Xillia

Es viņus ķeru un tinu ap pirkstiem;
Ziniet, tas ir tāds sports.
Kad viņi šaudās kā dzeltenas bumbiņas,
Visa zeme ir tenisa korts.

29.11.09

Es šonakt atkal tevi redzēju sapnī, Jugo. Skumji, protams, ka pēdējā laikā tā sanāk biežāk nekā sastapt tevi nomodā, bet esmu priecīga par jebkuru iespēju tikties.

Mēs abi bijām kādā pussagruvušā ēkā, spēcīgs vējš raustīja jumta segumu, tas skaļi klaudzēja mums virs galvām. Lieli un bieži lietus pilieni sitās mums pret drēbēm un pie kājām, visa apkārtne dvakoja pēc mitra gaisa un pelējuma un apkārt tumšs pelēcīgi zils gaiss ietina visu kā gribēdams noslēpt. Mēs stāvējām viens otram pretī rokas stiepiena attālumā, uz caurumainas, laika un apstākļu sagrauztas grīdas, pie mūsu kājām mētājās naglām caurdurti dēļu gali, pussadrupuši ķieģeļi, metāla plāksnes, netīras lupatas un kalns ar vecām grāmatām un kladēm, kas atvērušas savas mutes un acis uz mums skatījās tā, it kā gribētu iesūkt sevī iekšā un iemūžināt, lai nākamajām paaudzēm būtu ko lasīt. Bet tas izskatījās pēc viņu pēdējā izmisuma kliedzienu, jo melnzaļš pelējums bija pārklājis viņu lapas. Mēs stāvējām viens otram pretī, Jugo, tavi melni izpūrušie mati bija mitri un pār taviem deniņiem tecēja sīkas lietus tērcītes un es raudzījos tavās nenosakāmās krāsas acīs. Es pat nemirkšķināju, es baidījos pakustēties, lai tevi neizbiedētu, neaizbiedētu, es pat baidījos elpot. Tā mēs stāvējām ilgi, raudzīdamies viens otrā, nepakustoties un nesakot ne vārda, gaiss apkārt kļuva arvien drēgnāks un tumšāks. Kaut kas mainījās vien mirklī, kad zvaniķis katedrālē iekustināja milzu zvanu mēles. Neizsakāmi skaista melodija reizē ar dzintarkrāsas gaismu iespīdēja drūmajās telpās un izkustināja mani no sastinguma. Tavas acis bij kļuvušas medusdzeltenas un acu zīlīšu vietā laistījās mazi melni krauklīši ar dīvainu spīdumu. Es pastiepu roku tev pretī.

Jugo, Jugo, es šorīt kaucu kā vilks pilnmēness naktī. Tik ilgi, kamēr kakls sāka sūrstēt un neprātīgie kliedzieni pārvērtās čerkstošos čukstos. Šķita, ka čuksti kļūst par kukaiņiem, nokrīt uz zemes un rāpo gar kājām, čum un mudž, rāpjas augšā pa kājām, saviem mazajiem nadziņiem kārpās augšā pa drēbēm un lien atpakaļ mutē, no kurienes pirms mirkļa dzimuši.

Cilvēki reti kad dara to, ko paši vēlas. Sabiedrības un apstākļu ietekmēti viņi izliekas par to, kas nav, lai tikai citiem šķistu pievilcīgāki, gudrāki, skaistāki, interesantāki, izglītotāki. Bet tu, Jugo, nemaz nespēj izlikies. Jebkura tava izpausme, jebkura rīcība uzreiz kļūst par tevi pašu. Un nav nozīmes - tu stundām runā nelaižot mani pie vārda vai pēkšņi apraujies pusvārdā, tas vienalga būsi tu pats, bez visādām no cilvēku mūžīgās klaunādes nospertajām maskām.

Brīžiem man šķiet, ka tu esi tikai mana apjukušā prāta izspēlēts joks - iedomu tēls. Ja tā, tad ceru, ka tu eksistē kādā citā realitāte tik pat dzīvs, kā es šeit, bet es esmu tavs iedomu draugs. Un tu mani gaidi ierodamies tāpat, kā es tevi, un stāvēdams tajos drūmajos gruvešos tu skatījies, kā rit lietus tērcītes pa manām izspūrušajām matu šķipsnām, vēroji mazo krauklīšu spīdumu manās acīs un pastiepi roku, lai pieskartos.

26.11.09

Visas vēlmju lapiņas
Raudu mūrī
Pazudušas bez vēsts

Mēmi akmeņi
Sevī glabā
Cilvēku lūgšanas

Tie vienīgie zina -
Man tevi vajag
Kā ēst

Pārējiem to
Es slēpju
Aiz dusmīgas rūkšanas

14.11.2009

Tu uzliki man trauslu ielāpu uz krūtīm,
Ar vienu skūpstu cieši pielīmēji klāt.
Pirms tam es laikam īsti nesapratu,
Ka sirdī caurums ir. Ka skūpsti sāp.

Tev šķiet, ka mēs esam -

Ādams un Ieva
Dieva izveidots pāris
Pirmais vīrs un pirmā sieva


Tev šķiet, ka mēs esam -

Viens otram radīti
Kā ābola divas pusītes
Reiz šķirti un dalīti


Tev šķiet, ka mēs esam -

Šiva un Šakti
Kopā līpoši pretpoli
Kā diena ar nakti


Tev šķiet, ka mēs esam -

Labākie draugi
Pilnīgi laimes lutekļi
Kaislīgi mīlnieki


Tev šķiet, ka mēs esam...

Bet manās krūtīs
Ir tikai un vienīgi
Rijīgi dzīvnieki

04.11.2009

No sevis jau neaizbēgsi.
Ir mirkļi, kad iekšējo tukšumu
Vairs nepārklāj āda.
Es krāsoju tumšas acis
Cerot radīt mirdzumu tajās,
Kad tās kļuvušas blāvas.

No sevis jau neaizbēgsi.
Ir mirkļi, kad nopūtā skaļā
Izlaužas vājums.
Un no kaislīgiem skūpstiem uz lūpām
Ir palicis tikai
Sviedru sāļums.

Es vairs nevaru izkasīt
Likteni no plaukstām
Un nesastrādātiem pirkstiem.
Es sen vairs nestāstu neko par sevi,
Es runāju par citiem.

Izkūst martini glāzē ledus gabali,
Tumsā kā negaidīts viesis ielaužas rīts.
Kad manās rokās sirds tava pilnībā izkusīs,
Arī tu man šķitīsi pliekans un atšķaidīts.

31.10.09

Es šovakar esmu
Daļa no tavas grāmatas;
Manā galvā ir vārdu virknes
Bez redzamas jēgas.
Manā prātā ir punkti un komati,
Un garumzīmes kā zilganas vēnas
Pārvelk man krustu.

Ir pazudis satura rādītājs
Un lapas nav numurētas.
Tevis atstātie pirkstu nospiedumi
Stiepjas man pāri kā rētas.
Velkas man pāri kā vīteņa
Alkainās stīgas.

Šovakar esmu
Daļa no tavas grāmatas,
Dziļi paslēpta lapu jūklī
Un zemtekstu dzīlēs.
Haotiski izklātu burtu virtenes
Ir izmisis kliedziens,
Kad sajūku prātā,
Kad irstu pa vīlēm.

Es atveros tavā priekšā
Tā, kā es vienmēr to daru,
Varbūt pēc
Tūkstoš lappusēm,
Varbūt pat bez
Trūkstošām lappusēm
Tu sapratīsi šo īpašo
Bezvārdu valodu manu.

21.07.2009

Tas ir mans ceļš,
Kas ievijas tajā
Bezkompromisa telpā.
Kurš alķīmiķis gan pārvērtis
Tava laika vērtīgās sekundes
Kūstošā zeltā?
Kad viss, kam reiz bija vērtība
Guļ man pie kājām,
Es vēlos pie tevis atgriezties,
Es vēlos uz mājām.

25.05.2009

Mēs neesam Iņjaņi,
Šie melnbaltie
Puzles gabali,
Ābola divas puses
Un papildinājums
Viens otram.
Mēs neesam pretstati,
Magnēta pretpoli,
Kas vienmēr tiecas
Būt kopā.
Mēs neesam tie,
Kas pārtaps par
Vienu veselu
Palaga krokās.

Mēs esam
Divi gaidoši snaiperi
Ar bīstamiem ieročiem
Rokās.
Kopš tikšanās pirmās
Bez pārtraukuma
Mēs tēmējam
Viens uz otru.
Mēs cenšamies
Nepagriezt muguru
Un vērot visu
Ar skatienu modru.
Mēs esam
Indē mērcētas bultas,
Kas pametīs loku.

Es zinu,
Ka īstajā mirklī
Tev nodrebēs pirksti,
Tev notrīsēs rokas.

Es piecērtu kāju pie
Zemes, lai jūk, lai sabrūk,
Mūsu maigums vienam pret otru
Ik mirkli sarūk un
Izšķīst starp pirkstiem
Steidzīgi glāsti, un
Pārlīst pār roku
Kā kūstošas lāstekas
Maldīgais vieglums.
Mēs plūstam katrs uz
Savu pusi un maldamies
Ceļā metot lokus
Un atpakaļ slīdot,
Mēs cenšamies dzīvot
No jauna, bet nemākam,
Mīlēt un nekad neesam
Pratuši piedot.

19.02.2009

Klusums.
Dzīslās salijis
Tukšums,
Smacīgs
Kā rensteļu ūdens.

Tas nav
Svētīgs miers,
Tas ir mirklis
Pirms postošas vētras.

Es pati vienmēr
Esmu šuvusi
Savas rētas,
Pati
Bērusi sāli.

-Jūs tāda
Nedaudz bāla.
-Piedodiet,
Vājums.
Atļaujiet atbalstīt
Galvu uz pleca.


15.02.2009

Es naktīs laizu
Tavas kaķpēdiņas
Un cukurvati jūtu
Tur mazliet.
Tam nekāda sakara
Ar īstenību,
Kopš man pār acīm
Leduspuķes zied.

Es naktīs bieži
Ieritinos kādam blakus,
Un ir vienalga,
Kas šis kāds
Un kāds tam vārds.
Man saldu sapņu,
Skaistu ilūziju
Un citas dzīves
Aizmiglojies prāts.

Es naktīs dziedu -
Tie ir tikai smilksti;
No dziļiem mežiem
Pretī gaudo suns.
Es dzīvoju starp
Tūkstoš šķietamībām,
Un tu man esi
Tikai malduguns.

19.01.2009

Sen jau vairs
Nekursē vilcieni.
Retie un nedrošie
Elpas vilcieni
Kļuvuši smagi.

Sarūsē sliedes
Un pārmijas.
Visas pasaules
Skaistākās bārbijas
Šķebina dūšu.

Aizmirstas pierastās
Pieturas.
Šad tad sirdī sāpīgi
Ieduras
Atmiņu durkļi.

Tukši stāv peroni
Drūpoši.
Kāda elpa vēl
Karsta un kūpoša
Izlīst uz zemes.

Sen jau vairs
Nekursē vilcieni.
Norimst pēdējie
Elpas vilcieni
Nezinot ceļu.

Neviens nerunā
Ļaudīm ir aizplēstas mutes
Un kamoli krūtīs
Maigums kas laužas uz āru
Un atduras ādā
Sirdis bez atelpas
Pievelkas pilnas un izspļauj
Pulsē un strādā

Varbūt vēlies
Kaut nedaudz atpūsties?
Nolikt galvu uz ribām
Un aizmigt?
Es kādu laiciņu
Pukstēšu tavā vietā
Ja vien negadīsies
Man aizmirst.

Plostot pār sarkanām jūrām,
Kas nedaudz smaržo pēc vīna,
Ar sarkanu karogu mastā.

Apsolīts nepadoties,
Jo tu tā vēlies,
Apsolīts nepiestāt krastā.

un sadurt uz iesmiem pelēkas zivis,
saplēst ar zobiem, izsūkt tās sausas,
sagaidīt rītus aizvērtām acīm,
nenokrist, nenoslīkt, sāpīgi gaudot,
nedēļām klusēt, nedzirdēt sevi,
plosta ribās mēnešus skrāpēt,
censties tās nosargāt viesuļos, vētrās,
līdz jūtu trulumam bezspēkā sāpēt,
un neskaitīt dienas, un nedēļas neskaitīt,
gadus ar sekundēm saputrot kopā,
izraut sev matus un miesu saskrāpēt,
censties izrauties no liktens rokām,
pārcepties saulē un glābiņu gaidīt,
smieties un raudāt vienu pēc otra,
asaras laizīt, muļķīgi smaidīt,
neredzēt rētas pūstošā kokā

Apsolīts neatgriesties,
Apsolīts nepiestāt krastā.
Pārlaužot sprandu
Dvēsele pakaras mastā.

Spēlēju krievu ruleti,
Skrienu pa tilta margām.
Mirkli pirms "nu jau vairs nesāp"
Viss ir vienalga.

Klīst, klīst kā vientuļnieks
Pār manu ādu nomaldījies glāsts.
Tam miera nav, tas nespēj rimt,
Tas negrib stāt.
Ar manu elpu reizē alkst tas
Rītos dzimt, to kļaut sev klāt.

Klīst, klīst kā vientuļnieks,
Jau tumsas sega miesu sedz
Un acis aklas dara, pazūd vieglums trauslums
Un viņš to redz.
Bet neredz ceļu vairs
Un pusē pārtrūkst apmaldījies tuvums.
Un paliek gaisā tas tik netverams un kairs;
Vēl mirkli trīc virs kailās sakarsušās ādas
No svešām skumjām dziļi ievibrējies gaiss.

Un maigums trūkst, uz pusēm trūkst un plīst.

Klīst, klīst kā vientuļnieks,
Vien trauslās domās klīst.
Ar nereālu sapņu diegiem sasaistīts.

Visu nakti
Sapnī lija auksts lietus.
Pēdas iegrima dubļos
Un kļuva smagas.
Bij` grūti paiet,
Acis pilnas ar miglu,
Pirksti kā svina stieņi,
Un krūtīs - aizlauzti zari.
Man bija par visu bail.

Par tevi arī.

Latvijas Rakstnieku savienība pateicas par Jūsu izrādīto interesi par Rakstnieku tālākizglītības kursiem. Ar prieku paziņojam, ka Jūs esat uzņemta prozas meistardarbnīcā pie Laimas Muktupāvelas.