urn:lj:klab.lv:atom1:xillia Grēku glabātuve... Grēku glabātuve... saira@saira.lv Neaizskaramais 2012-06-17T18:12:17Z 2012-06-17T18:12:17Z urn:lj:klab.lv:atom1:xillia:106692 2012-06-17T21:11:00 2012-06-17T21:11:00 2012-06-17T18:12:17Z 2012-06-17T18:12:17Z Lidostā klusums un ilgas.<br />Vienīgais skrejceļš ir pārklāts ar miglu,<br />Zemei pieplakušu kā nobijies zvērs. urn:lj:klab.lv:atom1:xillia:106434 2012-01-26T14:56:00 2012-01-26T14:56:00 2012-01-26T12:57:33Z 2012-01-26T12:57:33Z Pļavā uzpurni sunim nevar piedot,<br />Šūpojas kukainis pieķēries zāles stiebram.<br />Šīs četras ķepas un divas pēdas vieno<br />Iemīta taciņa pļavā, ko abi brienam.<br /><br />Šo suņa purnu un cilvēka degunu vieno<br />Zāles smarža pilsētas vidū starp mājām,<br />Sirdī mums viļņo meži un vētraina jūra,<br />Pat tad, kad pa aslfaltu karstu un pelēku slājam.<br /><br />Suņa sirdī un manā ziedošas āres,<br />Pilsētas mūros mēs redzam vien klintis un kāpas,<br />Mašīnas rūc, kā saulē skrienošas spāres,<br />Tāpēc mēs uzpurni vienmēr atstājam mājās. urn:lj:klab.lv:atom1:xillia:106198 2011-12-30T23:41:00 2011-12-30T23:41:00 2011-12-30T21:42:28Z 2011-12-30T21:42:28Z Tu skaiti vilcienus -<br />Tie naftu ved un kokus<br />Un tumšus cilvēkus, <br />Kas pazib gaišos logos. <br /><br />Tu vēro vagonus,<br />Kā aitas miegu gaidot.<br />Bet nekad neaizmiedz,<br />Jo vienmēr sajūk skaitot. <br /><br />Tu dziedi līdzi -<br />Sliedes nebeidz dunēt.<br />Šos vilcienus tāpat<br />Tev neapturēt.<br /><br />Krīt sniegs un ēnas,<br />Un pār tevi klājas,<br />Tu esi stacija <br />Pie kuras neapstājas. urn:lj:klab.lv:atom1:xillia:105915 2010-12-14T21:26:00 2010-12-14T21:26:00 2010-12-14T19:29:22Z 2010-12-14T19:29:22Z Savīti pirksti. Tukšums to starpā,<br />Nemanot samilzis neaptverams.<br />Laikam jau tāpēc aizlauztā balsī<br />Pajautāju, vai tev ir kas dzerams.<br /><br />Vermuta glāzē citrons un ledus.<br />Tu man stāsti, cik esmu tev tuva.<br />Saulaini dzeltenā citrona miza<br />Garšo pēc rūgtena pārpratuma.<br /><br />Savīti pirksti, gluži kā restes.<br />Pagaisis vieglums klusi kā dūmi.<br />Un, ja mēs viens otram kas esam -<br />Tikai un vienīgi smagnēji būri.<br /><br />Vermuta glāzes tukšas un aukstas<br />Paliek stāvam uz pelēka galda,<br />Kad es smaidot aizveru durvis -<br />Dažreiz vientulība ir salda. urn:lj:klab.lv:atom1:xillia:105508 2010-10-15T20:38:00 2010-10-15T20:38:00 2010-10-15T17:39:34Z 2010-10-15T17:39:34Z Visi mani punkti ir čokuriņos savilkušies komati. urn:lj:klab.lv:atom1:xillia:105333 2010-10-04T23:43:00 2010-10-04T23:43:00 2010-10-04T20:43:29Z 2010-10-04T20:43:29Z Tavas rētas nekad nesadzīs,<br />Tas ir redzams uzreiz -<br />Ar neapbruņotu aci.<br />Jā, es varu būt ielāps<br />Uz tavas ādas,<br />Ja jau reiz prasi.<br /><br />Cieši piegulošs plāksteris<br />Varētu būt,<br />Tāds, kuru grūti ir noraut.<br />Bet tu to tā arī nesaņemtos<br />(Pārāk ērti un droši)<br />Un tu jau to nojaut.<br /><br />Metāla diegs es varētu būt,<br />Kas tevi pa gabalam<br />Kopā satur.<br />Un morfijs, kuru tu<br />Paklusām lieto,<br />Līdz tevi kāds pieķer un aptur.<br /><br />Labāk, lai paliek kā bijis,<br />Medmāsa izņems šuves<br />Tā, lai nepaliek pēdas.<br />Es varētu būt<br />Gan ielāps, gan diegs.<br />Bet palikšu - sāls tavās rētās. urn:lj:klab.lv:atom1:xillia:105021 2010-04-18T22:20:00 2010-04-18T22:20:00 2010-04-18T19:21:27Z 2010-04-18T19:21:27Z Viņa pasaules malā šovakar kāds taurenis nemierīgi vēzē ar spārniem.<br />Manā pasaules malā šonakt būs vētra.<br /><br />Ielas pildīsies ar peļķēm un applūdīs, upes izies no krastiem, straumes sagraus visus tiltus, vēji nolauzīs kokus. Zibens šautras aizdedzinās koka namus, mazos šķūnīšus un vecās baznīcas, pārvēršot mitrās un kūpošās oglēs. Brāzmas metīs nejauši paķertus koku zarus logos, tos izsitot, noraus mitekļiem jumtus, ūdens izskalos māju pamatus, sagrūs sienas.<br />Pērkona grāvieni pārbaidīs bērnus un suņus, un visus tos, kas pārdzīvojuši visus karus.<br /><br />Tā būs nesaudzīga vētra, Jugo.<br />Vilņi noskalos no zemes virsas visas saceltās gaisa un sapņu pilis, vētra saplosīs ikkatru uzpūsto cerību burbuli. Neviens nepaliks neskarts.<br /><br />Tie, kas nenoslīks, sadegs, tie, kas nesadegs, raudās.<br /><br />Un beigu beigās jūra neprātīgi aprīs to, kas palicis pāri, saberžot starp viļņiem kā zobiem un noguldot blakus gadsimtu veciem kuģa vrakiem.<br /><br /><br />Bet pārējie neko nemanīs. Pārējiem tas būs tikai taureņa spārna vēziens. Košs kā varavīksne, kas pēc vētras pārlieksies pāri tukšajam klajumam, kur reiz bija mana pilsēta. Skaists, tomēr mirklīgs un prātā nepaliekošs.<br />Pavisam nebūtiska taureņa nebūtisks spārna vēziens.<br /><br />Manī paliks mitra zeme, no kuras kā pagātnes rokas stiepsies uz āru pa pusei izrautas koku saknes. It kā lūgdamas, lai kāds pastiepj roku pretī, palīdz izlauzties ārā vai vismaz noglāsta. Zeme palēnām žūs un plaisās, saraujot visu, kas saraujams, gabalu gabalos un beigu beigās pārvērtīsies par sausu un svelmainu tuksnesi, kurā nebūs ne miņas no dzīvības. Nekas neliecinās, ka reiz šeit bija vesela pilsēta.<br /><br />Tagad ir klusums, Jugo, klusums pirms postošas vētras.<br /><br />Kur palicis TAS vējš manās krūtīs, ko kādreiz radīja tauriņi Viņa pakrūtē?<br />Kur tagad tas vējš, kur tagad tie tauriņi?<br /><br />Kur, kur, kur? urn:lj:klab.lv:atom1:xillia:104874 2010-04-05T19:16:00 2010-04-05T19:16:00 2010-04-05T16:16:57Z 2010-04-05T16:16:57Z Jūra saplosa kuģi pēc kuģa,<br />Mēs abi stabili stāvam uz bruģa<br />Ielas grimst krēslā<br /><br />Zibens pārplēš koku pēc koka<br />Tavās kabatās silst manas rokas<br />Vakarā vēsā<br /><br />Pērkons rībina skatlogu rūtis<br />Mana galva pie tavām krūtīm<br />Piekļaujas ciešāk<br /><br />Vētra mums apkārt plosās un ārdās<br />Bet kaut kas skaļi nenosaukts vārdā<br />Plosās mums iekšā urn:lj:klab.lv:atom1:xillia:104647 2010-03-16T16:37:00 2010-03-16T16:37:00 2010-03-16T14:38:24Z 2010-03-16T14:38:24Z Mēs nekad nenogriezāmies no drošākā ceļa.<br /><br />Vienmēr gājām pa milzu maģistrālēm - gludām un drošām, labi apgaismotām un apsargātām. Pa platām šosejām, kurās nebija ne bīstamas bedres, ne asi pagriezieni.<br /><br />Mēs vienmēr vairījāmies no nomaļiem, putekļainiem ceļiem, mazām, cilvēku iemītām taciņām, bedrainām ielām un tumšām stigām. Mums bija bail kļūdīties, apmaldīties, aizkavēties, nenonākt tik svarīgajā mērķī.<br />Mēs ejot nekad nesadevāmies rokās. Nebija vajadzības. Ne mēs varējām paklupt, ne pazust viens otra skatienam, ceļš bija gaišs. Ceļš bija drošs. Mēs gājām, kājas sitot vienā ritmā, smejoties un kavējot laiku ar virspusējām sarunām par nebūtiskām lietām, nekad nepasakot neko svarīgu.<br /><br />Bet nonākuši mērķī mēs sapratām, ka nekad tā īsti neesam bijuši vajadzīgi viens otram. Nekad neesam pazinuši viens otru.<br /><br /><br />Tagad es izvēlos tās nomaļās, bedrainās ielas, kurās paklupt var ik uz soļa, putekļiem noklātos ceļus, kuri lēnām mani padara līdzīgu kustīgam, pelēkam akmenim, cilvēku iemītas taciņas mežā, kur kājas grimst mīkstās sūnās un koku zari ieķeras matos, tumšas stigas, kuras iespējams ved uz purvu, un kur čūskas žigli izvijas zem kājām un no netālajiem krūmiem visu neuzticīgi vēro spīdīgu acu pāri.<br /><br />Un tad no visas sirds vēlos, kaut mēs abi toreiz būtu izvēlējušies šos ceļus.<br />Mēs būtu cieši turējušies viens pie otra, baidīdamies paklupt un pazust viens otram.<br /><br />Būtu bijušas drēgnas un nemīlīgas naktis, kurās mēs sildītos, cieši piespiedušies viens otram, būtu bijis bezmiegs un nogurums, un mēs viens otru mierinātu ar vieglu pieskārienu vai skatienu. Būtu bijis izsalkums un slāpes, mēs būtu varējuši dalīties ar pēdējo maizes riecienu, mežā salasītām grūti atrodamām ogām un pēdējo ūdens malku.<br /><br />Kaut mēs kādreiz kaut nedaudz būtu kļūdījušies, varbūt pat nedaudz sāpinājuši viens otru, varbūt uz mirkli centušies iet katrs savu ceļu, lai tūlīt atgrieztos, sapratuši viens otra nozīmīgumu un svarīgumu. Un citādāk nemaz nevarētu. Citādāk nebūtu iespējams. Ne ceļš, ne mērķis, ne mēs paši.<br /><br />Mēs būtu apmaldījušies un meklējuši jaunu ceļu, maldījušies un meklējuši, un vēlreiz maldījušies. Skaļi smējušies, lai nebūtu bezcerībā jākliedz un varbūt pat klusi paraudājuši mazos izmisuma brīžos.<br /><br />Mēs būtu iemācījušies nebaidīties kļūdīties, prast piedot, saprast būtiskāko, nekad nepadoties, nebaidīties būt vājiem un varbūt pat mīlēt.<br /><br />Kas notiktu ar mērķi? Tas vairs nebūtu drošā ceļa galā, kur divi cilvēki šķirtos kā svešinieki.<br />Mērķis būtu bijis pats ceļš.<br />Un, pat ja pēc tam gadītos kādreiz aiziet dažādos virzienos, nomaldīties nebūtu iespējams. Visi ceļi vienmēr vestu pie viņa.<br />Visi ceļi.<br /><br />Vienmēr. urn:lj:klab.lv:atom1:xillia:104418 2010-03-03T21:59:00 2010-03-03T21:59:00 2010-03-03T20:00:23Z 2010-03-03T20:00:23Z Esmu redzējusi, kā cilvēki pamet lietas. Atstāj vērtīgas grāmatas parkos uz soliņiem, somas ar visu, kas dārgs, staciju uzgaidāmajās telpās vai mantu glabātavās, pirkumu maisiņus veikalu mantu skapīšos, rūpīgi salocītas avīzes trolejbusos, vienīgo māju vienīgās atslēgas citu cilvēku kabatās, naudasmakus ar mīļoto fotogrāfijām taksometros, zelta un platīna kredītkartes dārgos veikalos, cimdus - vienīgos, kas patiešām spēja sasildīt nosalušās rokas, koncertzāles solos un zelta gredzenus ar iegravētiem datumiem svešos palagos.<br><br>Cilvēki aizmirst lietas mirkļos, kad nejūt nepieciešamību pēc tām. Turpina iet savu ceļu un vienā mirklī attopas, ka kaut kas tomēr pietrūkst. Ka salst rokas, jo nav vairs cimdu, kas tās sasildītu. Ka nav vairs, kur atgriezties, jo vienīgās māju atslēgas atstātas citam. Ka nav vairs drošības un stabilitātes sajūta, ko brīnumainā kārtā radīja mazā zelta stīdziņa, kas bija apvijusies apkārt pirkstam.<br><br>Atgriešanās. Meklēšana.<br>Atrašanas prieks vai zaudējuma skumjas.<br><br>Es esmu redzējusi, kā cilvēki pamet cilvēkus.<br><br>Pavasarīgos parkos uz soliņiem, drēgnās staciju uzgaidāmajās telpās, siltos un saņurcītos palagos, vietās, ko sauc par Mājām un milzīgas pilsētas asfaltētajās ielās.<br><br>Kāds pamet skaļi aizcērtot durvis, kāds mēģina pa tām klusi un nemanāmi izlavīties. Kāds skaļi kliedz un raud, kāds aiziet lepni pacēlis galvu un spītīgi klusēdams. Kāds apskauj un noskūpsta uz pieres, kāds iecērt sāpīgu pļauku. Kāds atvainojas par to, ko nodarījis, kāds apvaino un pārmet par to, kas viņam nodarīts. Kāds aiziet, cerēdams uz drīzu atgriešanos, kāds nolādot to dienu, kad pirmo reizi viņi abi tikušies. Kāds atstāj uz lapiņas uzrakstītu savu jauno adresi, kāds pazūd bez vēsts, pametot ciemu, pilsētu, valsti. Kāds aiziet neprātīgi mīlot, kāds cits - pārpildīts ar naidu. Kāds vienkārši aizmirst. Un neatnāk. Vienkārši vairs neatnāk.<br><br>Cilvēki pamet cilvēkus, mans mīļais Jugo, tāda ir cilvēku daba.<br><br>Es arī esmu cirtusi durvis un klusi lavījusies projām, es arī esmu situsi pa otra vājākajām vietām un uztvērusi sitienus. Bet visbiežāk es esmu vienkārši aizmirsusi atgriezties. Un es aizmirstu viņu vārdus un uzvārdus. Aizmirstu viņu dzimšanas dienas un adreses. Tik pat nejauši un vienkārši, cik nejauši un vienkārši aizmirstu atgriezties.<br><br><br>Bet tad kādu dienu ejot pa pilsētas ielām, gaiss dīvaini ietrīsas, un krūtīs parādās neskaidra apjausma. Šķiet, ka uz kādu sekundes desmitdaļu nokļūstu vairākus gadus senā pagātnē, kad sēžu Viņam klēpī, piespiedusi degunu pie kakla un elpoju viņa ādas smaržu. Un es nekad vairs neatcerēšos Viņa vārdu, bet es precīzi atcerēšos, kā smaržoja Viņa kakls. Citreiz kaut kas pirkstos iekņudas un es atgriežos mirklī, kad bužinu Viņa izpūrušos, slapjos matus. Citreiz saule iespīd acīs un man jāatcerās, kā Viņš lika man smieties. Vilcienu sliežu klaboņā saklausu Viņa zābaku sisto ritmu. Pērkona negaisa laikā, kad zibens pāršķeļ debesis, es atceros Viņa dusmas un rētu uz sāniem. Jūras krastā sajūtu Viņa alkas pēc brīvības, ieslidinot rokas sakarsušās smiltīs atceros, cik ziemā bija silti Viņa kabatās.<br><br>Visa apkārtne ir piemētāta ar šiem Viņu mozaīkas gabaliem. Nekad nevari zināt, kur tu ko atradīsi, kur tu ko sajutīsi. Bet visapkārt viss ir pilns ar Viņiem. Piepildīts. Pārpildīts. Pāri plūstošs. Un, kad parādās šīs spilgtās, bet reizē miglainās atmiņas, un neskaidrā apjausma, es saprotu, ka atkal esmu aizmirsusi atgriezties.<br><br>Un viņi arī vairs negaida, Jugo, tāda ir cilvēku daba.<br>Un es mīlu to, kas man no Viņiem palicis pāri. Šie mazie, dārgie, mozaīkas gabali, šīs mazās, fantastiskās, neskaidrās apjausmas. Mīlu tā, kā nemācēju mīlēt toreiz.<br><br>Dziļi. Viegli. Bezgalīgi. urn:lj:klab.lv:atom1:xillia:104010 2010-03-02T23:10:00 2010-03-02T23:10:00 2010-03-02T21:42:08Z 2010-03-02T21:42:08Z Tavās krūtīs mazas debestiņas,<br />Vējiem pilnas, mākoņaini zilas,<br />Manās - jūras klajums, melna zeme,<br />Klintis milzīgas un aizas dziļas.<br /><br />Tu man čuksti - "Karš nebūt nav beidzies!"<br />Gaisā virmo ugunīgas strāvas,<br />Mēs viens otru tiesājam un sodam -<br />Paraugmīlestības paraugprāvā.<br /><br />"Un tev nebūs godāt citus dievus!"<br />Bet nav dzirdēt iespējams, ko saki,<br />Jo zem tavu atomskūpstu svara<br />Skaļi sabrūk mana Nagasaki.<br /><br />Ieplūst pirmatnējais mežonīgums jūrā,<br />Viļņi cilājas kā milzumlielas kāpas,<br />Glāstiem pielādēti dusmu lielgabali<br />Izšauj debesīs. Un gandrīz vienmēr trāpa.<br /><br />"Un tev nebūs mīlēt citus ļaudis!"<br />Izskan mani vulkāniskie dārdi,<br />Bet tu atbildi ar pērkoniskiem smiekliem<br />Un ar nesaudzīgām vētrām mani ārdi.<br /><br />"Un tev nebūs..!" skan gandrīz kā lāsti,<br />"Un tev nebūs..!" birst kā ložu krusa,<br />Bet mēs abi zinām - pienāks vakars,<br />Būs vien plecs pie pleca jāatdusas.<br /><br />"Cīņa galā. Karš nebūt nav beidzies!<br />Tas ir tikai pamiers!" klāsta ziņās.<br />Noglaužas gar viļņojošu jūru<br />Mazas, maigas, zilas debestiņas. urn:lj:klab.lv:atom1:xillia:103899 2010-03-02T18:11:00 2010-03-02T18:11:00 2010-03-02T16:12:09Z 2010-03-02T16:12:09Z Bendesmeitiņa sarkaniem matiem<br />Aukstā un pelēkā naktī<br />Staigā gar tavu logu<br /><br />Tu devi mazo pirkstiņu<br />Viņai ar to vien nepietiek<br />Tāpēc nāk cirst tavu roku urn:lj:klab.lv:atom1:xillia:103651 2010-03-01T15:12:00 2010-03-01T15:12:00 2010-03-01T13:13:31Z 2010-03-01T13:13:31Z Es šovakar esmu aizsalusi jūra, Jugo, un es nevaru paelpot. Ledus kārta ir pārklājusi manus matus, plecus, rokas, krūtis, apvilkusi ar savu stindzinoši auksto kārtiņu manu vidukli, gurnus, kājas, pēdas. Es nevaru paelpot.<br /><br />Krastā vairākās kārtās sakrāvies dzeltenīgs, puscaurspīdīgs ledus. Krastā pēdas sniegā ieminuši simtiem cilvēki, kuri nepārtraukti staigā gar mani, klusi čalodami un smiedamies. Laimīgi laikam. Bet es esmu šeit un nevaru paelpot.<br /><br />Netālu no krasta manī ir iesalis dzeltenīgs gulbis. Nosalis. Stāv, pavērsies pret horizontu, ar savu trīsošo knābi ik pa brītiņam pabužina savas spalvas, izpleš spārnus, bet kājas no vietas neizkustina. Un es viņam čukstu "Gulbīt, gulbīt, kustini kājiņas, aizved mani uz laimīgo zemi", bet viņš nevar, jo ir tik dziļi iesalis manī, ka mēs šķietam saauguši. Un tādas laimīgās zemes nemaz nav. Un mēs abi to zinām, tikai baidāmies pateikt skaļi. Un mēs pēkšņi pilnīgi saprotam viens otru bez vārdiem - aizsalusi jūra un nosalis gulbis.<br /><br />Es netieku no sevis prom. Kādreiz es redzēju mērķi - priedēm noaugušos krastus, stāvās kraujas un kāpas, kuras kā kailu sieviešu ķermeņi ar savām plūstošajām formām piepildīja krastmalu. Es redzēju zeltainās smiltis, vējā līgojošās smilgas, čiekurus un skurdu pūžņus silos, redzēju mīlniekus, kas vakarā gar mani staigāja sadevušies rokās un sapņodami par nākotni, es redzēju vientuļniekus, kas sēdēdami smiltīs skumji raudzījās uz horizonta līnijas plūstošajos kuģos. Un es pēc tā visa tiecos, pēc zemes stabilitātes un pēc cilvēcīguma. Es metu savus viļņus vienu pēc otra krastā, sākumā sīkus un ātrus, mazām baltām putiņām klātus, vēlāk jau lielākus, līdz beidzot milzīgus un varenus, kas noskaloja liedagu no visa liekā. Cilvēki tad bēga, cilvēki slēpās. Bet es tikai tiecos, tiecos, tiecos...<br /><br />Ledus vāks pārklājies pāri kā negribētas bruņas. Gulbji iesalst, kliedzieni iesalst, kuģi iesalst. Ne jau es to izvēlos, ne jau tā es to vēlos. Kad tu ilgi staipi apkārt savu vairogu un nēsā bruņas, baidoties tap ievainots, tās saaug ar tevi pašu. Kā metāls saaug ar rūsu, diena saaug ar nakti, skumjas saaug ar asarām. Un tu vairs netiec vaļā, tu vairs nezini, kur sākas bruņas un kur beidzies tu pats. Robežas nav. Atdalīt nevar, bez sāpēm atdalīt vairs nevar. Un tu vairs nemēģini atplēst tās no sevis, jo sāp, un tu paliec iebruņojies un apbruņojies. Tā ir vieglāk. Mirklis, kad vieglāk bija nesaaugt ar bruņām jau sen ir nokavēts.<br /><br />Kāds uzlec uz ledus un uzmanīgi liek soli aiz soļa, iedams arvien tālāk no krasta, arvien tuvāk horizontam. Ledus nokrakšķ un kā milzu žokļi, asi un draudīgi, satver viņu un aprij. Viņš paslīd zem ledus kārtas noslīkst manos apslāpētajos viļņos. Citi baidās uzkāpt uz ledus un noskatās, klaigādami un raudādami. Nāve manās skavās. Ne jau tā es to vēlos.<br /><br />Viļņi atsitas pret ledus vāku un noslāpst. Vārdi noslāpst, kliedzieni noslāpst, čuksti noslāpst. Un es arī slāpstu, kad izmisīgi tveru pēc elpas, pēc dzīvības, brīvības, pēc laimes. Noslāpst.<br /><br />Es izmisīgi cenšos pateikt, ko es jūtu. Es izmisīgi tiecos pie tevis.<br />Noslāpst.<br /><br />Gulbis manī raugās ar melnām un dziļām acīm kā atvariem. Viņš zina, ka esmu viņa nāve. Viņš zina, ka tūlīt mirs. Nepārmet un nejautā. Nelūdz. Neraud.<br /><br />Bet es raudu, Jugo, es iekšēji raudu, es nevaru no sevis aizbēgt, nevaru paelpot, nevaru kļūt brīva un sasniegt to, pēc kā es tiecos. Asaras birst viena pēc otras sāļas un rūgtas jo rūgtas.<br /><br />Jau pavisam drīz gulbis būs beigts.<br />Jau pavisam drīz es noslāpšu pavisam.<br />Jau pavisam drīz cilvēki krastmalā meklēs manu asaru dzintarus, priecīgi sabāzīs kabatās un pēc tam salīdzinās - kurš atradis lielāko.<br /><br />Jau pavisam drīz... urn:lj:klab.lv:atom1:xillia:103373 2010-02-28T21:44:00 2010-02-28T21:44:00 2010-02-28T19:44:35Z 2010-02-28T19:44:35Z Aizved mani uz Biskajas līci,<br />Pamet mani uz vientuļas salas,<br />Tālu no pilsētām,<br />Tālu no cilvēkiem,<br />Tālu no visa, kas bijis.<br /><br />Atceries mani vien tad, kad ir vētras,<br />Ugunīgs zibens jūrā šķeļ rētas<br />Un tavās krūtīs<br />Gadu no vietas<br />Nepārtraukti ir lijis. urn:lj:klab.lv:atom1:xillia:102949 2010-02-28T19:29:00 2010-02-28T19:29:00 2010-02-28T17:42:27Z 2010-02-28T17:42:27Z <a name="cutid1"></a> Sēdēju savā virtuvē un trinu nažus. Tos, kurus man uzdāvināja – gan pasniedza koka paliktnītī, gan mīļi iedūra mugurā. Trīs reizes. Un pēc tam vēl mīļāk skatījās actiņās, pieglaudās, solījās mīlēt, saudzēt, pasargāt. „Tikai uzticies man! Un ļauj mīlēt, ļauj sevi mīlēt!”, un manās sievietes ausīs šie vārdi salija kā salds vīns krūkās. Ir mirkļi, kad krāna ūdens pārtop šajā dievišķajā dzirā, diemžēl pienāk mirklis, kad tas no vīna atkal kļūst par ūdeni, vienīgi nu jau šis ūdens smird kā sastāvējusies purva rāva un izsauc nelabumu.<br><br>„Tad vēlos es asinis vemt un izvemt to čūsku, kas manī”<br><br>Par tiem nažiem, ko saņēmu kā dāvanu, samaksāju pāris santīmus, kā tas pieņemts. Drīz norēķināšos arī par tiem pārējiem.<br><br>Manī dziedāja purva velni. Kauca nelabās balsīs jau divas nedēļas un es kā marionete lēkāju līdzi kādam, kas mani raustīja. Te raudāju un kodu spilvenā, te piedzēros un smējos pilnā rīklē par ikdienišķiem sīkumiem, te patriecu visus projām, te gāju un meklēju sabiedrību un kādu, kas varētu atbalstīt, būt blakus, uzklausīt vai vienkārši paklusēt. Un klīdu pa savām emocijām sekojot savam dzērušajam vadātājam, kurš galu galā nekur arī neaizveda. Paliku turpat, kur biju un tāda pati, kāda biju. Nedaudz sagrauta, nedaudz pievilta, nodota, aizvainota. Un galu galā pa visu šo laiku biju kļuvusi bezgala ļauna. Arī labas lietas, labi cilvēki un labas domas pārlieku lielās devās var izraisīt ļaunumu. Un te nu es biju – viņa dzemdināts Ļaunums.<br><br>„Nenogalini to bērnu sevī!” viņš teica skatoties uz smaidošajām acīm un manu brīžiem neprātīgo un neparedzamo uzvedību. „Tas ir tas, kas man tevī patīk, tas, ko es tevī mīlu!” viņš čukstēja un es mulsi smaidīdama sabužināju viņa matus, lai pēc mirkļa jau iespurgtos un sāktu smieties par kādām mazām muļķībiņām. Viņš nebija pirmais, kas norādīja, ka viena no lielākajām vērtībām manī ir bērnišķīgā, nedaudz nenopietnā un vieglā uztvere, skatījums uz lietām. Vienkārši plūdu pa straumi ļaudamies viļņiem, ļaudamies bangām un vētrām, veikli izvairīdamies no krastiem un asām klinšu radzēm. Viss viegli, viss brīvi, vējš svilpo gar ausīm, saule kutina skropstas un tu ar interesi gaidi, kurp tevi aiznesīs. Tāda ir dzīve, tādai jābūt dzīvei!<br><br>Bet pats? Mīlēja to bērnu, bet pārvērta par čūsku. Varbūt netīšām, nejauši, negribot iznīcināja, sabradāja, piesmēja. Un tad pārmeta, ka es vairs neesot tāda, kādu iemīlējis. Sita ar vārdiem un darbiem pašā vārgākajā vietā, zinot, kā sāp, zinot, kādu mani tas padara, bet pats dūdoja „Mīļā, tāds es esmu! Tev jāpieņem, tāds es esmu un man tā vajag! Es esmu vīrietis, man to vajag!” Un atklātajās bērna acīs arvien biežāk iezaigojās čūskas acu spozme. Mēle kļuva arvien asāka. Apskāvieni arvien atturīgāki. Bērna vairs nebija. Bija tas, ko Viņš bija radījis.<br><br>Tik – tik noskanēja pulkstens ik pēc sekundes; klik pārleca minūšu rādītājs; ding – dong sitās pusstundas un stundas un cauri tam visam metāla švīkstoņa. Attapos, kad žilbinošais asmens bija kļuvis pavisam plāns. Ieliku to statīvā pirms tam nedaudz paspoguļojusies. Sejā nebija redzams nekas no negulētajām naktīm un izraudātajām asarām. Izskatījos kā vienmēr – acis nedaudz smaidīja, mati nedaudz paspūruši un es pati tāda nedaudz nekāda – ieapaļu seju, spurainām uzacīm un nedaudz nolaistiem lūpu kaktiņiem. Cik nu tādā naža asmenī varēja saskatīt. Spoguļu man nebija, lai nebūtu jāskaita krunciņas ap acīm, nebūtu jāskatās savā apnicīgajā sejā un jāredz, kā es palēnām novecoju.<br><br>Neskatoties uz to, ka man ir tikai nedaudz pāri 20 gadiem, es šausmīgi baidos no vecuma. No sāpošas muguras, no smaga spieķa rokās, no ratiņiem, uz kuriem liek somu, lai tad, kad vairs nevar panest, var vismaz pastumt, no sirmām draudzenēm, no mīļā sunīša, kuru mīlēšu vairāk par saviem bērniem, ja vien man tādi būs. Bail no tā, ka nespēšu paiet bez sāpēm, runāšu par slimībām, nepārtraukti domāšu, kā ietaupīt un cik viss ir dārgs, bail no veco ļaužu mītnēm, izklaides iespējām, krunkainās ādas un biksīšu ieliktnīšiem tiem, kas nevar saturēt. Jo es zinu – man nebūs neviens, ar ko kopā novecot. Būšu vientuļa, visu pamesta un aizmirsta. Un, ja es nomiršu, tad mani atradīs tikai pēc pāris nedēļām, kad dažādas iestādes nesaņems manus maksājumus par elektrību, gāzi, ūdeni, vai vēl ļaunāk – kaimiņiem sāks traucēt mana smaka, kas izplatīsies manam līķim sadaloties. Un, ja nu es nomirstu kāpjot ārā no vannas, vai sēžot tualetē? To kaunu es nepārdzīvotu!<br><br>Es viņu pametu jau kuro reizi. Ja vien par pametēju tiek uzskatīts tas, kurš visstiprāk aizcērt durvis un aiziet ar visaugstāk pacelto galvu. Vismaz līdz tam stūrim, aiz kura vairs nevar redzēt, tad asaras sāk gāzties aumaļām un cilvēki žēli un ar izbrīnu skatās. Cilvēkiem nav ļauts ielās pārlieku izrādīt savas emocijas – kādam tas var traucēt. Likt justies neērti. Un vēl - dzērāju, kas dzied, visi attaisno, bet uz skaidriem ļaudīm skatās ar lielām acīm – nu kā tā var, iet pa ielu un dziedāt? Jā, ja nav piedzērušies, tad vismaz sarijušies kaut kādas ripas.<br><br>Jā, ripas palīdz labāk, nekā alkohols. Varēju dzert sidru, vīnu un vēl visādas suslas trīs dienas, bet vienīgais, ko ieguvu bija ļumīgas kājas, truls prāts un slikta dūša. Toties tabletītes! Tās maigi izkūst mutē, ja ļauj, tās var just ieplūstam asinsvados, tās ieplūst smadzenēs un piepilda galvu pilnu ar pūkainiem mākoņiem! Ar tik maigiem un zīdainiem, ka gribas gulēt tajos un gulēt, gulēt, nelīst ārā, aizmigt, nomirt, nepamosties. Un kājas top tik vieglas, paceļas virs zemes, rokas ir spārni, debesis ir izeja uz topasauli, tosauli, aizsauli un .. pēc tam būkšķis. Galvā sāk dziedāt purva velni. Bet to var pieciest, tie saaug ar tevi, tu ar tiem aprodi, tikai vairs nespēj nošķirt robežu – es – viņi. Viss ir kopā, viss vienā katlā.<br><br>Pamalē parādījās viegli dzelteni mākoņi, saule grasījās norietēt. Es vairs neskaitu, bet tomēr zinu, ka ir pagājušas divas nedēļas un divas dienas. Vēl varam piemest klāt trīs stundas un padsmit minūtes. Prātā šad tad ienāk dažādi sīkumi, kaut kādas sejas izteiksmes, pieskārieni, balss. Smaržu jau esmu aizmirsusi. Žņaudzējs un vilcējs rimies - elpas netrūkst un atpakaļ nevelk. Bet aizvainojums aug griezdamies, kā trekns kaktuss tas ir aizņēmis visu manu prātu un adatas dur, ai, kā dur, sirdī dur, prātā dur, sāpinātas sievietes pašlepnumā iedūries tik dziļi, ka izvilkt nevar, redzēt nevar, tikai just.<br><br>Dusmoties nav veselīgi, un tā cilvēki izrādot savu vājumu. Man jau gan šķiet, ka vājāks ir tas, kurš vienmēr noklusē un nepasaka. Samierinās un dzīvo tālāk, ļaujot, lai tā ogle iekšā gruzd. Varbūt ne vājāks, bet nelaimīgāks gan. Pavisam noteikti. Bet es nemāku tā maigi un rāmi, tā mīloši kā sievietes-mātes dažādās viedās grāmatās, kas māca dzīvot. Es esmu atklāta uguns. Un tikai no tā otra ir atkarīgs, kā izpaudīsies manas dusmas, kurp vējš uguni aiznesīs, ko sadedzinās. Ja nav, kas aptur, speru zemi gaisā, es auroju un kliedzu, cērtu durvis, sadedzinu tiltus, nogalinu cerības. Iznīcinu visu aiz sevis. Iespējams pat maigi un mīloši. Tomēr nesaudzējot neko.<br><br><br>Pirms nedēļas aizbraucu uz laukiem un uzsūcu sevī grantētos ceļus, latvāņu pļavas, rudzu vārpas un svešu cilvēku neticamo labvēlību. Jā, var būt arī tā – neviens no tevis neprasa, tikai dod, dod, dod, nezinot, kas tu esi, kāds tu esi. Atpletis rokas ir gatavs apskaut un gatavs paslēpt tevi aiz platās muguras. Pasargāt. Cilvēki, kurus tu redzi pirmo reizi un tomēr jūti, ka viņiem VAR uzticēties. Cita pasaule.<br><br>Šāvu. Domājot par viņu.<br><br>(Nevajag glaimot sev, nevajag! Ne jau to labāko domāju, ne jau to skaistāko. Tava inde manās asinīs burbuļo, vārās, verd!)<br><br>Nejauši uzzināju, kur Viņa dzīvo. Viena no tām Viņām, ar kuru vienojot tikai draudzība, pavisam tikla un nevainīga! Un vispār, pat ne draudzība, tikai labu paziņu attiecības! Un vispār neesot fifīga, nepavisam fifīga, auksta un nemīlīga. Kā akmens bluķis, kā nosprāgusi zivs. Bet kas par nakts sarunām, kas par vārdiem, kas par emocijām! Var jau būt, ka tiešām nekā tur nebija, bet manas acis redzējušas melus, nespēja vairs noticēt. Un nemaz negribēja.<br><br>Nejauši uzzināju, kur Viņa dzīvo. Varētu nosaukt par slampu, ja vien nezinātu, ka vainīgs vīrietis. Vispār sievietes viegli attaisnot – vājais dzimums, trauslās būtnes. Tas nekas, ka brīžiem kā zaldāti, rūdīti karavīri, neapturami visurgājēji. Vīriešiem jābūt tiem stiprajiem, nelokāmajiem, drošajiem ar stingru raksturu un stingru gribu. Pastiept saindētu ābolu var jebkura čūska. Vīrietim jābūt tam, kas nepaņem. Nosit čūsku.<br><br>Man gribās blakus stipru vīrieti. Lai man nav bail justies vājai. Lai nav jātēlo stiprā sieviete, kas ar visu tiek galā, kas visu spēj, visu izdara ar rāmu smaidu uz lūpām – „ai, ko ta` es, kas jādara, jādara, nav jau grūti!” Un vienalga, kādas tulznas uz rokām un uz sirds, pasaulei tiek rādīta stiprā, varenā, visu varošā sieviete. Sieviete – māte. Sieviete – dieviete. Vienmēr skaista, baudāma, interesanta, moža, stipra, izpalīdzīga.„<br>Nē!” man gribās bļaut, „palīdzi man, palīdzi! Tu esi man vajadzīgs, tu esi nepieciešams, esi blakus, atbalsti mani, pabalsti, pieturi, apturi, paturi!”, bet es sakožu zobus un daru, jo blakus nav stipru vīriešu, neviens neredz, nedzird. Tikai kā lupatas vazājās apkārt un gaida, kad viņu paņems, pievāks, atbalstīs, pabalstīs. Blakus būs. Un rūpēsies un vēl mīlēs. Izdarīs visu viņu vietā.<br><br>Pirms pāris naktīm sapnī situ Viņam ar beigtu čūsku. Diez ko tas varētu nozīmēt? Kurš, kura, vai kas šoreiz bija tā čūska?<br><br>Tu man piedosi, Dievs, vai ne? Piedosi taču! Tu zini, kas manā sirdī, kas manā galvā. Un, ja jau tu to tagad neapturi, tad tā tam jābūt. Tā tam jānotiek, tā ir tava griba. Jāmirst, jāmirst, jānomirst. Jānoliek karote, jāizdziest, jāatstiepj kājas, jāatmet ķepas, jāaizmieg mūža miegā, jāaiziet uz viņpasauli, jādabū gals, jāšķiras no dzīves, jābeidz gaitas. Dieva mierā. Tavā mierā, Dievs, tavā!<br><br>Es vakar aizgāju pie Viņas mājas, sēdēju sētā uz soliņa un vēroju viņas logus. Dega gaisma līdz diviem naktī. Brīžiem redzēju ēnu, kas pārslīdēja pāri aizkariem viņai kustoties pa istabu. Tad atvērās logs, nodzisa gaisma un viss norima. Vēl kādu stundu pasēdējusi aizbraucu mājās, uzvārīju nomierinošu tēju, iedzēru un aizmigu. Sapnī sacirtu viņu desmit gabalos un purva velni galvā gaudoja aiz sajūsmas.<br><br>Tās pat vairs nav dusmas, kas mani pārņem Viņu iedomājoties. Kaut kāds pretīgums. Riebīga sajūta, riebīga es pati sev, jo esmu ticējusi, uzticējusies, bijusi blakus, gandrīz mīlējusi. Piekrāpta, nodota, piečakarēta.<br>Vēl pāris tabletes.<br>Lai iet kārties, lai iet pakārties, nošauties, nožmiegties, nobeigties!<br>Ir labi. Mīksti mākoņi galvā. Aizmigt.<br><br>Pamodos no saules un siltā gaisa istabā. Sapnī kāds lauzās iekšā manā dzīvoklī. Nepaspēja. Iegāju dušā un stundu skalodamās vēsā ūdeni apdomāju turpmāko rīcību. Variantu daudz, ieroču arī. Jāizvēlas labākais, trāpīgākais un tāds, kurš nodarīs vislielākos postījumus. Nē, es neesmu ļaunatminīga. Tikai ļauna. Un ar labu atmiņu. Es neatriebšos, nē, es to nedarīšu. Es tikai parādīšu, kādu mani viņš ir padarījis.<br><br>Pāris tabletes, minerālūdens un es jau atrados uz ielas. Tabletes vajadzēja arvien vairāk un vairāk, nauda sāka izsīkt. Un tie mākoņi vairs nebija tik mīksti un zīdaini. Arvien grūtāk bija pacelties spārnos un nedomāt par to, kas notiek te uz zemes. Prātā zobrati griezās arvien smagāk, nedaudz iečīkstoties un brīžiem apstājoties pavisam. Un ar tādu uzrāvienu turpināja griezties un griezties, cenzdamies atrisināt pastāvošās problēmas. Vismaz pašai nebija jālauza galva, domāšana notika automātiski.<br><br>Aizbraucu līdz centram, nopirku maizes klaipu un aizdevos barot pīles. Blakus sēdēja māte ar trim bērniem un viņi visi laimīgi čalodami mētājās ar maizes kumosiņiem un pīles satraukti gāgādamas ganījās viņiem apkārt. Bērni, bērni. Bērni! Bērni! Tā ir tā atslēga, tas ir tas ierocis!<br><br>Asiņošana kavējās jau divus mēnešus, bet tas bija normāli. Man tā gadījās bieži, pareizāk – man tā bija bijis vienmēr. Pie ārstiem biju aizgājusi, pateica, ka jānoregulē hormoni, bet pie tā arī viss apstājās. Ne regulēju, ne kā. Tā jau ir, cilvēks par savu veselību sāk satraukties tikai tad, kad kaut kas jau ir galīgi sagājis grīstē. Es nebiju nekāds izņēmums.<br><br>Aizjoņoju mājās un uzrakstīju vēstuli. Tā un tā, man būs tavs bērniņš. Neko no tevis neprasu, tikai vēlējos, lai tu zini. Aizlīmēta aploksne, nolaizīta marka, uzrakstīta adrese, klik pasta kastē iekšā. Gaidu.<br><br>Piedod, vīrieti, tāda es esmu. Tev jāpieņem mani tāda, kāda esmu!<br><br>Jau trīs dienas kā klusums. Sāku nedaudz nervozēt, brīžiem trīc rokas. Nezinu – no tā paša uztraukuma vai ripām. Divas reizes esmu pamodusies uz grīdas, vienreiz ar pārsistu pieri. Laikam pēkšņs samaņas zudums. Varbūt neskatoties uz to, ka iedomājoties par ēdienu kļūst slikti, kaut kas tomēr jāapēd.<br><br>Sēdēju un mocījos graužot cepumu. Ar rozīnēm un šokolādes graudiņiem. Vairāk gan izkaisījās drupačās, nekā tika mutē. Raudāt gribu. Mājās pie mammas gribu.<br><br>Tikko sapratu, ka nogalināt būtu vieglāk, nekā līdz šim domāju. Cilvēka dzīvei nav nekādas vērtības – te ir, te nav. Viss turpinās, notiek, plūst, tikai zem zemes krājās miruši cilvēki. Pat ne cilvēki, tikai cilvēku mirstīgās atliekas. Un vai nav vienalga, kā cilvēks mirst? No vecuma, no slimības, nositoties ar mašīnu, nokrītot no mājas jumta, noslīkstot, sadegot? Vai no kāda cita rokas, nodurts, nošauts, nožņaugts? Tas ir tikai mirklis, kas jāpārdzīvo, tās pēdējās bailes, izmisīgā turēšanās pie dzīves, pretošanās nāvei un tam nezināmajam, kas seko. Vai, kas neseko. Pēc tam var nebūt nekas. Pilnīgi nekas, ne mūžība, ne bezgalība, nekādi paradīzes vārti vai šķīstītava, ne Svētais Pēteris, ne Dieva azote, ne eņģeļu bari. Tukšums bez tukšuma, tumsa bez tumsas. Nekas, pilnīgi nekas.<br><br>Es negribu, lai viņš vienkārši nomirst. Tā būtu pārāk prasta atriebība. Bez smalkuma un elegances. Viens klikšķis un viņa vairs nav. Un viņam vairs nav ne sāpju, ne smeldzes, ne izmisuma. Un man tikai rūgta pēcgarša mutē. Ne jau cilvēka dzīvību vajag iznīcināt, bet gan dzīvi. Sirdi vajag izkropļot, prātu vajag izķēmot. Traku padarīt, slimu padarīt. Jo tas ir uz mūžu, to nevar ārstēt, ar to jādzīvo.<br><br>Brīžiem ienāk prātā doma, ka kaut ko daru nepareizi. Piedot un aizmirst vajadzētu. Bet, kā tu piedosi un kā tu aizmirsīsi, ka esi ticis sakropļots? Atmiņas tinas atpakaļ, uz priekšu, atpakaļ kā tāds filmas rullītis un es cenšos atrast to mirkli, kur kaut kas nogāja greizi. Jau simto reizi noskatoties šo filmu kļūst slikti, nodevības asās radzes stiepjas arvien dziļāk ķermenī plosot visus orgānus, dvēseli plosot.<br><br>Jebkuras attiecības ir saspēle. Spēle ar atklātām kārtīm, spēle ar atvērtām acīm, augošām un dilstošām acu zīlītēm, sejas vaibstiem, mīmiku, vārdiem. Un cilvēki, zinot spēles noteikumus, izliek kārtis, nokauj, paceļ, padod tālāk. Kurš kuru? Kā? Un tad es vienā mirklī ieraudzīju viņa piedurknē lieko kārti. Paslēptu, noglabātu. Tur beidzās spēle un sākās cīņa. Man ar viņu, man ar saviem principiem, viņam ar manu uzticību, sirdij ar prātu, pieredzei ar esošo situāciju. Cīņa, kurā jau no paša sākuma bija skaidrs, ka uzvarētāju nebūs. Cīņa var beigties, bet karš turpināsies.<br><br>Pretīgums pārvērties nicinājumā. Jūtas transformējas. Jo vairāk par viņu uzzinu, jo vairāk nicinu. Un pašai par sevi jāsmīn. Dumjā, dumjā sieviete, kas iedomājās sevi par citām gudrāku esam uzķērās. Viena no viņām visām, no piekrāptajām, apmānītajām sievietēm, kas vīrieša dēļ ir raudājušas spilvenā. Šo savu attieksmi man gribās aizmirst daudz vairāk nekā viņa pārdarījumus. Kauns pašai par sevi.<br><br>Zvans. „Es gribu tevi satikt. Gribu parunāt!”, bet es klusēju klausulē. Es zināju, ka viņš zvanīs, un tomēr nebiju tam gatava. Sirds saņēma strāvas triecienu un sāka nelabi raustīties. Dzirdēju klausulē nopūtu. „Man neko nevajag,” es teicu, ”Man no tevis neko nevajag, ne runāt, neko citu!” Grūti runāt, trūkst gaisa. „Tā nebija mīlestība, tā nebija mīlestība!” es pie sevis klusi atkārtoju, lai neļautos apreibt no tās balss. „Lūdzu!” man pat šķita, ka saklausu izmisumu. Saruna pārtrūka.<br><br>Zvani turpinājās un palēnām sākām sarunāties normālās balsīs, bez pārmetumiem un aizvainojuma. Ai, cik daudz spēkus tas no manis prasīja! Iekšā viss vārījās un tik ļoti gribējās iemest viņam acīs visu, kas bijis, visu, kas nodarīts. Nedrīkst, nedrīkst! Stiprai jābūt, jābūt tai stiprajai sievietei, kādu vēlas visi redzēt. Neizrādīt vājumu, neraudāt. Miers un pacietība. Āmen.<br><br>Es stāstīju viņam, kā viņš manī aug. Stāstīju par viņa mazajām actiņām, deguntiņu, par to, ka jūtu siltumu savā pakrūtē, par to, cik laimīga jūtos. „Nē, nē, tētis mums nav vajadzīgs. Paši tiksim galā!” un es turpināju runāt par to, kā abi ar mazuli dzīvosim, kad viņš piedzims, ko darīsim, kur iesim, kā spēlēsimies. „Lūdzu!” es atkal dzirdēju izmisumu un asaras, kas sasprūdušas rīklē. Saruna pārtrūka. Es vienmēr nolieku klausuli pirmā.<br><br>Pēc diviem mēnešiem sarunājām satikties. Zināju, ka varu veltīt viņam ne vairāk kā piecpadsmit minūtes, tāpēc sarunāju kādu draugu, lai atbrauc man deviņos vakarā pakaļ uz tādu un tādu adresi. Šodien būs tas mirklis, šodien es viņu sagraušu! Nedaudz saposos un aizbraucu līdz viņam. Klauvēju pie durvīm, mūzika istabā pieklusa un atskanēja soļu dipoņa. Atvērās durvis un Viņš parādījās. Sakodu zobus, lai sirds neizlec ārā pa muti. Viegli apreiba galva. Viņš apskāva mati, bet es lēni atraisīju Viņa rokas. Nekāda mīļuma man nevajag. Vairs nevajag. Es jutu, ka viņš ir nedaudz iedzēris. Iegājusi istabā redzēju uz galda stāvam pustukšu vīna pudeli. Piegāju klāt, pielēju pilnu glāzi un vienā rāvienā izdzēru. Uzmetis skatienu manam vēderam viņš pieskrēja klāt un izrāva glāzi man no rokām, nomezdams uz grīdas. Tā sašķīda sīkos gabalos un izkaisījās pa visu grīdu. „Tu taču nedrīksti dzert!” viņš man gandrīz uzkliedza, bet tad saprata, ka ar topošo māmiņu tā runāt nedrīkst. „Drīkstu gan!”, lēni atkārtoju un sniedzos pēc pudeles. „Nedrīksti! Tev būs bērns!” viņš izrāva pudeli man no rokas. „Nebūs gan!” es sniedzos pēc pudeles. Mans bijušais vīrietis apstulbis stāvēja un skatījās uz mani, acīs bija viegla neizpratne. „Bērna vairs nav. Mūsu bērna vairs nav! Es viņu nogalināju, es uztaisīju abortu! Es tev biju vajadzīga tikai dēļ bērna, tikai dēļ tā!” un es jau kliedzu viņam sejā pilnā balsī nedaudz čerkstoši, aizsmakusi un caur asarām, „Bērna vairs nav! Nav! Tava bērna vairs nav! Tu neesi pelnījis manu bērnu! Es viņu...”<br><br>Uzticamais draugs ieradās piecpadsmit minūtes par vēlu. Mani nekad neviens vīrietis nebija sitis. Bija iesitis, iespēris, vienreiz metis ar ķeblīti. Bet sitis ar kulakiem, ar dūrēm pa seju, vēderu, zvērojot dusmās nogāzis uz grīdas un spēris ar kājām, nebija nekad. Un es nebiju tam gatava. Viņš – mierīgais, nosvērtais vīrietis, bija pārvērties par trakojošu zvēru, par dēmonu, kas tagad plosīja manu ķermeni. Dots pret dotu – es viņa dvēseli, viņš manu miesu. Nu esam kviti, dārgais, kviti!<br><br>Es cīnījos pretī, triecu savus uzasinātos nagus viņa sejā, rāvu aiz matiem, mēģināju trāpīt ar īkšķi viņa acī, kā to biju redzējusi, kad kāvās kāds mans draugs ar savu pamāti. Es kodu un kliedzu, spārdījos un ārdījos, bet viņa spēks bija daudzkārt lielāks par manu. Asinis aizmigloja acis, vēderā sākās krampji, rokas un kājas šķita izrautas no vietas. Es locījos kā čūska, es centos viņam iedzelt, ar mēli, ar zobiem, ar nagiem, es rēcu, caur asarām es rēcu viņam sejā, smējos, ļauni smējos un ņirgājos. „Miris, viņš ir miris!” es bļāvu kā jukusi, nē, es tiešām arī biju jukusi. Aiz uzvaras prieka, aiz šausmām par savu dzīvību. Cīņa drīz būs galā. Viņš ir zaudētājs, tas nekas, ka neesmu uzvarētāja. Viņš bija zaudējis savu pacietību, savu cilvēciskumu, bulta bija trāpījusi tieši mērķī. Un nodarījusi daudz lielākus postījumus, nekā es biju cerējusi.<br><br>Būtībā man vajadzēja tikai pateikt, ka bērna vairs nav, un aiziet. Aiztaisīt durvis un atstāt viņu sagrautu tur iekšā tajā drūmajā istabā pie vīna pudeles, piečakarētu un sagrautu. Un viņa dvēsele vienkārši nomirtu no šausmīgās smeldzes un ilgām, jo nezinātu, ka nekāda bērna nav bijis. Spēcīgs teātris, iznīcinošs un baigs. Tu nogalināji manu bērnu, manu bērnišķību, es nogalināju tavu bērnu. Kviti!<br><br>Es pamodos slimnīcā, ārsts man deva kaut kādas zāles, pielika pie lūpām trauciņu ar ripiņām, palīdzēja man atgāzt galvu, sakratīja tās mutē un iedeva pudeli ar salmiņu. Kustēties bija grūti, bija sajūta, ka nejūtu savu ķermeni, kaut sāpēja visas maliņas. Redzēju ar grūtībām, šķiet acis bija aizpampušas. Ārsti un medmāsas klusi staigāja cauri istabai un sačukstēdamies sarunāja. Blakus gultā kāda pensionāre rādīja savai draudzenei kājstarpi, kur tikko bija operēta. Palātā dīca muša. Dīca radio. Dīca kāda slimniece. Ā, tā esmu es.<br><br>Pienāca medmāsa, sabužināja manu spilvenu, uzlika roku uz pieres un skumjām acīm noskatījusies noteica: ”Būs labi, bērns! Tu tiksi tam pāri, būs labi.” Bet neizskatījās, ka viņa pati tam ticētu. Ticību man vajag. Ticību, cerību un mīlestību!<br><br>Es saritinājos kamoliņā, pierāvu ceļus pie zoda un raudāju. Neizprotamas skumjas pārņēma visu manu ķermeni un es raudāju tā, kā nebiju raudājusi. Tās nebija vienkāršas asaras, tās nāca kaut kur no pagātnes, tās nāca no aizvēstures, no manas mātes, no mātes mātes, no simtiem māšu, tās izlauzās no manis, tās plūda pār vaigiem, tās plūda man cauri. Es raudāju ilgi, atkal riju kaut kādas nomierinošās ripiņas, pamodos, raudāju, ripiņas, miegs, pamošanās, asaras, ripiņas, miegs, miegs, miegs, pamošanās, trulums, miegs, pamošanās, trulums, miegs.<br><br>Es tikai gribēju mīlēt! Māt, māmiņ, es tikai mīlēt gribēju! Un lai mani mīl, lai mīl, sasodīts, lai mani MĪL!<br><br>Purva velni par sevi sāk atgādināt. Tie ļauni ķiķina. Tie kaujās manā galvā un plēš to uz pusēm. Es varu normāli pakustēties, pat aiziet uz tualeti. Ārsti gan mani ļoti pieskata un skatās, lai es kustētos pēc iespējas mazāk. Atnāca skumjā māsiņa, apsēdās uz gultas malas, kā viņas nedrīkst darīt. Garām nogāja ārsts, noskatījās, bet neko neteica. Un māsiņa paņēmusi manu roku savā sāka stāstīt. „Tu būsi stipra. Tev tagad jābūt stiprai. Bērniņa vairs nav. Viņu nebija ne mazākās iespējas glābt. Mēs ilgi cīnījāmies par tavu dzīvību, tev jābūt pateicīgai Dievam, ka tevi izdevās izraut no nāves ķetnām. Bet bērniņš gāja bojā. Viņš tos sitienus neizturēja.” Truli skatījos viņā. Kāds bērniņš? Viņš būs izstāstījis? „Viņš.. Vīrietis..?” es aizsmakusi čukstēju. „Viņš ir cietumā. Gaida tiesu. Viņu ieslodzīs, tu nebaidies, viņš tev pāri vairs nedarīs. Savu sodu viņš saņems!” Es turpināju truli skatīties viņas sejā. Tā sāka izplūst un ķēmoties kā greizajos spoguļos. „Bērniņš...”, es automātiski uzliku roku uz sava vēdera. „Viņam bija tikai trīs mēneši. Viņš neizturēja. Bet tu esi stipra, tu esi jauna, tev viss vēl priekšā!” saruna pārtrūka; māsiņa saņēma trauksmes zvanu no kādas palātas un noglaudījusi manu pieri izgāja ārā.<br><br>Nazis manā mugurā. Manis pašas asināts, manis pašas iedurts.<br><br>Aizvēsturiskās mātes atkal sāka raudāt.<br><br>Viņu iesēdināja uz vairākiem gadiem. Es pat nezinu, īsti cik, uz tiesu neaizgāju. Aizbraucu vienreiz uz cietumu viņu satikt. Viss beidzās ar to, jo mēs abi satikšanās telpā viens uz otru neprātīgi kliedzām. „Tu viņu nogalināji, tu nogalināji mūsu bērnu! Savu bērnu!” es bļāvu, kaut zināju, ka viņš par mani var teikt tieši to pašu. Abi vecāki slepkavas. Es provocēju, viņš sita. Tāpat, kā kādreiz, tikai otrādi. Viņš provocēja greizsirdību, es dzēlu un aizsargājos. Viņš provocēja aiziet, es cirtu durvis. Nu vīrietis cietumā sēdēja pie galda un raudāja, rāva sev matus no galvas un kliedza „Nē!” Aizsargājās, negribēja dzirdēt, negribēja redzēt. Negribēja slepkava būt.<br><br>Man aizliedza ar viņu satikties. Labi, ka tā.<br><br>Es viņam rakstu vēstules. Atpakaļ neko nesūta, es nezinu, vai viņš maz izlasa. Tas nemaz nebūtu tas svarīgākais, man galvenais ir izrakstīt sevi uz āru. Izgriezt sirdi ar iekšām uz āru, notīrīt, noberzt, ar smilšpapīru, ar balinātāju, ar savām asarām, ar rakstāmspalvu. Nerakstu, ka nožēloju, jo es nezinu, vai tā ir patiesība. Patiesība ir kaut kur tam visam pa vidu. Skaidra un veldzējoša kā avota ūdens, tikai atrast jāprot. Neprotu. Vēl nē. Jo katra vēstule ir kā čūskas dzēliens viņam. „Redz, kā varēja būt, bet nebija! Redz, ko tu iznīcināji ar saviem spērieniem? Redzi kā tu nonāvēji visu labo manī. Visu to labo manī...”<br><br>Es redzu viņu augam. Sākumā tikai sapnī, tikai reibumā. Tikai rijot tabletes un lidojam zīdainos mākoņos. Es viņu vēl pāris mēnešus jutu sevī, jutu kā viņš aug, kustās, jutu, kā viņš jūtas. Pēc tam jau man nevajadzēja tabletes, tikai miegu, un man bija atļauts kaut uz pāris mirkļiem būt viņam blakus, atglaust matus no pieres, paņemt viņa mazo rociņu savā plaukstā. Nu man vairs nevajag pat miegu. Es naktīs mostos no viņa raudām, eju pie šūpuļa viņu aijāt. Spēlējos ar viņu, dziedu dziesmiņas. „Viņš jau mani pazīst, kad nāku klāt, viņš smaida!” es rakstu viņa tēvam uz cietumu. „Šodien viņš pateica „abu”!” es trīcošām rokām laimīgi sūtu prom kārtējo vēstuli. Viņš aug manā acu priekšā, es redzu viņu guļam un ēdam. Es ielikusi ratiņos viņu vedu pastaigā gar jūrmalas kāpām, rādu jūru, sauli, pasauli lielo, vareno!<br><br>Citreiz cilvēki dīvaini skatās. Es sakārtoju sedziņu ap mazuļa augumiņu, pienāk kāda vecmāmiņa paskatīties uz viņu un pārsteigti lūkojas ratiņos. Tukšums. Toties mātes acis, neesošā bērna mātes acis tik mīlošas!<br><br>„Tu viņu nogalināji!” es rakstu ikreiz, kad man top skaidrāks prāts un skaudrā patiesība iziet caur kauliem, kad esmu attapusies pie tukša šūpuļa vai tukšiem ratiem. Kad saprotu, ka neesošais bērns nav tikai bērns, kurš nepiedzima. Tās ir visas mūsu attiecības, kuras tika nogalinātas. Tas ir viss, kas varēja būt, bet nebija. Viss tas.<br><br>Un es aptinos savam bērnam apkārt arvien ciešāk kā indīga čūska. Pasargāt gribu, ne nonāvēt. Un viņa mati – pats apreibinošākais, zīdainākais un maigākais mākonis, kurā esmu atradusies.<br><br>Mīlu. <br><br>2008. gada jūlijs<br> urn:lj:klab.lv:atom1:xillia:102859 2010-02-28T18:48:00 2010-02-28T18:48:00 2010-02-28T16:49:17Z 2010-02-28T16:49:17Z Es tev nejauši ienācu prātā<br />Kādā vientuļā ziemas vakarā,<br />Pirkstiem pārslīdot pāri<br />Pelēkiem pelntrauka sāniem.<br />Tavas domas maldījās<br />Kaut kur starp pagātnes mirkļiem,<br />Tagadnes esamību un<br />Neskaidriem nākotnes plāniem.<br /><br />Es tev nejauši ienācu prātā,<br />Logos atmirdzot leduspuķēm.<br />Šķiet viņas bij` pārāk līdzīgas<br />Maniem ziemīgajiem glāstiem.<br />Viņas bij` pārāk līdzīgas<br />Dzejai par vēsajām krūtīm<br />Un maniem dusmās izteiktajiem<br />Pārmetumiem un lāstiem.<br /><br />Es tev nejauši ienācu prātā,<br />Šķiet tas bij` saistīts ar vīnu<br />Un kailām sievietes krūtīm<br />Tavās rokās.<br />Tu vēroji sniegpārslu virpuļus<br />Un apskurbis neatpazini<br />Pats savu atspulgu<br />Balti aizsalušajā logā.<br /><br />Es tev nejauši ienācu prātā,<br />Domām aizklīstot svešādos ceļos,<br />Acīm vērojot pasaules<br />Rāmo apsnigšanu.<br />Tu biji sevi nedaudz<br />Nejauši atstājis vaļā,<br />Es klusi ienācu un ieritinājos.<br />Uz palikšanu.<br /><br />12.02.2010. urn:lj:klab.lv:atom1:xillia:102524 2010-02-25T21:57:00 2010-02-25T21:57:00 2010-02-25T19:58:26Z 2010-02-25T19:58:26Z Mēs sēdējām tavā istabā uz platās palodzes, galvas atspieduši pret loga rūti. Rokās turējām karstas tējas krūzītes, un kājas bijām uzlikuši uz palodzes un pievilkuši gandrīz pie zoda. Tā bija auksta un tumša ziemas nakts, cik nu vien tumšs var būt piesnigušā ziemā pilsētas nomalē. No viena loga varēja redzēt pilsētas mirguļojošās uguntiņas, kas bija izkaisītas pa visu apvārsni un šķita dīvaini, ka gaisma var būt tik dažādās krāsās - sākot no vēsi zilganas, beidzot ar siltu sarkanbrūnu. Bet šonakt mēs sēdējām mājas otrā pusē, kur aiz plaša balta sniega klajuma varēja redzēt tumšas mežu galotnes un gandrīz tik pat tumšas, bet skaidras debesis. Starp kokiem bija izkaisītas retas gaismiņas - tas bija vienīgais, ko varēja samanīt no meža vidū stāvošajām vientulīgajām mājām.<br /><br />Mēs biežāk sēdējām uz pilsētas puses palodzes, skatījāmies tuvāko un tālāko māju logos, un minējām, kas tur dzīvo. Tas šķita tik neaptverami, ka bez mums abiem vēl ir miljoniem miljardiem ļaužu ar savu mazo pasaules centriņu. Ar savām ģimenēm, draugiem, suņiem, sapņiem, iecienītajiem veikaliem, nepiepildītajām un piepildītajām cerībām, uzskatiem, pieredzi. To bija tik pat grūti aptvert, cik mazās Saules sistēmas niecīgumu uz lielā Visuma fona.<br /><br />Mēs mēģinājām iedomāties, kā dzīvo cilvēki tajās normālajās ģimenēs, kur bērnus audzina abi vecāki, kur ģimenē nav noslēpumi vienam no otra, kur valda pilnīga uzticība un atklātība. Mēs mēģinājām iedomāties, kā ir gadus divdesmit mosties un vienmēr blakus redzēt vienu un to pašu seju, kura palēnām pievelkas pilna ar pieredzes un emociju krunciņām. Diez tad, kad tu kaut ko redzi tik bieži un pazīsti tik ļoti kā sevi pašu, jaunās krunciņas ir patīkams un negaidīts pārsteigums? Bet varbūt tas šķiet kā drauds lietu ierastajai kārtībai?<br /><br />Mēs mēģinājām uzminēt vai brokastu olas ar siermaizītēm no rīta garšo tik pat labi kā pirms divdesmit gadiem un vai viņš viņu vēljoprojām sauc vārdā vai gadiem ejot viņa ir kļuvusi par sievu, mammu un varbūt pat vecmāmiņu. Tik maz kas no cilvēciskā mums abiem bija saprotams. Mēs domājām, cik no tām ģimenēm ir palikušas kopā sava iekšējā spēka, otra izpratnes un spējas pielāgoties dēļ, bet cik ir palikušas kopā nespējas izlemt un atbildēt par saviem lēmumiem, baiļu un gļēvuma dēļ. Mēs spriedām par to, kā viņi atrod viens otru, runājām par mūžīgiem meklētājiem, drošajām salām un patvērumiem, bailēm no vientulības un cilvēciskajām vājībām. Mēs runājām par stiprajiem un vājajiem, sava ceļa gājējiem un svešu sapņu sapņotājiem, par svētajiem un staigulēm, par bailīgajiem un drosmīgajiem, bezpajumtniekiem un miljonāriem, par maigajiem un nežēlīgajiem. Un ik katrā no viņiem, mēs saskatījām kaut ko no sevis paša.<br /><br />Tas bija viens no tiem vakariem, kad mēs neskatījāmies uz citiem. Mēs apsēdāmies dzīvokļa otrā pusē uz nomales palodzes. Skatoties caur logu mēģinājām ieskatīties sevī. Atspulgā vēroju tavu seju, tu atspulgā vēroji manējo. Mēs bijām galvas sāniski piespieduši pie loga rūtīm un uz tumšo egļu fona es redzēju spīdam tavas acis, redzēju nedaudz uzrautos, bet domīgos lūpu kaktiņus. Arī tu vēroji manu seju, mēs vērāmies viens otrā kā savdabīgā tagadnes un visas mūžības spogulī.<br /><br /><br />Tas sākās pamazām - kā smalka, vertikāla sudrabkrāsas dzīsliņa gandrīz pie apvāršņa. Tieva un izteikta tā stiepās no koku galotnēm uz augšu, kļuva arvien blāvāka un izplūdušāka, līdz kaut kur debesīs izgaisa pavisam. Pamazām dūmu strūkla kļuva arvien biezāka un ieplūda dziļāk debesīs un pamale sāka krāsoties oranždzeltenās krāsās. Tālumā kaut kas dega - vispārējajā mierā ielauzās negaidīts ugunsgrēks. Mēs varējām tikai minēt - tā ir kāda vientuļa koka māja, dzelzceļa stacija, veikals, fabrika, mežš vai kādas laimīgas ģimenes miteklis. Viss sadega sarkanām liesmām, piekrāsojot apvārsni pilnu ar skaistām, bet nesaudzīgām krāsām.<br /><br />Vaigi kļuva sarkani un sāka degt, bet ķermenis sāka neprātīgi trīcēt aiz aukstuma. Tu piecēlies un aptini man ap kaklu savu šalli, kas nedaudz smaržoja pēc cigāriem un krustnagliņām. Un, kad tu apsēdies man pretī, es tavās acīs izlasīju, ka tu esi sapratis to pašu, ko es. Arī mēs kādreiz sadegsim, izkusīsim naksnīgās debesīs oranžos liesmās un sudrabkrāsas dūmos. Un viss, kas paliks no mums pāri, būs vien niecīga saujiņa pelēku pelnu, ko vējš ātri vien izkaisīs visuma plašumos. Saujiņa nekam nederīgu, nevērtīgu pelnu.<br /><br />Tu pastiepi roku un šķiet, ka mierinot, bet varbūt meklējot mierinājumu, pieskāries manai. Es satvēru tavu roku savās plaukstās un, mirkli klusējot, skatījāmies viens otrā, šajā dīvainajā spogulī. Tad reizē novēršoties, pagriezām galvas uz ugunsgrēka pusi. Kaut kas mūsos bija mainījies.<br /><br />Mēs paši nesapratām, ko tieši, bet bijām sākuši meklēt.<br />Pelni nevar būt viss.<br />Pelni nevar būt beigas. urn:lj:klab.lv:atom1:xillia:102177 2010-02-25T01:16:00 2010-02-25T01:16:00 2010-02-24T23:17:02Z 2010-02-24T23:17:02Z Sestdien 27. februārī, plkst. 16:00, „1/4 Satori” grāmatnīcā dzejas lasījumi.<br /><br />Ja nekas nemainās, tad lasīšu. urn:lj:klab.lv:atom1:xillia:101962 2010-02-23T20:07:00 2010-02-23T20:07:00 2010-02-23T18:07:18Z 2010-02-23T18:07:18Z Kaut kur šajā pilsētā<br />Ir paslēpas ģitāras stīgas,<br />Iespējams telefona vados<br />Vai tramvaju sliedēs.<br />Es viņas meklēju<br />Tajos Purvciema namos,<br />Pļavnieku liftos<br />Un dažreiz Vecāķu priedēs.<br /><br />Kaut kur šajā pilsētā<br />Ir paslēptas nošu līnijas,<br />Apslāpēts ritms izklaudz<br />Pret pelēku bruģi.<br />Buras ostmalā<br />Nosaka toņus un pustoņus,<br />Melodija ir vētrās<br />Līgani peldošie kuģi.<br /><br />Kaut kur šajā pilsētā<br />Ir paslēpta nošu atslēga.<br />Varbūt dziļi zem viļņiem<br />Tumšajā Daugavas dzelmē.<br />Bet manas krūtis<br />Ir smagas kā milzu enkuri<br />Es grimstu ikreizi,<br />Kad metos ūdenī peldēt. urn:lj:klab.lv:atom1:xillia:101651 2010-02-22T22:48:00 2010-02-22T22:48:00 2010-02-22T20:49:40Z 2010-02-22T20:49:40Z Apskāvieni ir plaši kā Berlīne,<br />Es braucu ar pazemes metro<br />Cenšoties tevi atrast<br />Cilvēku jūklī.<br />Mūris jau sen esot kritis,<br />Mēs visas robežas uzsūcam sevī<br />Kā milzīgā sūklī.<br />Gan jau mēs tiksim pāri<br />Viens otram bez sāpēm, bez bailēm<br />Jo bēgošos šajā vietā<br />Vairs neķer un nešauj.<br />Apskāvieni ir plaši kā Berlīne,<br />Aukstais karš tomēr mūsos<br />Vēl īsti nav beidzies,<br />Un tu mani neskauj.<br /><br />03.02.2010 urn:lj:klab.lv:atom1:xillia:101376 2010-02-21T22:15:00 2010-02-21T22:15:00 2010-02-21T20:16:15Z 2010-02-21T20:16:15Z Un tu sēdi ar viņu un runā, un iesmejies katru reizi, kad viņa saka "mans vīrs". Viņa to saka ar tādu svinīgumu, ka nevilšas jāsmejas, un tikko tu esi beidzis smieties, viņa atkārto "mans vīrs" un tu smejies atkal. Tāpēc, lai nebūtu jāraud, tāpēc, lai nepārrautu to dambi, tāpēc, lai neredzētu asaras. Un tad tu aizver durvis un attopies, ka esi palicis viens un nav vairs, par ko smieties, apsēdies pie datora un saproti, ka domas kā liels, smags mākonis lien tev virsū, palien ar galvu zem segas, tur ir tumšs, šaurs, tur nav, ko elpot, bet tev šķiet, ka tu esi drošībā. Kā atpakaļ pie mātes, kur neviens tevi netraucē, neviens tev netiek klāt. Un tad tu pārbīsties no kompja dūkoņas, un iekšā viss sāk vibrēt, tu mēģini elpot dziļi, tu velc iekšā elpu ar varu, tu saproti, ka nesanāk. Un tad tu izcīnījies atslābsti un pēkšņi attopies kādā Vācijas lielveikalā stāvot pie viņu pārtikas plauktiem un jūtot uz mēles viņu ēdienu pliekano garšu. Un tu atkal esi viens un tu nezini to valodu, kurā viņi runā. Un tad sagribās braukt viņai līdzi uz Angliju, cīnīties par izdzīvošanu, gulēt zem tilta, iziet cauri visai tai ellei, lai saprastu, kas ir grūtības, lai saprastu, kas tas, par ko tu cīnies šeit ir galīgākie sīkumi, jo tu zini, ka rīt tev būs, ko ēst, būs, kur dzīvot. Un zvana telefons un atnāk sms, bet tu izliecies, ka nedzirdi, lai nebūtu jārunā, lai nebūtu jāstāsta, lai kādam nebūtu jādzird bailes un tukšumu tavā balsī, tu gribi aizmest telefonu prom, bet zini, ka tas ir tavs vienīgais modinātājs un, ka kādreiz vajadzēs pamosties. Tu pabāz telefonu zem spilvena un skaiti signālus, kad viņš beidzot apklusīs, kad aizvērsies, un tu, nevarēdams izturēt, jau pastiep roku, lai satvertu viņu un mestu pēc iespējas tālāk prom, lai viņš klusē, bet viņš apklust tāpat. Un tu aizver acis un acu priekšā redzi milzīgu, oranžu plaknumu ierastā zaļā vietā un tevi pārņem izmisums, tu vienkārši nesaproti, ko darīt. Un tu vienkārši vairs nesaproti, ko darīt ar visu to, kas tev ir. Iespējams, ka tu nekad neesi sapratis. Iespējams, ka tev nekā nav. Iespējams, ka tas, kas tu esi, nemaz neesi tu, iespējams, ka tevis nemaz nekad nav bijis. urn:lj:klab.lv:atom1:xillia:101149 2010-02-18T14:28:00 2010-02-18T14:28:00 2010-02-18T12:28:39Z 2010-02-18T12:28:39Z Brokastīs cigarete un sekss.<br />Kā parasti šādos rītos<br />Saburzās palagi.<br />Uz galda stāv pēdējais ābols,<br />Vermuts un cigarete.<br />Tu brālīgi sadali.<br /><br />Pusdienās tieši tas pats,<br />Iespējams lielākā devā,<br />Varbūt pat trīsreiz vairāk.<br />Pēc tam parasti gulšņājot blakus<br />Gvelžam visādas muļķības.<br />Abi smaidām.<br /><br />Vakariņās vermuts un dzeja,<br />Dažreiz Ziedonis.<br />Elsbergs arī.<br />Un man pēkšņi sagribās pateikt,<br />Ka plaukstu kā pumpurs<br />Tavā pavasarī.<br /><br />Naktīs gan viss ir citādi -<br />Nevajag vārdus un vaidus,<br />Jo klusums nav nepanesams.<br />Piekļaujas sakarsis vaigs<br />Tavām vēsajām krūtīm<br />Un pietiek ar to, ka mēs esam. urn:lj:klab.lv:atom1:xillia:101032 2010-02-15T22:53:00 2010-02-15T22:53:00 2010-02-15T20:53:46Z 2010-02-15T20:53:46Z Paņem mani sev līdzi,<br />Kad tu izklaudzi pakāpienos<br />Treptelpā drūmā.<br />Kad tu aizej, aizcērtot durvis<br />Un atslēgu atstājot<br />Iekārtu puķu krūmā.<br /><br />Tavas cigaretes oglīte<br />Satraukti un<br />Nodevīgi kvēlo -<br />Dūmu riņķīšos<br />Izkūp viss nepateiktais.<br />Tā ir vienīgā valoda,<br />Kurā tu neproti<br />Melot.<br /><br />Paņem mani sev līdzi,<br />Tava elpa uz mana kakla<br />Tiešām ir vienīgā,<br />Kura man svarīga.<br />Es tikai izliekos stipra.<br />Es tikai izliekos<br />Neatkarīga.<br /><br />Tavas cigaretes oglīte<br />Tā satraukti un<br />Nodevīgi kvēlo -<br />Tavi trīcošie pirksti<br />Laikam ir vienīgie,<br />Kuri nezin`,<br />Kā tēlot.<br /><br />Paņem mani sev līdzi,<br />Mans mūžīgais<br />Dvēseles klaidoni -<br />Šajā labirintā<br />Viens nav gājējs.<br />Es būšu tava<br />Vientulības sala.<br />Tu drīkstēsi būt<br />Pirmatklājējs. urn:lj:klab.lv:atom1:xillia:100704 2010-02-14T18:06:00 2010-02-14T18:06:00 2010-02-14T16:06:48Z 2010-02-14T16:06:48Z Manā sirdī, tavā sirdī<br />Paradīzes ābolīši,<br />Mēs tos negausīgi rijām,<br />Dieva balsi neklausījām.<br /><br />Manās lūpās, tavās lūpās<br />Indes zobi, šķelta mēle,<br />Viss, kas kādreiz bija patiess,<br />Tagad kļuvis tikai spēle.<br /><br />20.01.2010. urn:lj:klab.lv:atom1:xillia:100419 2010-02-12T18:27:00 2010-02-12T18:27:00 2010-02-12T16:28:14Z 2010-02-12T16:28:14Z Logos saplīst stiklu<br />Mozaīkas,<br />Altāris pie sienas<br />Liesmo. Deg.<br />Krīt no soliem<br />Bībeles un krusti,<br />Ļaudis paķer dvēseles<br />Un bēg.<br /><br />Apreibuši dejo priesteri<br />Un svētie.<br />Ērģeles kā ievainoti<br />Zvēri kliedz.<br />Mirst pie krustiem<br />Dieva izredzētie<br />Un tu mani šonakt<br />Nenoliedz.<br /><br />Izkūst sveces, sadrūp<br />Jēzus miesa,<br />Ūdens pārvēšas par<br />Saindētu vīnu,<br />Gaisā noslāpst sastingusi<br />Dziesma.<br />Es tik pateikt atnācu,<br />Ka mīlu.<br /><br />Pārlīst svētība<br />Kā ūdenskritums pāri,<br />Klusē tu, bet zinu<br />Visu dzirdi.<br />Šis ceļš grūtākais<br />No visiem<br />Mani aizvedīs<br />No sirds uz sirdi.