Xillia

Putoplasta mākoņi,
Perlamutra saule,
Mehāniska šņākoņa
Sausā jūras krastā.

Šī ir tāda pasaule-
Mākslīga un neīsta,
Mūsu pašu radīta,
Netīra un prasta.

Nav vairs putni dziedoņi,
Zaļa zāle laukos,
Nav vairs pavasara lietus,
Strautu jautrās čalas.

Nedabīgu materiālu,
Samākslotu jūtu,
Piesārņotu dabas stūru
Pilnas visas malas.

Ne jau tādu Tevi, Zeme,
Vēlējos es redzēt!
Ne jau tīšām es Tev esmu
Pāri darījusi!

Atnāk kāds un iespļauj acīs
Pašai Mātei Dabai,
Bet es sēžu savas rokas
Klēpī salikusi.

Elektriskas dvēseles,
Mehāniski ziedi,
Tāda nu Tu esi, Zeme,
Nedabīgi stīva.

Ja vien būtu sapratusi,
Mirklī, kad Tu miri,
To, ka mani darbi ļaus Tev
Ilgāk palikt dzīvai.