Xillia

Jugo, dažreiz mēs esam divi noasināti skalpeļi. Mēs it kā tiecamies glāstīt, bet būtībā lēnām un maigām kustībām uzšķēržam viens otru, lai it kā nejaušiem skatieniem ieskatītos viens otrā. Mēs izķidājam viens otru un pēc tam it kā nekas nebūtu bijis, skatāmies viens otram acīs un nevainīgi smaidam. Bet es esmu redzējusi tavas dvēseles tumšākos nostūrus un tu esi redzējis manu melniem traipiem notraipīto sirdi. Ir grūti atzīt, ka ir lietas, ko labāk neredzēt un nedzirdēt kaut emocijas mūsu pulsējošajos ķermeņos plosās kā sagūstīti zvēri. Mūsu ziņkārība mūs saplosa gabalu gabalos, pēc tam kā mozaīku cenšamies viens otru salikt kopā, īsti neatceroties, kur kas atradās pirms skalpeļa maigā, bet nesaudzīgā glāsta.

Spīdums tavās acīs ir zudis, spīdums manās acīs ir zudis, mēs nemācējām atlikt atpakaļ vietā.

Mums šķiet, ka tā ir vienīgā iespēja būt tuviem un mēs turpinām klusēt un spēlēties ar saviem asmeņiem, turpinām skatīties uz to, ko nevēlamies redzēt, un izlikties, ka viss ir kārtībā, ka labāk nevarētu būt.

Mēs kļūstam mēmi. Mēs nemākam atlikt sevi atpakaļ vietā.

Jugo, mēs esam divi noasināti skalpeļi. Mēs vairs pat netiecamies glāstīt, bet uzreiz metamies ar saviem asmeņiem virsū otram un plosam, cik spēka. "Ko tu no manis slēp? Ko tu nepasaki līdz galam? Ko tu noklusē pavisam?" Mēs saspringstam viens no otra tuvuma, saraujamies ieraugot skatienu vien. Pārāk daudz gabalu salikti atpakaļ nepareizajās vietās, lai mēs spētu būt paši.

Skalpeļi ieaug mūsos. Mēs nemākam atlikt tos atpakaļ vietā.