Vēstule Jugo I
Es šonakt atkal tevi redzēju sapnī, Jugo. Skumji, protams, ka pēdējā laikā tā sanāk biežāk nekā sastapt tevi nomodā, bet esmu priecīga par jebkuru iespēju tikties.
Mēs abi bijām kādā pussagruvušā ēkā, spēcīgs vējš raustīja jumta segumu, tas skaļi klaudzēja mums virs galvām. Lieli un bieži lietus pilieni sitās mums pret drēbēm un pie kājām, visa apkārtne dvakoja pēc mitra gaisa un pelējuma un apkārt tumšs pelēcīgi zils gaiss ietina visu kā gribēdams noslēpt. Mēs stāvējām viens otram pretī rokas stiepiena attālumā, uz caurumainas, laika un apstākļu sagrauztas grīdas, pie mūsu kājām mētājās naglām caurdurti dēļu gali, pussadrupuši ķieģeļi, metāla plāksnes, netīras lupatas un kalns ar vecām grāmatām un kladēm, kas atvērušas savas mutes un acis uz mums skatījās tā, it kā gribētu iesūkt sevī iekšā un iemūžināt, lai nākamajām paaudzēm būtu ko lasīt. Bet tas izskatījās pēc viņu pēdējā izmisuma kliedzienu, jo melnzaļš pelējums bija pārklājis viņu lapas. Mēs stāvējām viens otram pretī, Jugo, tavi melni izpūrušie mati bija mitri un pār taviem deniņiem tecēja sīkas lietus tērcītes un es raudzījos tavās nenosakāmās krāsas acīs. Es pat nemirkšķināju, es baidījos pakustēties, lai tevi neizbiedētu, neaizbiedētu, es pat baidījos elpot. Tā mēs stāvējām ilgi, raudzīdamies viens otrā, nepakustoties un nesakot ne vārda, gaiss apkārt kļuva arvien drēgnāks un tumšāks. Kaut kas mainījās vien mirklī, kad zvaniķis katedrālē iekustināja milzu zvanu mēles. Neizsakāmi skaista melodija reizē ar dzintarkrāsas gaismu iespīdēja drūmajās telpās un izkustināja mani no sastinguma. Tavas acis bij kļuvušas medusdzeltenas un acu zīlīšu vietā laistījās mazi melni krauklīši ar dīvainu spīdumu. Es pastiepu roku tev pretī.
Jugo, Jugo, es šorīt kaucu kā vilks pilnmēness naktī. Tik ilgi, kamēr kakls sāka sūrstēt un neprātīgie kliedzieni pārvērtās čerkstošos čukstos. Šķita, ka čuksti kļūst par kukaiņiem, nokrīt uz zemes un rāpo gar kājām, čum un mudž, rāpjas augšā pa kājām, saviem mazajiem nadziņiem kārpās augšā pa drēbēm un lien atpakaļ mutē, no kurienes pirms mirkļa dzimuši.
Cilvēki reti kad dara to, ko paši vēlas. Sabiedrības un apstākļu ietekmēti viņi izliekas par to, kas nav, lai tikai citiem šķistu pievilcīgāki, gudrāki, skaistāki, interesantāki, izglītotāki. Bet tu, Jugo, nemaz nespēj izlikies. Jebkura tava izpausme, jebkura rīcība uzreiz kļūst par tevi pašu. Un nav nozīmes - tu stundām runā nelaižot mani pie vārda vai pēkšņi apraujies pusvārdā, tas vienalga būsi tu pats, bez visādām no cilvēku mūžīgās klaunādes nospertajām maskām.
Brīžiem man šķiet, ka tu esi tikai mana apjukušā prāta izspēlēts joks - iedomu tēls. Ja tā, tad ceru, ka tu eksistē kādā citā realitāte tik pat dzīvs, kā es šeit, bet es esmu tavs iedomu draugs. Un tu mani gaidi ierodamies tāpat, kā es tevi, un stāvēdams tajos drūmajos gruvešos tu skatījies, kā rit lietus tērcītes pa manām izspūrušajām matu šķipsnām, vēroji mazo krauklīšu spīdumu manās acīs un pastiepi roku, lai pieskartos.
26.11.09
Mēs abi bijām kādā pussagruvušā ēkā, spēcīgs vējš raustīja jumta segumu, tas skaļi klaudzēja mums virs galvām. Lieli un bieži lietus pilieni sitās mums pret drēbēm un pie kājām, visa apkārtne dvakoja pēc mitra gaisa un pelējuma un apkārt tumšs pelēcīgi zils gaiss ietina visu kā gribēdams noslēpt. Mēs stāvējām viens otram pretī rokas stiepiena attālumā, uz caurumainas, laika un apstākļu sagrauztas grīdas, pie mūsu kājām mētājās naglām caurdurti dēļu gali, pussadrupuši ķieģeļi, metāla plāksnes, netīras lupatas un kalns ar vecām grāmatām un kladēm, kas atvērušas savas mutes un acis uz mums skatījās tā, it kā gribētu iesūkt sevī iekšā un iemūžināt, lai nākamajām paaudzēm būtu ko lasīt. Bet tas izskatījās pēc viņu pēdējā izmisuma kliedzienu, jo melnzaļš pelējums bija pārklājis viņu lapas. Mēs stāvējām viens otram pretī, Jugo, tavi melni izpūrušie mati bija mitri un pār taviem deniņiem tecēja sīkas lietus tērcītes un es raudzījos tavās nenosakāmās krāsas acīs. Es pat nemirkšķināju, es baidījos pakustēties, lai tevi neizbiedētu, neaizbiedētu, es pat baidījos elpot. Tā mēs stāvējām ilgi, raudzīdamies viens otrā, nepakustoties un nesakot ne vārda, gaiss apkārt kļuva arvien drēgnāks un tumšāks. Kaut kas mainījās vien mirklī, kad zvaniķis katedrālē iekustināja milzu zvanu mēles. Neizsakāmi skaista melodija reizē ar dzintarkrāsas gaismu iespīdēja drūmajās telpās un izkustināja mani no sastinguma. Tavas acis bij kļuvušas medusdzeltenas un acu zīlīšu vietā laistījās mazi melni krauklīši ar dīvainu spīdumu. Es pastiepu roku tev pretī.
Jugo, Jugo, es šorīt kaucu kā vilks pilnmēness naktī. Tik ilgi, kamēr kakls sāka sūrstēt un neprātīgie kliedzieni pārvērtās čerkstošos čukstos. Šķita, ka čuksti kļūst par kukaiņiem, nokrīt uz zemes un rāpo gar kājām, čum un mudž, rāpjas augšā pa kājām, saviem mazajiem nadziņiem kārpās augšā pa drēbēm un lien atpakaļ mutē, no kurienes pirms mirkļa dzimuši.
Cilvēki reti kad dara to, ko paši vēlas. Sabiedrības un apstākļu ietekmēti viņi izliekas par to, kas nav, lai tikai citiem šķistu pievilcīgāki, gudrāki, skaistāki, interesantāki, izglītotāki. Bet tu, Jugo, nemaz nespēj izlikies. Jebkura tava izpausme, jebkura rīcība uzreiz kļūst par tevi pašu. Un nav nozīmes - tu stundām runā nelaižot mani pie vārda vai pēkšņi apraujies pusvārdā, tas vienalga būsi tu pats, bez visādām no cilvēku mūžīgās klaunādes nospertajām maskām.
Brīžiem man šķiet, ka tu esi tikai mana apjukušā prāta izspēlēts joks - iedomu tēls. Ja tā, tad ceru, ka tu eksistē kādā citā realitāte tik pat dzīvs, kā es šeit, bet es esmu tavs iedomu draugs. Un tu mani gaidi ierodamies tāpat, kā es tevi, un stāvēdams tajos drūmajos gruvešos tu skatījies, kā rit lietus tērcītes pa manām izspūrušajām matu šķipsnām, vēroji mazo krauklīšu spīdumu manās acīs un pastiepi roku, lai pieskartos.
26.11.09
Comments