Xillia

Šovakar putenī, nākot mājās, ieraudzīju suņa ķepu nospiedumus sniegā un vienā mirklī mani sadzēla neprātīgi skaidra apjausma, kas ir vientulība.

Tā izlauzās ārā no manis kā gadu tūkstošiem valdījies orkāns un sajuka kopā ar puteņa mētātajām sniega pārslām. Tā iemetās manos matos, izmētājot tos uz visām pusēm, tā iemetās nosalušajās lūpās, liekot tām ietrīsēties, iemetās nosalušajās, stiklainajās acīs un sastingušajos pirkstu galos. Tā iemetās manās plaušās, aizsitot elpu un padarot krūtis smagas.

Nē, vientulība neuzrodas pēkšņi, Jugo. Tā piedzimst reizē ar cilvēku un izaug viņā kā milzīgs, bet smalks koks, nemanāmi piepildot ik katru cilvēka šūniņu ar saviem nepamanāmajiem un vijīgajiem zariem. Bet cilvēks nemana. Cilvēks sēž bārā, smēķē savu mentola cigareti, lasa gudras grāmatas, dzer smalku kafiju un gudri runā par politiku. Cilvēks plēš daiviņās nolobītus mandarīnus un sveču gaismā neveikli mācās spēlēt ģitāru. Cilvēks uzvelk ādas cimdus no nodīrāta dzīvnieka, uzliek sermuļādas apkakli, iekāpj savā rolsroisā vai bentlijā un brauc uz saviesīgu pasākumu lielīties ar saviem dimanta gredzeniem un zelta ķēdēm. Cilvēks nemana, kā viņā ar katru mirkli arvien stiprāk iesakņojas vientulības koks ar neizraujamām saknēm un nenolaužamiem zariem.

Un pienāk mirklis, kad vientulībai cilvēkā kļūst par šauru. Tās zari ir izauguši stipri un spēcīgi, tie laužas uz āru, saplosīdami visu, kas pagadās ceļā. Cilvēks tiek saārdīts un uzšķērzts, jo vientulība mēģina izaugt ārpus viņa robežām. Un pēc tam tā aug atpakaļ - no ārpuses, kur tikko nokļuvusi, uz iekšpusi, visu plosīdama vēlreiz.

Cilvēkam šķiet, ka vientulība uzbrūk pēkšņi kā izsalcis zvērs. It kā tas gaidītu mirkli, kad cilvēks palicis viens, kad neviena cita apkārt nav, un tad, atņirdzis savus zobus mestos cīniņā ar savu medījumu. Bet šis zvērs ir izaudzis tevī, viņš vienkārši atgriežas mājās.

Suņa pēdām blakus nebija nevienas citas pēdas. Ne cilvēka, ne kāda cita suņa.

Vientulība ir mūžīga un bezgalība. Tai nav ne sākuma, ne beigas, tai nav krāsas un skaņas. To nevar ierobežot laikā un telpā, tā ir visaptveroša un visuresoša. Tu vari bēgt, bet tu nespēsi paslēpties - tu visur un vienmēr nes to līdzi.

Es nemanot biju sekojusi suņa pēdām un attapos mirklī, kad putenis bija tā pieņēmies spēkā, ka viss visapkārt bija kā tīts baltā, biezā miglā. Es vairs nezināju, kur es atrodos, apgriezusies pamanīju, ka putenis ir aizslaucījis visas mūsu pēdas un es vairs nezinu ceļu atpakaļ. Bet vientuļajam sunim bija jābūt ļoti tuvu, es to jutu, es to zināju.

Es pieliecos pie vienas no suņu pēdiņām un iespiedu turpat blakus sniegā savu nosalušo plaukstu. Ja viņš kāda iemesla dēļ atgriezīsies, tad zinās, ka nav viens. Bet es jutu, ka viņš to sajutīs arī, ja neatgriezīsies. Tādas lietas jau jūt.

Un man tagad ir savs suns un sunim ir savs cilvēks.
Divi dažādi nospiedumi sniegā viens otram blakus vairs nav vientuļi.

Mēs visur atstājam savus nospiedumus. Un, kamēr vien mēs to darām, kamēr vien blakus ir vēl kāds nospiedums, vientulība neuzšķērž, vientulība neplosa.