Xillia

Viņa pasaules malā šovakar kāds taurenis nemierīgi vēzē ar spārniem.
Manā pasaules malā šonakt būs vētra.

Ielas pildīsies ar peļķēm un applūdīs, upes izies no krastiem, straumes sagraus visus tiltus, vēji nolauzīs kokus. Zibens šautras aizdedzinās koka namus, mazos šķūnīšus un vecās baznīcas, pārvēršot mitrās un kūpošās oglēs. Brāzmas metīs nejauši paķertus koku zarus logos, tos izsitot, noraus mitekļiem jumtus, ūdens izskalos māju pamatus, sagrūs sienas.
Pērkona grāvieni pārbaidīs bērnus un suņus, un visus tos, kas pārdzīvojuši visus karus.

Tā būs nesaudzīga vētra, Jugo.
Vilņi noskalos no zemes virsas visas saceltās gaisa un sapņu pilis, vētra saplosīs ikkatru uzpūsto cerību burbuli. Neviens nepaliks neskarts.

Tie, kas nenoslīks, sadegs, tie, kas nesadegs, raudās.

Un beigu beigās jūra neprātīgi aprīs to, kas palicis pāri, saberžot starp viļņiem kā zobiem un noguldot blakus gadsimtu veciem kuģa vrakiem.


Bet pārējie neko nemanīs. Pārējiem tas būs tikai taureņa spārna vēziens. Košs kā varavīksne, kas pēc vētras pārlieksies pāri tukšajam klajumam, kur reiz bija mana pilsēta. Skaists, tomēr mirklīgs un prātā nepaliekošs.
Pavisam nebūtiska taureņa nebūtisks spārna vēziens.

Manī paliks mitra zeme, no kuras kā pagātnes rokas stiepsies uz āru pa pusei izrautas koku saknes. It kā lūgdamas, lai kāds pastiepj roku pretī, palīdz izlauzties ārā vai vismaz noglāsta. Zeme palēnām žūs un plaisās, saraujot visu, kas saraujams, gabalu gabalos un beigu beigās pārvērtīsies par sausu un svelmainu tuksnesi, kurā nebūs ne miņas no dzīvības. Nekas neliecinās, ka reiz šeit bija vesela pilsēta.

Tagad ir klusums, Jugo, klusums pirms postošas vētras.

Kur palicis TAS vējš manās krūtīs, ko kādreiz radīja tauriņi Viņa pakrūtē?
Kur tagad tas vējš, kur tagad tie tauriņi?

Kur, kur, kur?