| xillia wrote on March 10th, 2008 at 09:28 pm |
Vientuļnieks
Klīst, klīst kā vientuļnieks
Pār manu ādu nomaldījies glāsts.
Tam miera nav, tas nespēj rimt,
Tas negrib stāt.
Ar manu elpu reizē alkst tas
Rītos dzimt, to kļaut sev klāt.
Klīst, klīst kā vientuļnieks,
Jau tumsas sega miesu sedz
Un acis aklas dara, pazūd vieglums trauslums
Un viņš to redz.
Bet neredz ceļu vairs
Un pusē pārtrūkst apmaldījies tuvums.
Un paliek gaisā tas tik netverams un kairs;
Vēl mirkli trīc virs kailās sakarsušās ādas
No svešām skumjām dziļi ievibrējies gaiss.
Un maigums trūkst, uz pusēm trūkst un plīst.
Klīst, klīst kā vientuļnieks,
Vien trauslās domās klīst.
Ar nereālu sapņu diegiem sasaistīts.
(
Read Comments)