Xillia

Šonakt es stāvēju purva vidū, bija nakts, līks mēness sirpis caur mākoņu aizkaru spraugām brīžiem apgaismoja tukšos klajumus. Debesis bija tumšas, pelēcīgi zilas tās turpinājās līdz horizontam un nebija iespējams atdalīt to robežu, kur tās beidzas, un kur sākas drūmā, mitrā, nedrošā zeme. Es nemierīgi stāvēju uz gadu desmitiem vecas laipas un zināju, ja speršu soli uz priekšu, purvs iesūks mani sevī ar tādu sparu, it kā visu mūžu to vien būtu gaidījis. Drūmi pelēkie mākoņi slīdēja pa tumšzilām debesīm un pilnīgu tumsu brīžiem nomainīja vāra gaisma, kura apspīdēja nebeidzamos klajumus, dažus retus nokaltušus koku stumbrus bez zariem un pāris zemus krūmājus.
Tāda neaptverama bezcerības un nolemtības sajūta. Tu vari nomirt uz laipas, baidīdamies pakustēties, vari nomirt no bada, no slāpēm, lēni un mokoši. Vai - tu vari paspert soli un iegrimt purvā, bet iespējams, ka mirklis no soļa speršanas līdz pilnīgai pazušanai zem purva sūnām, būs veselu mūžību ilgs, ilgāks par nomiršanu aiz bada. Es tiešām nezinu, cik ilga ir nāve, laiks taču ir relatīvs, varbūt nāve ir ilgāka par dzīvi.
Un es pacēlu rokas un sāku kliegt pret debesīm. Aiz bailēm, aiz dusmām, naida, bezpēcības, tukšuma krūtīs. No krūmājiem pacēlās milzīgi melnu kraukļu bari un uzspurdza debesīs (tagad zinu, kur pazudis spīdums tavās acīs, Jugo, kur pazuduši melnie krauklīši), pēkšņš vējš izrāva gaisu no sastinguma Es kliedzu tik ilgi līdz kaklā sāka kņudēt un niezēt, tas pārvērtās neprātīgā ķērcienā, tūkstošiem kraukļu cienīgā ķērcienā.
Kad pamodos biju sakņupusi uz laipas, tumsa nebija mainījusies. Es nezināju vai esmu gulējusi piecas minūtes vai diennakti. Viegls un mainīgs vējš raustīja matus uz visām pusēm, sastingums bija rimies. Tālumā sāka vīdēt spocīgi zaļas gaismiņas, kuras raustīdamās un vibrēdamas nāca arvien tuvāk laipai. Spožās un bīstamās maldugunis kā rotaļādāmās nāca pie manis. Es paspēru soli pretī.


29.11.09