Xillia

Es piecērtu kāju pie
Zemes, lai jūk, lai sabrūk,
Mūsu maigums vienam pret otru
Ik mirkli sarūk un
Izšķīst starp pirkstiem
Steidzīgi glāsti, un
Pārlīst pār roku
Kā kūstošas lāstekas
Maldīgais vieglums.
Mēs plūstam katrs uz
Savu pusi un maldamies
Ceļā metot lokus
Un atpakaļ slīdot,
Mēs cenšamies dzīvot
No jauna, bet nemākam,
Mīlēt un nekad neesam
Pratuši piedot.

19.02.2009