Xillia

Jūra saplosa kuģi pēc kuģa,
Mēs abi stabili stāvam uz bruģa
Ielas grimst krēslā

Zibens pārplēš koku pēc koka
Tavās kabatās silst manas rokas
Vakarā vēsā

Pērkons rībina skatlogu rūtis
Mana galva pie tavām krūtīm
Piekļaujas ciešāk

Vētra mums apkārt plosās un ārdās
Bet kaut kas skaļi nenosaukts vārdā
Plosās mums iekšā