Xillia

Es vienmēr apsolos gaidīt līdz pirmajam cēlienam.
Bet it kā nejauši palieku līdz vēlvienam. Vēl vienam...

Skatuve vienmēr tā pati. Vien nomainās aktieri.
Nomainās cilvēku sejas un viņu skatieni.

Nomainās aktieru dzīves un spēlētās ainiņas,
Ceļas viņi un grimst kā jūrā grimst laiviņas.

Zālē skan aprautu šņukstu un asaru mūzika,
Cilvēku prātiem paveras skatiens uz mūžību.

Tad iedegas gaisma, priekškars veras un aizveras,
Aktieri noiet no skatuves, atslābst un aizdzeras.

Cilvēki izklīst, aizveras sajūtu krātuve,
Aizmieg čīkstošos dēļos ietērpta skatuve.

Es vienmēr apsolos gaidīt līdz pirmajam cēlienam.
Bet it kā nejauši palieku līdz vēlvienam. Vēl vienam...

31.12.09