliekot visu savu spēku, centos uzvelt pašā kalna virsotnē. Nevienu reizi neatskatījos atpakaļ, jo zināju, ka kustos lēni un smagi un, ieraugot nelielo noieto ceļa gabalu, rokas nolaidīsies. Es skatījos tikai uz priekšu. Gandrīz nemanāmi atlikušais ceļš saruka un kalna virsotne iezīmējās arvien skaidrāka, bet, jo augstāk kalnā kāpu, jo akmeņi kļuva smagāki un grūtāk iekustināmi.
Sadīrājusi savas drēbes, aptinu ap rokām lupatu strēmeles, jo tās bija savainotas līdz asinīm, āda bija noberzta un jebkurš pieskāriens bija dedzinošs kā karstas ogles. Es sakodu zobus, lai neraudātu, centos neelpot, lai aizturētu raudas un elsas. Augšzobi iecirtās apakšlūpā, lai novērstu to nodevīgo drebēšanu. Mute pildījās ar asins garšu un spīts un niknums auga manī arvien lielāki. Trīcēja rokas, neprātīgi trīcēja rokas.

Kalna virsotnē smaržoja pēc pavasara gaisa, pirmajiem zāles asniem un sprāgstošiem pumpuriem. Debesis bija zilas, zilas un kā milzu dārgakmens pārklāja visu zemi. Dziedāja putni.

Pārvēlies pāri kalna veldzējošajai virsotnei akmens uzsāka ceļu lejup. Atlika tikai bezspēkā noraudzīties kā visas pūles un sāpes ir bijušas veltīgas. Smagais bluķis, ripodams arvien straujāk un straujāk, novirpuļoja lejā pa kalnu un pazuda skatienam.
Bet lejā bija vēl daudz akmeņu. Vesels milzīgu, pelēku, smagu akmeņu krāvums, Jugo! Brīžiem šķita, ka tie ir vēl smagāki par akmeņiem manās krūtīs, un tu zini, cik nepanesami, cik nepaciešami un neizturami tie ir. Šķita, ka tie klusēdami apzinīgi gaida savu kārtu. Es apzinājos, ka šī cīņa ar akmeņiem, gan ārējiem, gan iekšējiem ir bezjēdzīga. Bet tik un tā es devos pēc nākošā un ar savām asiņojošajām, trīcošajām rokām, ņēmu un vēlu kalnā.

Es vairs neskaitīju, cik akmeņi aizbēguši - skaitīt bija tik pat bezjēdzīgi, kā ar tiem cīnīties.

Bet visā šajā cīņā pats nomācošākais bija tas, ka katru reizi, kad akmens sāka ripot lejup, kāds sāka skaļi un dārdoši smieties. Tas satracināja gaisu kā spēcīgi pērkona dārdi, smiekli izvibrēja cauri visam ķermenim, pielejot to ar stindzinošu aukstumu. Es nekad nebūtu iedomājusies, ka tā var smieties, tik nicinoši un nežēlīgi ņirdzoši smieties.

Un arvien skaidrāka kļuva apjausma, kad mirklī, kad man nolaidīsies rokas un es padošos, kļūšu par vienu no viņiem milzīgajā akmens krāvumā. Un es dusēšu kādam uz krūtīm un neļaušu elpot un gaidīšu kādu, kas nāks mani velt.

Šonakt, Jugo, caurvējš atrāva vaļā logu un nakts ar joni iebrāzās istabā. Es izlīdu no segapakšas un aukstais gaiss aptvēra manas pēdas un vienā mirklī uzlīda pa ādu augšā līdz pašiem matu galiņiem, šķita, ka lēnām apvelkos ar plānu sarmas kārtiņu, sastingstu un kļūstu kristāliski balta. Bija jāpieliek gribasspēks, lai pakustētos, dusmīgi aizcirtu logu, kas kā rijīga mute virinājās manā priekšā.

Kādu laiku sastingusi stāvēju pie loga. Nakts - milzīga un tukša, atkailinājās manā priekšā. Šķita, ka viss, kas nokļūst nakts skavās, pazūd bez vēsts milzīgajos visuma izkaisītajos Bermudu trijstūros. Kamēr, piespiedusi loga rūtij pieri, vēroju šo neaptveramo neesamību, nolemtības sajūta apvijās ap pleciem un kaklu kā viltīga čūska. Sāka trūkt gaiss.

Es kaila gulēju uz dēļu grīdas un neprātīgi kliedzu, lai tu viņas visas nogalini, Jugo.

Lai tu nogalini tās, kuras tev ir gulējušas blakus. Visas tās, kuras tevi ir skūpstījušas un glāstījušas, tās, kuras uz tevi ir skatījušās ar mīlestības pilniem skatieniem, tās, kuras tevi ir ienīdušas un pametušas, tās, kuras ir tikušas pamestas. Tās, kuras ir koķeti smējušās par taviem jokiem un virpinājušas pirkstos savus un tavus matus, tās, kuras tev garāmejot uz ielas ir uzsmaidījušas vai bārā apsēdušās blakus. Tās, kuru lūpas ir aptvērušas tevis smēķētās cigaretes un tās, kuras ir elpojušas tevis izpūstos dūmus. Nogalini tās, kuras tavā priekšā ir bijušas kailas un tās, kuras ar acīm tu esi izģērbis. Tās, kuras palika gaidām, tās, kuras gaidi atnākam tu, tās, kuras tev ir melojušas un kurām esi melojis, tās, kuras ir raudājušas un likušas raudāt tev. Tās, kuras ir bijušas tavas mūzas, kurām esi veltījis dzejoļus un tās, kuru dēļ tu esi dzīvojis un elpojis. Nogalini viņas visas, nogalini visas savas viņas.

Nogalini visas savas viņas.
Nogalini visas savas viņas.
Nogalini visas.
Visas savas.
Visas viņas.


Kamēr es kliedzu, kāds atnāca un apklāja mani ar maigu un siltu segu.
Kāds atnāca un klusējot apskāva.

Šonakt es stāvēju purva vidū, bija nakts, līks mēness sirpis caur mākoņu aizkaru spraugām brīžiem apgaismoja tukšos klajumus. Debesis bija tumšas, pelēcīgi zilas tās turpinājās līdz horizontam un nebija iespējams atdalīt to robežu, kur tās beidzas, un kur sākas drūmā, mitrā, nedrošā zeme. Es nemierīgi stāvēju uz gadu desmitiem vecas laipas un zināju, ja speršu soli uz priekšu, purvs iesūks mani sevī ar tādu sparu, it kā visu mūžu to vien būtu gaidījis. Drūmi pelēkie mākoņi slīdēja pa tumšzilām debesīm un pilnīgu tumsu brīžiem nomainīja vāra gaisma, kura apspīdēja nebeidzamos klajumus, dažus retus nokaltušus koku stumbrus bez zariem un pāris zemus krūmājus.
Tāda neaptverama bezcerības un nolemtības sajūta. Tu vari nomirt uz laipas, baidīdamies pakustēties, vari nomirt no bada, no slāpēm, lēni un mokoši. Vai - tu vari paspert soli un iegrimt purvā, bet iespējams, ka mirklis no soļa speršanas līdz pilnīgai pazušanai zem purva sūnām, būs veselu mūžību ilgs, ilgāks par nomiršanu aiz bada. Es tiešām nezinu, cik ilga ir nāve, laiks taču ir relatīvs, varbūt nāve ir ilgāka par dzīvi.
Un es pacēlu rokas un sāku kliegt pret debesīm. Aiz bailēm, aiz dusmām, naida, bezpēcības, tukšuma krūtīs. No krūmājiem pacēlās milzīgi melnu kraukļu bari un uzspurdza debesīs (tagad zinu, kur pazudis spīdums tavās acīs, Jugo, kur pazuduši melnie krauklīši), pēkšņš vējš izrāva gaisu no sastinguma Es kliedzu tik ilgi līdz kaklā sāka kņudēt un niezēt, tas pārvērtās neprātīgā ķērcienā, tūkstošiem kraukļu cienīgā ķērcienā.
Kad pamodos biju sakņupusi uz laipas, tumsa nebija mainījusies. Es nezināju vai esmu gulējusi piecas minūtes vai diennakti. Viegls un mainīgs vējš raustīja matus uz visām pusēm, sastingums bija rimies. Tālumā sāka vīdēt spocīgi zaļas gaismiņas, kuras raustīdamās un vibrēdamas nāca arvien tuvāk laipai. Spožās un bīstamās maldugunis kā rotaļādāmās nāca pie manis. Es paspēru soli pretī.


29.11.09

Es šonakt atkal tevi redzēju sapnī, Jugo. Skumji, protams, ka pēdējā laikā tā sanāk biežāk nekā sastapt tevi nomodā, bet esmu priecīga par jebkuru iespēju tikties.

Mēs abi bijām kādā pussagruvušā ēkā, spēcīgs vējš raustīja jumta segumu, tas skaļi klaudzēja mums virs galvām. Lieli un bieži lietus pilieni sitās mums pret drēbēm un pie kājām, visa apkārtne dvakoja pēc mitra gaisa un pelējuma un apkārt tumšs pelēcīgi zils gaiss ietina visu kā gribēdams noslēpt. Mēs stāvējām viens otram pretī rokas stiepiena attālumā, uz caurumainas, laika un apstākļu sagrauztas grīdas, pie mūsu kājām mētājās naglām caurdurti dēļu gali, pussadrupuši ķieģeļi, metāla plāksnes, netīras lupatas un kalns ar vecām grāmatām un kladēm, kas atvērušas savas mutes un acis uz mums skatījās tā, it kā gribētu iesūkt sevī iekšā un iemūžināt, lai nākamajām paaudzēm būtu ko lasīt. Bet tas izskatījās pēc viņu pēdējā izmisuma kliedzienu, jo melnzaļš pelējums bija pārklājis viņu lapas. Mēs stāvējām viens otram pretī, Jugo, tavi melni izpūrušie mati bija mitri un pār taviem deniņiem tecēja sīkas lietus tērcītes un es raudzījos tavās nenosakāmās krāsas acīs. Es pat nemirkšķināju, es baidījos pakustēties, lai tevi neizbiedētu, neaizbiedētu, es pat baidījos elpot. Tā mēs stāvējām ilgi, raudzīdamies viens otrā, nepakustoties un nesakot ne vārda, gaiss apkārt kļuva arvien drēgnāks un tumšāks. Kaut kas mainījās vien mirklī, kad zvaniķis katedrālē iekustināja milzu zvanu mēles. Neizsakāmi skaista melodija reizē ar dzintarkrāsas gaismu iespīdēja drūmajās telpās un izkustināja mani no sastinguma. Tavas acis bij kļuvušas medusdzeltenas un acu zīlīšu vietā laistījās mazi melni krauklīši ar dīvainu spīdumu. Es pastiepu roku tev pretī.

Jugo, Jugo, es šorīt kaucu kā vilks pilnmēness naktī. Tik ilgi, kamēr kakls sāka sūrstēt un neprātīgie kliedzieni pārvērtās čerkstošos čukstos. Šķita, ka čuksti kļūst par kukaiņiem, nokrīt uz zemes un rāpo gar kājām, čum un mudž, rāpjas augšā pa kājām, saviem mazajiem nadziņiem kārpās augšā pa drēbēm un lien atpakaļ mutē, no kurienes pirms mirkļa dzimuši.

Cilvēki reti kad dara to, ko paši vēlas. Sabiedrības un apstākļu ietekmēti viņi izliekas par to, kas nav, lai tikai citiem šķistu pievilcīgāki, gudrāki, skaistāki, interesantāki, izglītotāki. Bet tu, Jugo, nemaz nespēj izlikies. Jebkura tava izpausme, jebkura rīcība uzreiz kļūst par tevi pašu. Un nav nozīmes - tu stundām runā nelaižot mani pie vārda vai pēkšņi apraujies pusvārdā, tas vienalga būsi tu pats, bez visādām no cilvēku mūžīgās klaunādes nospertajām maskām.

Brīžiem man šķiet, ka tu esi tikai mana apjukušā prāta izspēlēts joks - iedomu tēls. Ja tā, tad ceru, ka tu eksistē kādā citā realitāte tik pat dzīvs, kā es šeit, bet es esmu tavs iedomu draugs. Un tu mani gaidi ierodamies tāpat, kā es tevi, un stāvēdams tajos drūmajos gruvešos tu skatījies, kā rit lietus tērcītes pa manām izspūrušajām matu šķipsnām, vēroji mazo krauklīšu spīdumu manās acīs un pastiepi roku, lai pieskartos.

26.11.09