Xillia

Un tu sēdi ar viņu un runā, un iesmejies katru reizi, kad viņa saka "mans vīrs". Viņa to saka ar tādu svinīgumu, ka nevilšas jāsmejas, un tikko tu esi beidzis smieties, viņa atkārto "mans vīrs" un tu smejies atkal. Tāpēc, lai nebūtu jāraud, tāpēc, lai nepārrautu to dambi, tāpēc, lai neredzētu asaras. Un tad tu aizver durvis un attopies, ka esi palicis viens un nav vairs, par ko smieties, apsēdies pie datora un saproti, ka domas kā liels, smags mākonis lien tev virsū, palien ar galvu zem segas, tur ir tumšs, šaurs, tur nav, ko elpot, bet tev šķiet, ka tu esi drošībā. Kā atpakaļ pie mātes, kur neviens tevi netraucē, neviens tev netiek klāt. Un tad tu pārbīsties no kompja dūkoņas, un iekšā viss sāk vibrēt, tu mēģini elpot dziļi, tu velc iekšā elpu ar varu, tu saproti, ka nesanāk. Un tad tu izcīnījies atslābsti un pēkšņi attopies kādā Vācijas lielveikalā stāvot pie viņu pārtikas plauktiem un jūtot uz mēles viņu ēdienu pliekano garšu. Un tu atkal esi viens un tu nezini to valodu, kurā viņi runā. Un tad sagribās braukt viņai līdzi uz Angliju, cīnīties par izdzīvošanu, gulēt zem tilta, iziet cauri visai tai ellei, lai saprastu, kas ir grūtības, lai saprastu, kas tas, par ko tu cīnies šeit ir galīgākie sīkumi, jo tu zini, ka rīt tev būs, ko ēst, būs, kur dzīvot. Un zvana telefons un atnāk sms, bet tu izliecies, ka nedzirdi, lai nebūtu jārunā, lai nebūtu jāstāsta, lai kādam nebūtu jādzird bailes un tukšumu tavā balsī, tu gribi aizmest telefonu prom, bet zini, ka tas ir tavs vienīgais modinātājs un, ka kādreiz vajadzēs pamosties. Tu pabāz telefonu zem spilvena un skaiti signālus, kad viņš beidzot apklusīs, kad aizvērsies, un tu, nevarēdams izturēt, jau pastiep roku, lai satvertu viņu un mestu pēc iespējas tālāk prom, lai viņš klusē, bet viņš apklust tāpat. Un tu aizver acis un acu priekšā redzi milzīgu, oranžu plaknumu ierastā zaļā vietā un tevi pārņem izmisums, tu vienkārši nesaproti, ko darīt. Un tu vienkārši vairs nesaproti, ko darīt ar visu to, kas tev ir. Iespējams, ka tu nekad neesi sapratis. Iespējams, ka tev nekā nav. Iespējams, ka tas, kas tu esi, nemaz neesi tu, iespējams, ka tevis nemaz nekad nav bijis.

Brokastīs cigarete un sekss.
Kā parasti šādos rītos
Saburzās palagi.
Uz galda stāv pēdējais ābols,
Vermuts un cigarete.
Tu brālīgi sadali.

Pusdienās tieši tas pats,
Iespējams lielākā devā,
Varbūt pat trīsreiz vairāk.
Pēc tam parasti gulšņājot blakus
Gvelžam visādas muļķības.
Abi smaidām.

Vakariņās vermuts un dzeja,
Dažreiz Ziedonis.
Elsbergs arī.
Un man pēkšņi sagribās pateikt,
Ka plaukstu kā pumpurs
Tavā pavasarī.

Naktīs gan viss ir citādi -
Nevajag vārdus un vaidus,
Jo klusums nav nepanesams.
Piekļaujas sakarsis vaigs
Tavām vēsajām krūtīm
Un pietiek ar to, ka mēs esam.

Paņem mani sev līdzi,
Kad tu izklaudzi pakāpienos
Treptelpā drūmā.
Kad tu aizej, aizcērtot durvis
Un atslēgu atstājot
Iekārtu puķu krūmā.

Tavas cigaretes oglīte
Satraukti un
Nodevīgi kvēlo -
Dūmu riņķīšos
Izkūp viss nepateiktais.
Tā ir vienīgā valoda,
Kurā tu neproti
Melot.

Paņem mani sev līdzi,
Tava elpa uz mana kakla
Tiešām ir vienīgā,
Kura man svarīga.
Es tikai izliekos stipra.
Es tikai izliekos
Neatkarīga.

Tavas cigaretes oglīte
Tā satraukti un
Nodevīgi kvēlo -
Tavi trīcošie pirksti
Laikam ir vienīgie,
Kuri nezin`,
Kā tēlot.

Paņem mani sev līdzi,
Mans mūžīgais
Dvēseles klaidoni -
Šajā labirintā
Viens nav gājējs.
Es būšu tava
Vientulības sala.
Tu drīkstēsi būt
Pirmatklājējs.

Manā sirdī, tavā sirdī
Paradīzes ābolīši,
Mēs tos negausīgi rijām,
Dieva balsi neklausījām.

Manās lūpās, tavās lūpās
Indes zobi, šķelta mēle,
Viss, kas kādreiz bija patiess,
Tagad kļuvis tikai spēle.

20.01.2010.

Logos saplīst stiklu
Mozaīkas,
Altāris pie sienas
Liesmo. Deg.
Krīt no soliem
Bībeles un krusti,
Ļaudis paķer dvēseles
Un bēg.

Apreibuši dejo priesteri
Un svētie.
Ērģeles kā ievainoti
Zvēri kliedz.
Mirst pie krustiem
Dieva izredzētie
Un tu mani šonakt
Nenoliedz.

Izkūst sveces, sadrūp
Jēzus miesa,
Ūdens pārvēšas par
Saindētu vīnu,
Gaisā noslāpst sastingusi
Dziesma.
Es tik pateikt atnācu,
Ka mīlu.

Pārlīst svētība
Kā ūdenskritums pāri,
Klusē tu, bet zinu
Visu dzirdi.
Šis ceļš grūtākais
No visiem
Mani aizvedīs
No sirds uz sirdi.

Acis ir pelnu pelēkas,
Oglīte nodzisusi,
Izkūp pēdējie dūmi.
Satveru tevi lūpās
Kā pēdējo cigareti,
Nekas vairs nešķiet
Tik drūmi.

17.01.2010

Smagi vārdi kā čūskas vīsies,
Žņaudzot tīsies ap kaklu.
Atnāks dāma ar izkapti rokā,
Bet varbūt arī ar arklu.

Sacirtīs tevi gabalu gabalos,
Uzars un varbūt pat apsēs,
Auksta elpa iespiedīs zīmogu
"Miris" - gan sirdī, gan pasē.

Un tu izaugsi sulīgā zālē,
Kāds nopļaus un sakraus zārdos.
Ielīdīs dzejnieks pārgulēt nakti
Un iedvesmots izsacīs vārdos.

Smagi vārdi kā čūskas vīsies,
Žņaudzot tīsies ap kaklu.
Atnāks dāma ar izkapti rokā,
Bet varbūt arī ar arklu.

Šovakar putenī, nākot mājās, ieraudzīju suņa ķepu nospiedumus sniegā un vienā mirklī mani sadzēla neprātīgi skaidra apjausma, kas ir vientulība.

Tā izlauzās ārā no manis kā gadu tūkstošiem valdījies orkāns un sajuka kopā ar puteņa mētātajām sniega pārslām. Tā iemetās manos matos, izmētājot tos uz visām pusēm, tā iemetās nosalušajās lūpās, liekot tām ietrīsēties, iemetās nosalušajās, stiklainajās acīs un sastingušajos pirkstu galos. Tā iemetās manās plaušās, aizsitot elpu un padarot krūtis smagas.

Nē, vientulība neuzrodas pēkšņi, Jugo. Tā piedzimst reizē ar cilvēku un izaug viņā kā milzīgs, bet smalks koks, nemanāmi piepildot ik katru cilvēka šūniņu ar saviem nepamanāmajiem un vijīgajiem zariem. Bet cilvēks nemana. Cilvēks sēž bārā, smēķē savu mentola cigareti, lasa gudras grāmatas, dzer smalku kafiju un gudri runā par politiku. Cilvēks plēš daiviņās nolobītus mandarīnus un sveču gaismā neveikli mācās spēlēt ģitāru. Cilvēks uzvelk ādas cimdus no nodīrāta dzīvnieka, uzliek sermuļādas apkakli, iekāpj savā rolsroisā vai bentlijā un brauc uz saviesīgu pasākumu lielīties ar saviem dimanta gredzeniem un zelta ķēdēm. Cilvēks nemana, kā viņā ar katru mirkli arvien stiprāk iesakņojas vientulības koks ar neizraujamām saknēm un nenolaužamiem zariem.

Un pienāk mirklis, kad vientulībai cilvēkā kļūst par šauru. Tās zari ir izauguši stipri un spēcīgi, tie laužas uz āru, saplosīdami visu, kas pagadās ceļā. Cilvēks tiek saārdīts un uzšķērzts, jo vientulība mēģina izaugt ārpus viņa robežām. Un pēc tam tā aug atpakaļ - no ārpuses, kur tikko nokļuvusi, uz iekšpusi, visu plosīdama vēlreiz.

Cilvēkam šķiet, ka vientulība uzbrūk pēkšņi kā izsalcis zvērs. It kā tas gaidītu mirkli, kad cilvēks palicis viens, kad neviena cita apkārt nav, un tad, atņirdzis savus zobus mestos cīniņā ar savu medījumu. Bet šis zvērs ir izaudzis tevī, viņš vienkārši atgriežas mājās.

Suņa pēdām blakus nebija nevienas citas pēdas. Ne cilvēka, ne kāda cita suņa.

Vientulība ir mūžīga un bezgalība. Tai nav ne sākuma, ne beigas, tai nav krāsas un skaņas. To nevar ierobežot laikā un telpā, tā ir visaptveroša un visuresoša. Tu vari bēgt, bet tu nespēsi paslēpties - tu visur un vienmēr nes to līdzi.

Es nemanot biju sekojusi suņa pēdām un attapos mirklī, kad putenis bija tā pieņēmies spēkā, ka viss visapkārt bija kā tīts baltā, biezā miglā. Es vairs nezināju, kur es atrodos, apgriezusies pamanīju, ka putenis ir aizslaucījis visas mūsu pēdas un es vairs nezinu ceļu atpakaļ. Bet vientuļajam sunim bija jābūt ļoti tuvu, es to jutu, es to zināju.

Es pieliecos pie vienas no suņu pēdiņām un iespiedu turpat blakus sniegā savu nosalušo plaukstu. Ja viņš kāda iemesla dēļ atgriezīsies, tad zinās, ka nav viens. Bet es jutu, ka viņš to sajutīs arī, ja neatgriezīsies. Tādas lietas jau jūt.

Un man tagad ir savs suns un sunim ir savs cilvēks.
Divi dažādi nospiedumi sniegā viens otram blakus vairs nav vientuļi.

Mēs visur atstājam savus nospiedumus. Un, kamēr vien mēs to darām, kamēr vien blakus ir vēl kāds nospiedums, vientulība neuzšķērž, vientulība neplosa.

2010. gads

Es sevi mierinu, Jugo, ka izdzeršu tikai vēl vienu glāzi un tad tev uzrakstīšu. Bet vārdi kā nerodas, tā nerodas un glāze jau ir pārtapusi par pudeli. Un es rakstu un dzēšu, jo nemāku izteikties gana labi, nemāku pateikt tā, lai būtu pārliecināta, ka tu mani nepārpratīsi un uztversi visu tieši tā, kā tas ir domāts.

Jau vairākas stundas savā ķermenī jūtu dīvainu vibrāciju. Tā sākas kaut kur pie krūtīm, es to jūtu vēderā un plecu drebēšanā. Nedaudz trīc kājas un rokas. Nē, tas nav no vermuta, tas nav no kūstoša ledus un nekūstošiem citroniem.

Man nepatīk pamosties blakus. Dziļā miegā mēs esam gulējuši viens otram blakus bez maskām, bet no rīta, kad pamostamies, viss ir kā bijis. Bet es esmu bijusi kaila viņa priekšā un ir bijis pilnīgi kails manā priekšā. Viņa pievrētajos plakstiņos vairs nevarēja manīt to auksto skatienu, skropstas ik pa brīdim viegli ietrīsējās. Es vēroju viņa pieri, ieslīpās uzacis, lūpas un nelielos bārdas rugājus. Es vēroju viņa dziļo mieru un neierasto, nejaušo bezvārdu atklātību un es negribēju, lai viņš mostas. Es vēroju bez vārdiem, vienkārši glāstīju ar skatienu, līdz ļoti, ļoti sagribējās raudāt. Es nezināju, kāpēc.

Es no rītiem cenšos aizbēgt pēc iespējas ātrāk. Lai nebūtu jārunā. Viņš tāpat nesapratīs un es tāpat nesapratīšu. Mēs runājam dažādās valodās, viņa valoda nāk no prāta, mana no sirds. Un es negribu dzirdēt viņa loģiskos spriedumus un secinājumus tāpat, kā viņš nevēlas dzirdēt manus emociju uzplūdus. Mēs nemākam vai negribam pielāgoties viens otram.

Un katru reizi aziejot, es zinu, ka tā ir pēdējā reize. Jo nav jau nekas, kas mūs vienotu. Nav nekā tāda, kam es varētu pieķerties un teikt "Tas ir mans, tas ir tieši man kā radīts. Es nevaru bez, man vajag, es gribu!", nav nekā tāda, kā dēļ būtu vērts palikt un iemācīties to dīvaino prāta valodu, salauzt sevi un sākt domāt, runāt, rīktoties līdzīgi. Pieņemt viņa likumus un paradumus, samierināties ar sevis zaudēšanu, salūzšanu, izplūšanu, saplūšanu, izgaišanu. Pārvēršanos par savu rēgu.

Bet vakaros kāds dīvains spēks velk uz turieni atpakaļ. Un es saģērbjos un eju, klauvēju pie durvīm un tieku ielaista. Un tad es izliekos, ka klausos to viņa dīvaino valodu. Lai cik tas briesmīgi nebūtu, es brīžiem gribu, ļoti gribu, lai mēs abi kļūtu mēmi - nerunātu, vienkārši saprastos ar skatieniem, glāstītu viens otra ādu, bužinātu matus, savītu kopā pirkstus, gulētu viens otram blakus kaili un klausītos nevis vārdos, ko negribam dzirdēt, bet gan otra elpas vilcienos.

Jugo, apskauj mani un nerunā. Es atkal gribu sajust to iekšējo mieru, kas lēni un nepamanāmi, bet nenovēršam pārtop par laimi, ja vien tam ļauj. Šobrīd manī dziļi iekšā kaut kas neprātīgi plosās - jau vairākas stundas jūtu dīvainu vibrāciju. Apskauj mani un nerunā, es gribu atpakaļ Mājās. Tur, kur ir mierīgi. Tur, kur ir droši.

Jugo, vēstuli nepārlasu, jo zinu, ka neesmu spējusi izteikties gana skaidri un saprotami. Es zinu, ka tu nepārpratīsi. Es zinu, ka tu sapratīsi.

Es vienmēr apsolos gaidīt līdz pirmajam cēlienam.
Bet it kā nejauši palieku līdz vēlvienam. Vēl vienam...

Skatuve vienmēr tā pati. Vien nomainās aktieri.
Nomainās cilvēku sejas un viņu skatieni.

Nomainās aktieru dzīves un spēlētās ainiņas,
Ceļas viņi un grimst kā jūrā grimst laiviņas.

Zālē skan aprautu šņukstu un asaru mūzika,
Cilvēku prātiem paveras skatiens uz mūžību.

Tad iedegas gaisma, priekškars veras un aizveras,
Aktieri noiet no skatuves, atslābst un aizdzeras.

Cilvēki izklīst, aizveras sajūtu krātuve,
Aizmieg čīkstošos dēļos ietērpta skatuve.

Es vienmēr apsolos gaidīt līdz pirmajam cēlienam.
Bet it kā nejauši palieku līdz vēlvienam. Vēl vienam...

31.12.09

Jugo, dažreiz mēs esam divi noasināti skalpeļi. Mēs it kā tiecamies glāstīt, bet būtībā lēnām un maigām kustībām uzšķēržam viens otru, lai it kā nejaušiem skatieniem ieskatītos viens otrā. Mēs izķidājam viens otru un pēc tam it kā nekas nebūtu bijis, skatāmies viens otram acīs un nevainīgi smaidam. Bet es esmu redzējusi tavas dvēseles tumšākos nostūrus un tu esi redzējis manu melniem traipiem notraipīto sirdi. Ir grūti atzīt, ka ir lietas, ko labāk neredzēt un nedzirdēt kaut emocijas mūsu pulsējošajos ķermeņos plosās kā sagūstīti zvēri. Mūsu ziņkārība mūs saplosa gabalu gabalos, pēc tam kā mozaīku cenšamies viens otru salikt kopā, īsti neatceroties, kur kas atradās pirms skalpeļa maigā, bet nesaudzīgā glāsta.

Spīdums tavās acīs ir zudis, spīdums manās acīs ir zudis, mēs nemācējām atlikt atpakaļ vietā.

Mums šķiet, ka tā ir vienīgā iespēja būt tuviem un mēs turpinām klusēt un spēlēties ar saviem asmeņiem, turpinām skatīties uz to, ko nevēlamies redzēt, un izlikties, ka viss ir kārtībā, ka labāk nevarētu būt.

Mēs kļūstam mēmi. Mēs nemākam atlikt sevi atpakaļ vietā.

Jugo, mēs esam divi noasināti skalpeļi. Mēs vairs pat netiecamies glāstīt, bet uzreiz metamies ar saviem asmeņiem virsū otram un plosam, cik spēka. "Ko tu no manis slēp? Ko tu nepasaki līdz galam? Ko tu noklusē pavisam?" Mēs saspringstam viens no otra tuvuma, saraujamies ieraugot skatienu vien. Pārāk daudz gabalu salikti atpakaļ nepareizajās vietās, lai mēs spētu būt paši.

Skalpeļi ieaug mūsos. Mēs nemākam atlikt tos atpakaļ vietā.

Kāpēc tik ilgi
Sekoju tev pa pēdām?
Nekad neesmu varējis saprast.
Es vienmēr redzu
Vien muguru tavu
Un esmu jau paspējis aprast.

Kāpēc tik ilgi
Velkos tev pakaļ,
Nekad neesi gribējusi zināt.
Bet ne ceļas tev roka
Aicināt tuvāk,
Ne sist un atradināt.

25.12.09

Visu nakti, Jugo, vēlu akmeņus kalnā kā dievu sodītais Sīzifs. Es tos stūmu ar rokām, balstīju ar ceļiem, atspēros ar kājām un, pieliekot visu savu spēku, centos uzvelt pašā kalna virsotnē. Nevienu reizi neatskatījos atpakaļ, jo zināju, ka kustos lēni un smagi un, ieraugot nelielo noieto ceļa gabalu, rokas nolaidīsies. Es skatījos tikai uz priekšu. Gandrīz nemanāmi atlikušais ceļš saruka un kalna virsotne iezīmējās arvien skaidrāka, bet, jo augstāk kalnā kāpu, jo akmeņi kļuva smagāki un grūtāk iekustināmi.
Sadīrājusi savas drēbes, aptinu ap rokām lupatu strēmeles, jo tās bija savainotas līdz asinīm, āda bija noberzta un jebkurš pieskāriens bija dedzinošs kā karstas ogles. Es sakodu zobus, lai neraudātu, centos neelpot, lai aizturētu raudas un elsas. Augšzobi iecirtās apakšlūpā, lai novērstu to nodevīgo drebēšanu. Mute pildījās ar asins garšu un spīts un niknums auga manī arvien lielāki. Trīcēja rokas, neprātīgi trīcēja rokas.

Kalna virsotnē smaržoja pēc pavasara gaisa, pirmajiem zāles asniem un sprāgstošiem pumpuriem. Debesis bija zilas, zilas un kā milzu dārgakmens pārklāja visu zemi. Dziedāja putni.

Pārvēlies pāri kalna veldzējošajai virsotnei akmens uzsāka ceļu lejup. Atlika tikai bezspēkā noraudzīties kā visas pūles un sāpes ir bijušas veltīgas. Smagais bluķis, ripodams arvien straujāk un straujāk, novirpuļoja lejā pa kalnu un pazuda skatienam.
Bet lejā bija vēl daudz akmeņu. Vesels milzīgu, pelēku, smagu akmeņu krāvums, Jugo! Brīžiem šķita, ka tie ir vēl smagāki par akmeņiem manās krūtīs, un tu zini, cik nepanesami, cik nepaciešami un neizturami tie ir. Šķita, ka tie klusēdami apzinīgi gaida savu kārtu. Es apzinājos, ka šī cīņa ar akmeņiem, gan ārējiem, gan iekšējiem ir bezjēdzīga. Bet tik un tā es devos pēc nākošā un ar savām asiņojošajām, trīcošajām rokām, ņēmu un vēlu kalnā.

Es vairs neskaitīju, cik akmeņi aizbēguši - skaitīt bija tik pat bezjēdzīgi, kā ar tiem cīnīties.

Bet visā šajā cīņā pats nomācošākais bija tas, ka katru reizi, kad akmens sāka ripot lejup, kāds sāka skaļi un dārdoši smieties. Tas satracināja gaisu kā spēcīgi pērkona dārdi, smiekli izvibrēja cauri visam ķermenim, pielejot to ar stindzinošu aukstumu. Es nekad nebūtu iedomājusies, ka tā var smieties, tik nicinoši un nežēlīgi ņirdzoši smieties.

Un arvien skaidrāka kļuva apjausma, kad mirklī, kad man nolaidīsies rokas un es padošos, kļūšu par vienu no viņiem milzīgajā akmens krāvumā. Un es dusēšu kādam uz krūtīm un neļaušu elpot un gaidīšu kādu, kas nāks mani velt.

Šonakt, Jugo, caurvējš atrāva vaļā logu un nakts ar joni iebrāzās istabā. Es izlīdu no segapakšas un aukstais gaiss aptvēra manas pēdas un vienā mirklī uzlīda pa ādu augšā līdz pašiem matu galiņiem, šķita, ka lēnām apvelkos ar plānu sarmas kārtiņu, sastingstu un kļūstu kristāliski balta. Bija jāpieliek gribasspēks, lai pakustētos, dusmīgi aizcirtu logu, kas kā rijīga mute virinājās manā priekšā.

Kādu laiku sastingusi stāvēju pie loga. Nakts - milzīga un tukša, atkailinājās manā priekšā. Šķita, ka viss, kas nokļūst nakts skavās, pazūd bez vēsts milzīgajos visuma izkaisītajos Bermudu trijstūros. Kamēr, piespiedusi loga rūtij pieri, vēroju šo neaptveramo neesamību, nolemtības sajūta apvijās ap pleciem un kaklu kā viltīga čūska. Sāka trūkt gaiss.

Es kaila gulēju uz dēļu grīdas un neprātīgi kliedzu, lai tu viņas visas nogalini, Jugo.

Lai tu nogalini tās, kuras tev ir gulējušas blakus. Visas tās, kuras tevi ir skūpstījušas un glāstījušas, tās, kuras uz tevi ir skatījušās ar mīlestības pilniem skatieniem, tās, kuras tevi ir ienīdušas un pametušas, tās, kuras ir tikušas pamestas. Tās, kuras ir koķeti smējušās par taviem jokiem un virpinājušas pirkstos savus un tavus matus, tās, kuras tev garāmejot uz ielas ir uzsmaidījušas vai bārā apsēdušās blakus. Tās, kuru lūpas ir aptvērušas tevis smēķētās cigaretes un tās, kuras ir elpojušas tevis izpūstos dūmus. Nogalini tās, kuras tavā priekšā ir bijušas kailas un tās, kuras ar acīm tu esi izģērbis. Tās, kuras palika gaidām, tās, kuras gaidi atnākam tu, tās, kuras tev ir melojušas un kurām esi melojis, tās, kuras ir raudājušas un likušas raudāt tev. Tās, kuras ir bijušas tavas mūzas, kurām esi veltījis dzejoļus un tās, kuru dēļ tu esi dzīvojis un elpojis. Nogalini viņas visas, nogalini visas savas viņas.

Nogalini visas savas viņas.
Nogalini visas savas viņas.
Nogalini visas.
Visas savas.
Visas viņas.


Kamēr es kliedzu, kāds atnāca un apklāja mani ar maigu un siltu segu.
Kāds atnāca un klusējot apskāva.

Viss izplūst cauri
Sausiem asinsvadiem
Kā palu laikā
Noklīdušas straumes.

Sāk dunēt sirds
Tik trauksmani un asi
Kā kara laika
Brīdinošās taures.

Šķiet vakuums tvēris
Mani savās skavās,
Un plīst uz pusēm
Viss, kas manī plīstošs.

Dzimst milzīgs caurums
Tieši manās krūtīs -
Tāds nesāpīgs,
Bet arī nesadzīstošs.

18.12.09

Es varu nerunāt ilgi.
Mēnešiem.
Gadiem, ja sāp.

Un mirklis, kad mēmums pazūd
Var arī
Nepienākt.

Es varu nemīlēt ilgi.
Minūtēm.
Stundām varbūt.

Bet pēkšņi ar visām maņām
Man tevi būs
Jāsajūt.

14.12.09

Mēs tuvojamies viens otram
Kā divi kūstoši aisbergi,
Kā divi plūstoši, lūztoši
Ledus dēmoni,
Izslāpuši pēc ziemas un sala.
Es neprātīgi kūstu, kad tava
Neredzamā aisberga daļa
Gandrīz dzīvnieciski
Pieskaras manai.

12.12.09

Tavās acīs ir neprāts,
Zobos ir inde
Un mēle ir šķelta
Uz pusēm.
Es žūstu kā čūskas
Nomesta āda
Kad tu tik dedzīgi
Klusē.

09.12.09

Šonakt es stāvēju purva vidū, bija nakts, līks mēness sirpis caur mākoņu aizkaru spraugām brīžiem apgaismoja tukšos klajumus. Debesis bija tumšas, pelēcīgi zilas tās turpinājās līdz horizontam un nebija iespējams atdalīt to robežu, kur tās beidzas, un kur sākas drūmā, mitrā, nedrošā zeme. Es nemierīgi stāvēju uz gadu desmitiem vecas laipas un zināju, ja speršu soli uz priekšu, purvs iesūks mani sevī ar tādu sparu, it kā visu mūžu to vien būtu gaidījis. Drūmi pelēkie mākoņi slīdēja pa tumšzilām debesīm un pilnīgu tumsu brīžiem nomainīja vāra gaisma, kura apspīdēja nebeidzamos klajumus, dažus retus nokaltušus koku stumbrus bez zariem un pāris zemus krūmājus.
Tāda neaptverama bezcerības un nolemtības sajūta. Tu vari nomirt uz laipas, baidīdamies pakustēties, vari nomirt no bada, no slāpēm, lēni un mokoši. Vai - tu vari paspert soli un iegrimt purvā, bet iespējams, ka mirklis no soļa speršanas līdz pilnīgai pazušanai zem purva sūnām, būs veselu mūžību ilgs, ilgāks par nomiršanu aiz bada. Es tiešām nezinu, cik ilga ir nāve, laiks taču ir relatīvs, varbūt nāve ir ilgāka par dzīvi.
Un es pacēlu rokas un sāku kliegt pret debesīm. Aiz bailēm, aiz dusmām, naida, bezpēcības, tukšuma krūtīs. No krūmājiem pacēlās milzīgi melnu kraukļu bari un uzspurdza debesīs (tagad zinu, kur pazudis spīdums tavās acīs, Jugo, kur pazuduši melnie krauklīši), pēkšņš vējš izrāva gaisu no sastinguma Es kliedzu tik ilgi līdz kaklā sāka kņudēt un niezēt, tas pārvērtās neprātīgā ķērcienā, tūkstošiem kraukļu cienīgā ķērcienā.
Kad pamodos biju sakņupusi uz laipas, tumsa nebija mainījusies. Es nezināju vai esmu gulējusi piecas minūtes vai diennakti. Viegls un mainīgs vējš raustīja matus uz visām pusēm, sastingums bija rimies. Tālumā sāka vīdēt spocīgi zaļas gaismiņas, kuras raustīdamās un vibrēdamas nāca arvien tuvāk laipai. Spožās un bīstamās maldugunis kā rotaļādāmās nāca pie manis. Es paspēru soli pretī.


29.11.09