"Jesus loves me, Jesus loves me" soļi ritmiski sitās pret slapjo
asfaltu un tik pat ritmiski, bet ne pārāk melodiski dziedāja balss.
Nepieņēma mani skolas korī, tā jau pārāk daudz meitenes esot, lūk, ja
es būtu puisis, tad gan. Tā arī neiemācījos dziedāt, tikai gaudulīgi
vilkt līdzi visām dziesmām, kas manī aizskāra emocionālās stīgas vai
arī vienkāršāk - kurām vārdi bija man iesēdušies prātā tik dziļi, ka
lūpas pašas automāiski kustējās līdzi. Tiesa gan, sabiedriskajā
transportā un pārpildītās ielās es savu balsi pieklusināju līdz
minimumam, jau tā pārāk daudz cilvēku mani uzskatīja par ķertu vai
vienkārši dīvainu. Sen jau esmu iemācījusies izlikties nemanām. Tā ir
vieglāk, vienalga uz ko un kā tas attiecas. Vienaldzība nogalina,
toties man tā palīdzēja dzīvot.
Jau bērnībā par mani teica, ka esmu pārāk emocionāls bērns un pārlieku
visu ņemot pie sirds, pat to, kas uz mani neattiecās ne mazākajā mērā.
Ātri vien iedzīvojos kaut kādā sirds vai prāta slimībā, īsti nemaz
nezinu, visas tabletes taču bija vienādas, bālas, apaļas un ātri
norijamas. Vai tad nav vienalga, pret ko tās ir? Kad aizgāju no mājām,
pārtraucu tās lietot, atkal atguvu savu "dziļo sirdi", kurā satilpa
visu cilvēku sāpes. Mirklī, kad man sirds sarāvās čokurā un aizžņaudzās
elpa, es sapratu, ka esmu dzīva. Pārējais laiks šķita tāda vientulīga
un trula eksistence.
Tā nu mani soļi sitās pret asfaltu, debesīs plosījās mākoņu kaujas un
atkal sāka smīņāt lietus. Jau kuro dienu pēc kārtas. Šad tad parādījās
varavīksnes, bet šīs raibās debesu stīgas cilvēkus gandrīz
neiepriecināja. Tās nespēja kompensēt slapjās kājas, sarkanos degunus
un nosalušās rokas, nesot lietussargus. Man gan patika. Es nejutu
nepatiku pret lietu, pret slapjām kājām, aukstām rokām, lietus tērcītēm
pāri sejai. Fiziskas sajūtas laika gaitā bija notrulinājušās tik tālu,
ka brīžiem pat nejutu sagrieztus pirkstus, nobrāztus ceļgalus, līdz
mirklim, kad ieraudzīju asinis. Un tad es piekļāvu lūpas asiņojošajai
vietai un izbaudīju to mazliet saldo un salkano garšu. Pavisam nedaudz.
Nostājos pieturā, kurā jau stāvēja neliels cilvēku pūlis. Tādām
bezkaismīgām, neko neizsakošām sejām. Vienīgais iemesls, kāpēc arī man
netīk šādas drūmas dienas - ļaužu sejas vairs nav atvērtas grāmatas,
kurām uzmetot acis tu vari redzēt visu emociju paleti, sākot no
bezcerības, beidzot ar septītajām debesīm. Nekad tu nevari zināt, ko
ieraudzīsi pretimnākošā cilvēka sejā un kā pirmo priekšstatu par viņu
mainīs ieskatīšanās viņam acīs. Šis nesaprotamais cilvēku emociju
spogulis, kas brīžiem mēdz būt vēl greizāks un kroplāks par neveiksmīgi
klonētiem dzīvniekiem sterilās laboratorijās. Teātris un klaunāde,
karnevāls un masku balle. Sejas, šī fantastiskā sajūtu un pārdzīvojumu
kaleidoskopa nebeidzamā spēle, katru dienu kā tūkstošgalvaina mīkla
paiet tev garām.
Mirklī, kad lietus sāka gāzt aumaļām, blakus stāvošais vīrietis pelēkā
lietusmētelī aizsmēķēja cigareti. Pelēks dūmu mākonis apņēma tik pat
pelēkās cilvēku sejas un lēni izkūpēja gaisā. Kā zemu nokritis mākonis,
kas sakopojis pēdējos spēkus tiecas pretī debesīm. Reti kas var būt
nepatīkamāks par sveša cilvēka elpu tavā sejā. Vēl pie tam, ja tā ir
pilna ar smirdīgiem tabakas dūmiem. Tas ir tāds glums un silts glāsts,
kas izraisa dziļu pretīgumu pret pašu, iespējams nejaušo, glāstītāju.
Gluži kā veca un uzmācīga dzērāja neveiklie roku pieskārieni, tie liek
spalvām sacelies gaisā, uzmesties zosādai. Nez kāpēc ienāca prātā suņi,
kas savu medījumu pirms nokošanas nolaiza. Nokāpu lejā pāris
pakāpienus, atkal atrasdamies uz ietves. Šeit vismaz bija tīrs un
svaigs gaiss, cik nu pilsētā tas var būt tīrs. Sapratu, ka atbraucot
transportam pieturās būs salasījušies tik daudz cilvēku, ka visiem
nepietiks vietas. Dziedot līdzi ausīs skanošanai mūzikai sāku iet māju
virzienā. Lietus glāstīja. Pēdējie deguna dobumos aizķērušies cigarešu
dūmi spēji atrāva atmiņā citus dūmus. Siltus un maigus, saldus un
glāsmainus.
Es nekad nespēju atcerēties, kā es viņu satiku un iepazinu. Viņa bija
mācējusi ienākt manā dzīvē pēkšņi, un radīt iespaidu, ka ir tur bijusi
vienmēr. Ir cilvēki, ar kuriem pirmo reizi tiekoties, šķiet, ka esat
pazīstami jau gadiem. Tie ir tā saucamie dvēseles radinieki. Bet man
šķita, ka viņa ir daļa no manis. Kā mana labā, stiprā un gaišā puse,
viņa iemiesoja sevī visas tās īpašības, kuras es vienmēr biju
vēlējusies redzēt sevī. Ātri vien viņa sāka dzīvot pie manis, manā
istabā, manā teritorijā, kurā es nekad nebiju ļāvusi ienākt kādam no
radiem vai draugiem, kur nu vēl svešam, tikko satiktam cilvēkam.
Žanete, tā viņu sauca, kaut gan īsti neatceros, jo brīžiem šķiet, ka
tomēr Inese vai Anna, gulēja manā gultā, dzēra kafiju no manas krūzītes
un smiedamies lasīja manu dzeju no manas pavisam slepenās
dienasgrāmatas. Un es uz viņu vienkārši nespēju dusmoties. Nostājusies
durvīs un atspiedusies pret sienu es varēju ilgi vērot, kā viņa, lasot
grāmatu, piebirdina gultu ar sīkām cepumu drupačām un ar vienas kājas
pirkstiem glāsta otras kājas pirkstus. Ieraudzījusi mani, viņa parasti
sāka dzirkstoši smieties. Tik dzīvi un tik piepildīti, ka par šiem
smiekliem es būtu bijusi gatava pārdot visu, ieskaitot savas asinis un
savu dvēseli, bet man neko nevajadzēja pārdot, jo viņa gulēja manā
istabā. No tūkstošiem, nē, miljoniem meiteņu viņa bija izvēlējusies
tieši mani. Mani. Mani!
Mēs runājām reti un parasti mūsu sarunas aprobežojās ar pāris frāzēm.
Kāpēc gan vārdi, ja cilvēks tev visu nolasa no acīm, uzķer tavas
emocijas, pieskaņojas, pielāgojas, saplūst ar tevi? Vārdi traucē, tie
rada plaisu starp cilvēkiem. Piedzimuši prātā un tikuši pāri lūpām, tie
materalizējas un sāk dzīvot pavisam neatkarīgu dzīvi. Neviens tos vairs
nevar ietekmēt, nevar izmainīt vai izdzēst. Man vienmēr no vārdiem ir
bijis bail. Savu dzeju nekad es nelasīju skaļi, savas domas izteicu
pusčukstus un vispār izvairījos ar cilvēkiem runāt. Tad viņi pārprot,
tad nesaprot, tad visu pārveido pēc sava prāta, balstoties uz savu
pieredzi un palaiž tālāk pavisam svešādus, bet ar manu vārdu uz pieres.
Nevajag runāt. Klusēšana ir labākais, kas divu cilvēku starpā var būt.
Nepiespiesta, brīva klusēšana, saskaņa un sapratne bez vārdiem.
Viss mainījās. Sirds vairs kā sausa švamme neuzsūca citu sāpes, bet gan
pildījās ar viņas tuvumu, kas nekad nespēja būt pārāk daudz. Esamība
ieguva pavisam citu nokrāsu, vārds mīlestība ieguva pavisam citu jēgu.
Zini, vienmēr man ir bijis grūti saprast, kā cilvēks, kurš nekad nav
mīlējis, pēkšņi var saprast, ka mīl. Kā starp simtiem citu jūtu viņš
saprot, ka tieši šīs ir tās pašās augstākās un svētākās jūtas? Cieņu
var iemācīt, laipnību, maigumu arī, bet vai to var izdarīt ar
mīlestību? Pasaule griezās ap mani virpuļu virpuļiem, apkārt piķa
tumsa, nelaimes, bēdas, bet viņa kā pats miera un mīlestības
iemiesojums katru dienu sagaidīja mani mājās no darba no rīta izvadīja
mani ārā pa durvīm un vienkārši... ļāva sevi mīlēt.
Viņai bija fantastiskas rokas. Tik sievišķīgas, pilnīgas un ideālas
rokas nebiju redzējusi nevienai sievietei. Viņas āda bija nedaudz vēsa,
gaiši, gaiši brūna ar viegli iesārtu nokrāsu, pirksti bija gari, slaidi
un mīksti. Kauli nedūrās ārā pa visām malām, kā manām kaulainajām bērna
rociņām. Acis bija dzidri pelēkas. Kādreiz es taču pelēku uzskatīju par
garlaicīgu krāsu. Cik tomēr krasi mūsu uzskatus var mainīt viens
vienīgs būtisks sīkums. Pavisam nesvarīgs un nenozīmīgs, bet ļoti
īpašs. Un visa mana dzīve sāka sastāvēt no šādiem nebūtiskiem sīkumiem,
no viņas nagulakas krāsas, kailo pēdiņu dipoņas, cigarešu dūmiem,
dungošanas pirms miega. Cik svarīgi bija, lai viņa pirms iemigšanas man
atglauž matus no pieres un noskūpsta. Asinis nesaprotami uzkarsa, kad
viņa naktī pamostoties kārtīgi apsedza mani, ja biju nospārdījusi segu
un noskūpstīja kaut kur starp lāpstiņām. Bija ļoti svarīgi no rīta
sajust blakus viņas siltumu un ādas smaržu. Un tad es vienā mirklī
vairs nespēju saprast, kā es biju varējusi dzīvot nesajūtot viņas matu
vīšanos starp pirkstiem, nedzirdot to, kā viņa aizmigusi vienmērīgi
elpo, nezinot to, ka viņa ir mūsu mājās un gaida mani atgriežamies ar
siltu tējas krūzi rokās sēžot uz palodzes.
Es neatceros, kad viņa mani pirmo reizi noskūpstīja, bet zinu, ka tas
bija neilgi pirms tā notikuma. Tik maigi noskūpstīt var tikai sieviete.
Vēl tagad sirds ietrīsas to atceroties; atceroties to bezgalīgo tuvumu,
prātam neaptveramo maigumu, trauslumu, vieglumu. Tajā mirklī aizrāvās
elpa, noreiba galva un apstājās laiks. Visas manas mūžības kļuva par šo
vienu mūžību, bet tik un tā visa mana dzīve nebija ne simtās daļas
viņas mīlestības vērta. Tagad man šķiet, ka viņa juta ļaunas
priekšnojautas un tās bija nomocījušas viņas prātu.
Kādu dienu pārnākot mājās viņa gulēja ieritinājusies zem segas un
neiesmējās. Vienkārši neiesmējās, bet savām lielajām acīm nedaudz
vainīgi uz mani skatījās. Kā atvainodamās. Apsēdos uz gultas malas un
uzliku viņai roku uz pieres, noglāstīju viņas vaigu un viegli
noskūpstīju to. Tas bija tikai sākums. Kā mazs nevarīgs dzīvnieciņš
viņa gulēja manā gultā, neēsdama, nedzerdama, lūkojoties manī ar savām
milzīgajām acīm. Gandrīz sajuku prātā. Tajā mirklī mainījās visa mana
vērtību skala, es vairs negāju uz darbu, pavadīju dienas pie viņas,
lasot priekšā grāmatas, ik pēc pusstundas taisot jaunu, karstu tēju,
kas tā arī neizdzerta viena pēc otras atdzisa uz viņas skapīša. Acis
arvien biežāk aizvērās, bet es turpināju lasīt un turēt viņas roku savā
rokā. Mirkļos, kad kārtējā asara nopakšķēja uz papīra lapas, viņa
atvēra acis un ilgi manī lūkojās, man bija jāsaņemās un jāsakopo visi
spēki, lai neraudātu. Pēc pāris dienām viņa sāka vemt asinis.
Tālāko ir ļoti grūti atcerēties. Tūkstošiem reižu tas ir vilcies cauri
manam prātam, liekot neizturamās sāpēs mocīties vairākas dienas. Un
tiklīdz pāriet, es to atceros vēlreiz un vēlreiz. Pareizāk sakot - nav
grūti atcerēties, ir grūti par to runāt. Vienmēr acīs ir asaras, bieži
vien teikumu pārtrauc elsas. Man atbrauca pakaļ mirklī, kad viņa bija
aizmigusi. Ar varu aizveda uz slimnīcu, neklausoties, ko es saku. Mani
atrāva no viņas mirklī, kad biju viņai visvairāk vajadzīga, neļaujot
palīdzēt un neļaujot atvadīties. Baroja ar ripiņām. Sasēja rokas.
Četrdesmit piecas dienas es pavadīju pelēkās telpās jukdama prātā,
lūdzoties, raudot, kliedzot. Viņi neklausījās.
Kad es atgriezos, viņa vairs tur nebija. Nekas neliecināja par to, ka
viņa tur būtu bijusi. To arī viņi man mēģināja ieskaidrot, jukušie.
Uztaisīju tēju, paņēmu rokās viņas krūzīti un sāku raudāt. Ielīdu zem
segas tur, kur biju atstājusi viņu guļam, iebāzu galvu spilvenā un pat
vairs necentos savaldīt elsas. Roka zem segas sataustīja cepumu
drupačas. Aizmigu. Vēlu vakarā pamodos un piegāju pie palodzes, uz
kuras sēžot viņa mani mēdza gaidīt mājās. Uz loga vīdēja viņas
plaukstas nospiedums. Pieliku tur klāt savu roku. Un šajā vietā uz vēsā
stikla varēja just siltumu.
Tagad es vairs nerunāju. Neviens tāpat nedzird. Nevienam neinteresē.
Runāšana starp cilvēkiem rada plaisu. Un visa mana dzīve tagad sastāv
tikai no ļoti īpašiem sīkumiem - viņas nagulakas krāsas, cepumu
drupačām gultā, saldiem cigarešu dūmiem un siltas tējas krūzītes.
Pārējam nav nozīme. Itinekāda.
