Xillia

Esmu redzējusi, kā cilvēki pamet lietas. Atstāj vērtīgas grāmatas parkos uz soliņiem, somas ar visu, kas dārgs, staciju uzgaidāmajās telpās vai mantu glabātavās, pirkumu maisiņus veikalu mantu skapīšos, rūpīgi salocītas avīzes trolejbusos, vienīgo māju vienīgās atslēgas citu cilvēku kabatās, naudasmakus ar mīļoto fotogrāfijām taksometros, zelta un platīna kredītkartes dārgos veikalos, cimdus - vienīgos, kas patiešām spēja sasildīt nosalušās rokas, koncertzāles solos un zelta gredzenus ar iegravētiem datumiem svešos palagos.

Cilvēki aizmirst lietas mirkļos, kad nejūt nepieciešamību pēc tām. Turpina iet savu ceļu un vienā mirklī attopas, ka kaut kas tomēr pietrūkst. Ka salst rokas, jo nav vairs cimdu, kas tās sasildītu. Ka nav vairs, kur atgriezties, jo vienīgās māju atslēgas atstātas citam. Ka nav vairs drošības un stabilitātes sajūta, ko brīnumainā kārtā radīja mazā zelta stīdziņa, kas bija apvijusies apkārt pirkstam.

Atgriešanās. Meklēšana.
Atrašanas prieks vai zaudējuma skumjas.

Es esmu redzējusi, kā cilvēki pamet cilvēkus.

Pavasarīgos parkos uz soliņiem, drēgnās staciju uzgaidāmajās telpās, siltos un saņurcītos palagos, vietās, ko sauc par Mājām un milzīgas pilsētas asfaltētajās ielās.

Kāds pamet skaļi aizcērtot durvis, kāds mēģina pa tām klusi un nemanāmi izlavīties. Kāds skaļi kliedz un raud, kāds aiziet lepni pacēlis galvu un spītīgi klusēdams. Kāds apskauj un noskūpsta uz pieres, kāds iecērt sāpīgu pļauku. Kāds atvainojas par to, ko nodarījis, kāds apvaino un pārmet par to, kas viņam nodarīts. Kāds aiziet, cerēdams uz drīzu atgriešanos, kāds nolādot to dienu, kad pirmo reizi viņi abi tikušies. Kāds atstāj uz lapiņas uzrakstītu savu jauno adresi, kāds pazūd bez vēsts, pametot ciemu, pilsētu, valsti. Kāds aiziet neprātīgi mīlot, kāds cits - pārpildīts ar naidu. Kāds vienkārši aizmirst. Un neatnāk. Vienkārši vairs neatnāk.

Cilvēki pamet cilvēkus, mans mīļais Jugo, tāda ir cilvēku daba.

Es arī esmu cirtusi durvis un klusi lavījusies projām, es arī esmu situsi pa otra vājākajām vietām un uztvērusi sitienus. Bet visbiežāk es esmu vienkārši aizmirsusi atgriezties. Un es aizmirstu viņu vārdus un uzvārdus. Aizmirstu viņu dzimšanas dienas un adreses. Tik pat nejauši un vienkārši, cik nejauši un vienkārši aizmirstu atgriezties.


Bet tad kādu dienu ejot pa pilsētas ielām, gaiss dīvaini ietrīsas, un krūtīs parādās neskaidra apjausma. Šķiet, ka uz kādu sekundes desmitdaļu nokļūstu vairākus gadus senā pagātnē, kad sēžu Viņam klēpī, piespiedusi degunu pie kakla un elpoju viņa ādas smaržu. Un es nekad vairs neatcerēšos Viņa vārdu, bet es precīzi atcerēšos, kā smaržoja Viņa kakls. Citreiz kaut kas pirkstos iekņudas un es atgriežos mirklī, kad bužinu Viņa izpūrušos, slapjos matus. Citreiz saule iespīd acīs un man jāatcerās, kā Viņš lika man smieties. Vilcienu sliežu klaboņā saklausu Viņa zābaku sisto ritmu. Pērkona negaisa laikā, kad zibens pāršķeļ debesis, es atceros Viņa dusmas un rētu uz sāniem. Jūras krastā sajūtu Viņa alkas pēc brīvības, ieslidinot rokas sakarsušās smiltīs atceros, cik ziemā bija silti Viņa kabatās.

Visa apkārtne ir piemētāta ar šiem Viņu mozaīkas gabaliem. Nekad nevari zināt, kur tu ko atradīsi, kur tu ko sajutīsi. Bet visapkārt viss ir pilns ar Viņiem. Piepildīts. Pārpildīts. Pāri plūstošs. Un, kad parādās šīs spilgtās, bet reizē miglainās atmiņas, un neskaidrā apjausma, es saprotu, ka atkal esmu aizmirsusi atgriezties.

Un viņi arī vairs negaida, Jugo, tāda ir cilvēku daba.
Un es mīlu to, kas man no Viņiem palicis pāri. Šie mazie, dārgie, mozaīkas gabali, šīs mazās, fantastiskās, neskaidrās apjausmas. Mīlu tā, kā nemācēju mīlēt toreiz.

Dziļi. Viegli. Bezgalīgi.