Xillia

Šonakt, Jugo, caurvējš atrāva vaļā logu un nakts ar joni iebrāzās istabā. Es izlīdu no segapakšas un aukstais gaiss aptvēra manas pēdas un vienā mirklī uzlīda pa ādu augšā līdz pašiem matu galiņiem, šķita, ka lēnām apvelkos ar plānu sarmas kārtiņu, sastingstu un kļūstu kristāliski balta. Bija jāpieliek gribasspēks, lai pakustētos, dusmīgi aizcirtu logu, kas kā rijīga mute virinājās manā priekšā.

Kādu laiku sastingusi stāvēju pie loga. Nakts - milzīga un tukša, atkailinājās manā priekšā. Šķita, ka viss, kas nokļūst nakts skavās, pazūd bez vēsts milzīgajos visuma izkaisītajos Bermudu trijstūros. Kamēr, piespiedusi loga rūtij pieri, vēroju šo neaptveramo neesamību, nolemtības sajūta apvijās ap pleciem un kaklu kā viltīga čūska. Sāka trūkt gaiss.

Es kaila gulēju uz dēļu grīdas un neprātīgi kliedzu, lai tu viņas visas nogalini, Jugo.

Lai tu nogalini tās, kuras tev ir gulējušas blakus. Visas tās, kuras tevi ir skūpstījušas un glāstījušas, tās, kuras uz tevi ir skatījušās ar mīlestības pilniem skatieniem, tās, kuras tevi ir ienīdušas un pametušas, tās, kuras ir tikušas pamestas. Tās, kuras ir koķeti smējušās par taviem jokiem un virpinājušas pirkstos savus un tavus matus, tās, kuras tev garāmejot uz ielas ir uzsmaidījušas vai bārā apsēdušās blakus. Tās, kuru lūpas ir aptvērušas tevis smēķētās cigaretes un tās, kuras ir elpojušas tevis izpūstos dūmus. Nogalini tās, kuras tavā priekšā ir bijušas kailas un tās, kuras ar acīm tu esi izģērbis. Tās, kuras palika gaidām, tās, kuras gaidi atnākam tu, tās, kuras tev ir melojušas un kurām esi melojis, tās, kuras ir raudājušas un likušas raudāt tev. Tās, kuras ir bijušas tavas mūzas, kurām esi veltījis dzejoļus un tās, kuru dēļ tu esi dzīvojis un elpojis. Nogalini viņas visas, nogalini visas savas viņas.

Nogalini visas savas viņas.
Nogalini visas savas viņas.
Nogalini visas.
Visas savas.
Visas viņas.


Kamēr es kliedzu, kāds atnāca un apklāja mani ar maigu un siltu segu.
Kāds atnāca un klusējot apskāva.