Xillia

Mēs nekad nenogriezāmies no drošākā ceļa.

Vienmēr gājām pa milzu maģistrālēm - gludām un drošām, labi apgaismotām un apsargātām. Pa platām šosejām, kurās nebija ne bīstamas bedres, ne asi pagriezieni.

Mēs vienmēr vairījāmies no nomaļiem, putekļainiem ceļiem, mazām, cilvēku iemītām taciņām, bedrainām ielām un tumšām stigām. Mums bija bail kļūdīties, apmaldīties, aizkavēties, nenonākt tik svarīgajā mērķī.
Mēs ejot nekad nesadevāmies rokās. Nebija vajadzības. Ne mēs varējām paklupt, ne pazust viens otra skatienam, ceļš bija gaišs. Ceļš bija drošs. Mēs gājām, kājas sitot vienā ritmā, smejoties un kavējot laiku ar virspusējām sarunām par nebūtiskām lietām, nekad nepasakot neko svarīgu.

Bet nonākuši mērķī mēs sapratām, ka nekad tā īsti neesam bijuši vajadzīgi viens otram. Nekad neesam pazinuši viens otru.


Tagad es izvēlos tās nomaļās, bedrainās ielas, kurās paklupt var ik uz soļa, putekļiem noklātos ceļus, kuri lēnām mani padara līdzīgu kustīgam, pelēkam akmenim, cilvēku iemītas taciņas mežā, kur kājas grimst mīkstās sūnās un koku zari ieķeras matos, tumšas stigas, kuras iespējams ved uz purvu, un kur čūskas žigli izvijas zem kājām un no netālajiem krūmiem visu neuzticīgi vēro spīdīgu acu pāri.

Un tad no visas sirds vēlos, kaut mēs abi toreiz būtu izvēlējušies šos ceļus.
Mēs būtu cieši turējušies viens pie otra, baidīdamies paklupt un pazust viens otram.

Būtu bijušas drēgnas un nemīlīgas naktis, kurās mēs sildītos, cieši piespiedušies viens otram, būtu bijis bezmiegs un nogurums, un mēs viens otru mierinātu ar vieglu pieskārienu vai skatienu. Būtu bijis izsalkums un slāpes, mēs būtu varējuši dalīties ar pēdējo maizes riecienu, mežā salasītām grūti atrodamām ogām un pēdējo ūdens malku.

Kaut mēs kādreiz kaut nedaudz būtu kļūdījušies, varbūt pat nedaudz sāpinājuši viens otru, varbūt uz mirkli centušies iet katrs savu ceļu, lai tūlīt atgrieztos, sapratuši viens otra nozīmīgumu un svarīgumu. Un citādāk nemaz nevarētu. Citādāk nebūtu iespējams. Ne ceļš, ne mērķis, ne mēs paši.

Mēs būtu apmaldījušies un meklējuši jaunu ceļu, maldījušies un meklējuši, un vēlreiz maldījušies. Skaļi smējušies, lai nebūtu bezcerībā jākliedz un varbūt pat klusi paraudājuši mazos izmisuma brīžos.

Mēs būtu iemācījušies nebaidīties kļūdīties, prast piedot, saprast būtiskāko, nekad nepadoties, nebaidīties būt vājiem un varbūt pat mīlēt.

Kas notiktu ar mērķi? Tas vairs nebūtu drošā ceļa galā, kur divi cilvēki šķirtos kā svešinieki.
Mērķis būtu bijis pats ceļš.
Un, pat ja pēc tam gadītos kādreiz aiziet dažādos virzienos, nomaldīties nebūtu iespējams. Visi ceļi vienmēr vestu pie viņa.
Visi ceļi.

Vienmēr.