Xillia

Visu nakti, Jugo, vēlu akmeņus kalnā kā dievu sodītais Sīzifs. Es tos stūmu ar rokām, balstīju ar ceļiem, atspēros ar kājām un, pieliekot visu savu spēku, centos uzvelt pašā kalna virsotnē. Nevienu reizi neatskatījos atpakaļ, jo zināju, ka kustos lēni un smagi un, ieraugot nelielo noieto ceļa gabalu, rokas nolaidīsies. Es skatījos tikai uz priekšu. Gandrīz nemanāmi atlikušais ceļš saruka un kalna virsotne iezīmējās arvien skaidrāka, bet, jo augstāk kalnā kāpu, jo akmeņi kļuva smagāki un grūtāk iekustināmi.
Sadīrājusi savas drēbes, aptinu ap rokām lupatu strēmeles, jo tās bija savainotas līdz asinīm, āda bija noberzta un jebkurš pieskāriens bija dedzinošs kā karstas ogles. Es sakodu zobus, lai neraudātu, centos neelpot, lai aizturētu raudas un elsas. Augšzobi iecirtās apakšlūpā, lai novērstu to nodevīgo drebēšanu. Mute pildījās ar asins garšu un spīts un niknums auga manī arvien lielāki. Trīcēja rokas, neprātīgi trīcēja rokas.

Kalna virsotnē smaržoja pēc pavasara gaisa, pirmajiem zāles asniem un sprāgstošiem pumpuriem. Debesis bija zilas, zilas un kā milzu dārgakmens pārklāja visu zemi. Dziedāja putni.

Pārvēlies pāri kalna veldzējošajai virsotnei akmens uzsāka ceļu lejup. Atlika tikai bezspēkā noraudzīties kā visas pūles un sāpes ir bijušas veltīgas. Smagais bluķis, ripodams arvien straujāk un straujāk, novirpuļoja lejā pa kalnu un pazuda skatienam.
Bet lejā bija vēl daudz akmeņu. Vesels milzīgu, pelēku, smagu akmeņu krāvums, Jugo! Brīžiem šķita, ka tie ir vēl smagāki par akmeņiem manās krūtīs, un tu zini, cik nepanesami, cik nepaciešami un neizturami tie ir. Šķita, ka tie klusēdami apzinīgi gaida savu kārtu. Es apzinājos, ka šī cīņa ar akmeņiem, gan ārējiem, gan iekšējiem ir bezjēdzīga. Bet tik un tā es devos pēc nākošā un ar savām asiņojošajām, trīcošajām rokām, ņēmu un vēlu kalnā.

Es vairs neskaitīju, cik akmeņi aizbēguši - skaitīt bija tik pat bezjēdzīgi, kā ar tiem cīnīties.

Bet visā šajā cīņā pats nomācošākais bija tas, ka katru reizi, kad akmens sāka ripot lejup, kāds sāka skaļi un dārdoši smieties. Tas satracināja gaisu kā spēcīgi pērkona dārdi, smiekli izvibrēja cauri visam ķermenim, pielejot to ar stindzinošu aukstumu. Es nekad nebūtu iedomājusies, ka tā var smieties, tik nicinoši un nežēlīgi ņirdzoši smieties.

Un arvien skaidrāka kļuva apjausma, kad mirklī, kad man nolaidīsies rokas un es padošos, kļūšu par vienu no viņiem milzīgajā akmens krāvumā. Un es dusēšu kādam uz krūtīm un neļaušu elpot un gaidīšu kādu, kas nāks mani velt.