Xillia

[..]nokļūstu vairākus gadus senā pagātnē, kad sēžu Viņam klēpī, piespiedusi degunu pie kakla un elpoju viņa ādas smaržu. Un es nekad vairs neatcerēšos Viņa vārdu, bet es precīzi atcerēšos, kā smaržoja Viņa kakls. Citreiz kaut kas pirkstos iekņudas un es atgriežos mirklī, kad bužinu Viņa izpūrušos, slapjos matus. Citreiz saule iespīd acīs un man jāatcerās, kā Viņš lika man smieties.[..].... šie vārdi kā no mana /dzīves/stāsta. perfect!