Xillia

Es šovakar esmu aizsalusi jūra, Jugo, un es nevaru paelpot. Ledus kārta ir pārklājusi manus matus, plecus, rokas, krūtis, apvilkusi ar savu stindzinoši auksto kārtiņu manu vidukli, gurnus, kājas, pēdas. Es nevaru paelpot.

Krastā vairākās kārtās sakrāvies dzeltenīgs, puscaurspīdīgs ledus. Krastā pēdas sniegā ieminuši simtiem cilvēki, kuri nepārtraukti staigā gar mani, klusi čalodami un smiedamies. Laimīgi laikam. Bet es esmu šeit un nevaru paelpot.

Netālu no krasta manī ir iesalis dzeltenīgs gulbis. Nosalis. Stāv, pavērsies pret horizontu, ar savu trīsošo knābi ik pa brītiņam pabužina savas spalvas, izpleš spārnus, bet kājas no vietas neizkustina. Un es viņam čukstu "Gulbīt, gulbīt, kustini kājiņas, aizved mani uz laimīgo zemi", bet viņš nevar, jo ir tik dziļi iesalis manī, ka mēs šķietam saauguši. Un tādas laimīgās zemes nemaz nav. Un mēs abi to zinām, tikai baidāmies pateikt skaļi. Un mēs pēkšņi pilnīgi saprotam viens otru bez vārdiem - aizsalusi jūra un nosalis gulbis.

Es netieku no sevis prom. Kādreiz es redzēju mērķi - priedēm noaugušos krastus, stāvās kraujas un kāpas, kuras kā kailu sieviešu ķermeņi ar savām plūstošajām formām piepildīja krastmalu. Es redzēju zeltainās smiltis, vējā līgojošās smilgas, čiekurus un skurdu pūžņus silos, redzēju mīlniekus, kas vakarā gar mani staigāja sadevušies rokās un sapņodami par nākotni, es redzēju vientuļniekus, kas sēdēdami smiltīs skumji raudzījās uz horizonta līnijas plūstošajos kuģos. Un es pēc tā visa tiecos, pēc zemes stabilitātes un pēc cilvēcīguma. Es metu savus viļņus vienu pēc otra krastā, sākumā sīkus un ātrus, mazām baltām putiņām klātus, vēlāk jau lielākus, līdz beidzot milzīgus un varenus, kas noskaloja liedagu no visa liekā. Cilvēki tad bēga, cilvēki slēpās. Bet es tikai tiecos, tiecos, tiecos...

Ledus vāks pārklājies pāri kā negribētas bruņas. Gulbji iesalst, kliedzieni iesalst, kuģi iesalst. Ne jau es to izvēlos, ne jau tā es to vēlos. Kad tu ilgi staipi apkārt savu vairogu un nēsā bruņas, baidoties tap ievainots, tās saaug ar tevi pašu. Kā metāls saaug ar rūsu, diena saaug ar nakti, skumjas saaug ar asarām. Un tu vairs netiec vaļā, tu vairs nezini, kur sākas bruņas un kur beidzies tu pats. Robežas nav. Atdalīt nevar, bez sāpēm atdalīt vairs nevar. Un tu vairs nemēģini atplēst tās no sevis, jo sāp, un tu paliec iebruņojies un apbruņojies. Tā ir vieglāk. Mirklis, kad vieglāk bija nesaaugt ar bruņām jau sen ir nokavēts.

Kāds uzlec uz ledus un uzmanīgi liek soli aiz soļa, iedams arvien tālāk no krasta, arvien tuvāk horizontam. Ledus nokrakšķ un kā milzu žokļi, asi un draudīgi, satver viņu un aprij. Viņš paslīd zem ledus kārtas noslīkst manos apslāpētajos viļņos. Citi baidās uzkāpt uz ledus un noskatās, klaigādami un raudādami. Nāve manās skavās. Ne jau tā es to vēlos.

Viļņi atsitas pret ledus vāku un noslāpst. Vārdi noslāpst, kliedzieni noslāpst, čuksti noslāpst. Un es arī slāpstu, kad izmisīgi tveru pēc elpas, pēc dzīvības, brīvības, pēc laimes. Noslāpst.

Es izmisīgi cenšos pateikt, ko es jūtu. Es izmisīgi tiecos pie tevis.
Noslāpst.

Gulbis manī raugās ar melnām un dziļām acīm kā atvariem. Viņš zina, ka esmu viņa nāve. Viņš zina, ka tūlīt mirs. Nepārmet un nejautā. Nelūdz. Neraud.

Bet es raudu, Jugo, es iekšēji raudu, es nevaru no sevis aizbēgt, nevaru paelpot, nevaru kļūt brīva un sasniegt to, pēc kā es tiecos. Asaras birst viena pēc otras sāļas un rūgtas jo rūgtas.

Jau pavisam drīz gulbis būs beigts.
Jau pavisam drīz es noslāpšu pavisam.
Jau pavisam drīz cilvēki krastmalā meklēs manu asaru dzintarus, priecīgi sabāzīs kabatās un pēc tam salīdzinās - kurš atradis lielāko.

Jau pavisam drīz...