Xillia

Pļavā uzpurni sunim nevar piedot,
Šūpojas kukainis pieķēries zāles stiebram.
Šīs četras ķepas un divas pēdas vieno
Iemīta taciņa pļavā, ko abi brienam.

Šo suņa purnu un cilvēka degunu vieno
Zāles smarža pilsētas vidū starp mājām,
Sirdī mums viļņo meži un vētraina jūra,
Pat tad, kad pa aslfaltu karstu un pelēku slājam.

Suņa sirdī un manā ziedošas āres,
Pilsētas mūros mēs redzam vien klintis un kāpas,
Mašīnas rūc, kā saulē skrienošas spāres,
Tāpēc mēs uzpurni vienmēr atstājam mājās.