Xillia

Tavās krūtīs mazas debestiņas,
Vējiem pilnas, mākoņaini zilas,
Manās - jūras klajums, melna zeme,
Klintis milzīgas un aizas dziļas.

Tu man čuksti - "Karš nebūt nav beidzies!"
Gaisā virmo ugunīgas strāvas,
Mēs viens otru tiesājam un sodam -
Paraugmīlestības paraugprāvā.

"Un tev nebūs godāt citus dievus!"
Bet nav dzirdēt iespējams, ko saki,
Jo zem tavu atomskūpstu svara
Skaļi sabrūk mana Nagasaki.

Ieplūst pirmatnējais mežonīgums jūrā,
Viļņi cilājas kā milzumlielas kāpas,
Glāstiem pielādēti dusmu lielgabali
Izšauj debesīs. Un gandrīz vienmēr trāpa.

"Un tev nebūs mīlēt citus ļaudis!"
Izskan mani vulkāniskie dārdi,
Bet tu atbildi ar pērkoniskiem smiekliem
Un ar nesaudzīgām vētrām mani ārdi.

"Un tev nebūs..!" skan gandrīz kā lāsti,
"Un tev nebūs..!" birst kā ložu krusa,
Bet mēs abi zinām - pienāks vakars,
Būs vien plecs pie pleca jāatdusas.

"Cīņa galā. Karš nebūt nav beidzies!
Tas ir tikai pamiers!" klāsta ziņās.
Noglaužas gar viļņojošu jūru
Mazas, maigas, zilas debestiņas.