Esmu redzējusi, kā cilvēki pamet lietas. Atstāj vērtīgas grāmatas
parkos uz soliņiem, somas ar visu, kas dārgs, staciju uzgaidāmajās
telpās vai mantu glabātavās, pirkumu maisiņus veikalu mantu skapīšos,
rūpīgi salocītas avīzes trolejbusos, vienīgo māju vienīgās atslēgas
citu cilvēku kabatās, naudasmakus ar mīļoto fotogrāfijām taksometros,
zelta un platīna kredītkartes dārgos veikalos, cimdus - vienīgos, kas
patiešām spēja sasildīt nosalušās rokas, koncertzāles solos un zelta
gredzenus ar iegravētiem datumiem svešos palagos.
Cilvēki
aizmirst lietas mirkļos, kad nejūt nepieciešamību pēc tām. Turpina iet
savu ceļu un vienā mirklī attopas, ka kaut kas tomēr pietrūkst. Ka
salst rokas, jo nav vairs cimdu, kas tās sasildītu. Ka nav vairs, kur
atgriezties, jo vienīgās māju atslēgas atstātas citam. Ka nav vairs
drošības un stabilitātes sajūta, ko brīnumainā kārtā radīja mazā zelta
stīdziņa, kas bija apvijusies apkārt pirkstam.
Atgriešanās. Meklēšana.
Atrašanas prieks vai zaudējuma skumjas.
Es esmu redzējusi, kā cilvēki pamet cilvēkus.
Pavasarīgos
parkos uz soliņiem, drēgnās staciju uzgaidāmajās telpās, siltos un
saņurcītos palagos, vietās, ko sauc par Mājām un milzīgas pilsētas
asfaltētajās ielās.
Kāds pamet skaļi aizcērtot durvis, kāds
mēģina pa tām klusi un nemanāmi izlavīties. Kāds skaļi kliedz un raud,
kāds aiziet lepni pacēlis galvu un spītīgi klusēdams. Kāds apskauj un
noskūpsta uz pieres, kāds iecērt sāpīgu pļauku. Kāds atvainojas par to,
ko nodarījis, kāds apvaino un pārmet par to, kas viņam nodarīts. Kāds
aiziet, cerēdams uz drīzu atgriešanos, kāds nolādot to dienu, kad pirmo
reizi viņi abi tikušies. Kāds atstāj uz lapiņas uzrakstītu savu jauno
adresi, kāds pazūd bez vēsts, pametot ciemu, pilsētu, valsti. Kāds
aiziet neprātīgi mīlot, kāds cits - pārpildīts ar naidu. Kāds vienkārši
aizmirst. Un neatnāk. Vienkārši vairs neatnāk.
Cilvēki pamet cilvēkus, mans mīļais Jugo, tāda ir cilvēku daba.
Es
arī esmu cirtusi durvis un klusi lavījusies projām, es arī esmu situsi
pa otra vājākajām vietām un uztvērusi sitienus. Bet visbiežāk es esmu
vienkārši aizmirsusi atgriezties. Un es aizmirstu viņu vārdus un
uzvārdus. Aizmirstu viņu dzimšanas dienas un adreses. Tik pat nejauši
un vienkārši, cik nejauši un vienkārši aizmirstu atgriezties.
Bet
tad kādu dienu ejot pa pilsētas ielām, gaiss dīvaini ietrīsas, un
krūtīs parādās neskaidra apjausma. Šķiet, ka uz kādu sekundes
desmitdaļu nokļūstu vairākus gadus senā pagātnē, kad sēžu Viņam klēpī,
piespiedusi degunu pie kakla un elpoju viņa ādas smaržu. Un es nekad
vairs neatcerēšos Viņa vārdu, bet es precīzi atcerēšos, kā smaržoja
Viņa kakls. Citreiz kaut kas pirkstos iekņudas un es atgriežos mirklī,
kad bužinu Viņa izpūrušos, slapjos matus. Citreiz saule iespīd acīs un
man jāatcerās, kā Viņš lika man smieties. Vilcienu sliežu klaboņā
saklausu Viņa zābaku sisto ritmu. Pērkona negaisa laikā, kad zibens
pāršķeļ debesis, es atceros Viņa dusmas un rētu uz sāniem. Jūras krastā
sajūtu Viņa alkas pēc brīvības, ieslidinot rokas sakarsušās smiltīs
atceros, cik ziemā bija silti Viņa kabatās.
Visa apkārtne ir
piemētāta ar šiem Viņu mozaīkas gabaliem. Nekad nevari zināt, kur tu ko
atradīsi, kur tu ko sajutīsi. Bet visapkārt viss ir pilns ar Viņiem.
Piepildīts. Pārpildīts. Pāri plūstošs. Un, kad parādās šīs spilgtās,
bet reizē miglainās atmiņas, un neskaidrā apjausma, es saprotu, ka
atkal esmu aizmirsusi atgriezties.
Un viņi arī vairs negaida, Jugo, tāda ir cilvēku daba.
Un
es mīlu to, kas man no Viņiem palicis pāri. Šie mazie, dārgie, mozaīkas
gabali, šīs mazās, fantastiskās, neskaidrās apjausmas. Mīlu tā, kā
nemācēju mīlēt toreiz.
Dziļi. Viegli. Bezgalīgi.