Xillia

Es sevi mierinu, Jugo, ka izdzeršu tikai vēl vienu glāzi un tad tev uzrakstīšu. Bet vārdi kā nerodas, tā nerodas un glāze jau ir pārtapusi par pudeli. Un es rakstu un dzēšu, jo nemāku izteikties gana labi, nemāku pateikt tā, lai būtu pārliecināta, ka tu mani nepārpratīsi un uztversi visu tieši tā, kā tas ir domāts.

Jau vairākas stundas savā ķermenī jūtu dīvainu vibrāciju. Tā sākas kaut kur pie krūtīm, es to jūtu vēderā un plecu drebēšanā. Nedaudz trīc kājas un rokas. Nē, tas nav no vermuta, tas nav no kūstoša ledus un nekūstošiem citroniem.

Man nepatīk pamosties blakus. Dziļā miegā mēs esam gulējuši viens otram blakus bez maskām, bet no rīta, kad pamostamies, viss ir kā bijis. Bet es esmu bijusi kaila viņa priekšā un ir bijis pilnīgi kails manā priekšā. Viņa pievrētajos plakstiņos vairs nevarēja manīt to auksto skatienu, skropstas ik pa brīdim viegli ietrīsējās. Es vēroju viņa pieri, ieslīpās uzacis, lūpas un nelielos bārdas rugājus. Es vēroju viņa dziļo mieru un neierasto, nejaušo bezvārdu atklātību un es negribēju, lai viņš mostas. Es vēroju bez vārdiem, vienkārši glāstīju ar skatienu, līdz ļoti, ļoti sagribējās raudāt. Es nezināju, kāpēc.

Es no rītiem cenšos aizbēgt pēc iespējas ātrāk. Lai nebūtu jārunā. Viņš tāpat nesapratīs un es tāpat nesapratīšu. Mēs runājam dažādās valodās, viņa valoda nāk no prāta, mana no sirds. Un es negribu dzirdēt viņa loģiskos spriedumus un secinājumus tāpat, kā viņš nevēlas dzirdēt manus emociju uzplūdus. Mēs nemākam vai negribam pielāgoties viens otram.

Un katru reizi aziejot, es zinu, ka tā ir pēdējā reize. Jo nav jau nekas, kas mūs vienotu. Nav nekā tāda, kam es varētu pieķerties un teikt "Tas ir mans, tas ir tieši man kā radīts. Es nevaru bez, man vajag, es gribu!", nav nekā tāda, kā dēļ būtu vērts palikt un iemācīties to dīvaino prāta valodu, salauzt sevi un sākt domāt, runāt, rīktoties līdzīgi. Pieņemt viņa likumus un paradumus, samierināties ar sevis zaudēšanu, salūzšanu, izplūšanu, saplūšanu, izgaišanu. Pārvēršanos par savu rēgu.

Bet vakaros kāds dīvains spēks velk uz turieni atpakaļ. Un es saģērbjos un eju, klauvēju pie durvīm un tieku ielaista. Un tad es izliekos, ka klausos to viņa dīvaino valodu. Lai cik tas briesmīgi nebūtu, es brīžiem gribu, ļoti gribu, lai mēs abi kļūtu mēmi - nerunātu, vienkārši saprastos ar skatieniem, glāstītu viens otra ādu, bužinātu matus, savītu kopā pirkstus, gulētu viens otram blakus kaili un klausītos nevis vārdos, ko negribam dzirdēt, bet gan otra elpas vilcienos.

Jugo, apskauj mani un nerunā. Es atkal gribu sajust to iekšējo mieru, kas lēni un nepamanāmi, bet nenovēršam pārtop par laimi, ja vien tam ļauj. Šobrīd manī dziļi iekšā kaut kas neprātīgi plosās - jau vairākas stundas jūtu dīvainu vibrāciju. Apskauj mani un nerunā, es gribu atpakaļ Mājās. Tur, kur ir mierīgi. Tur, kur ir droši.

Jugo, vēstuli nepārlasu, jo zinu, ka neesmu spējusi izteikties gana skaidri un saprotami. Es zinu, ka tu nepārpratīsi. Es zinu, ka tu sapratīsi.