Xillia

Spalga kliedziena pavadībā glāze lidoja viņas virzienā. Meitene strauji parāvusies maliņā, izvairījās no tās trieciena un, veicīgi atvērusi smagās koka durvis, izgāja no istabas. Pēc piecpadsmit minūtēm viņa atgriezīsies ar jaunu viskija devu, kurā laiski peldēs 4 ledusgabali, noliks priekšā uz stikla galdiņa, apjautāsies vai vēl ko nevajag un, ja nesekos nekādi norādījumi, aizies, lai atkal atgrieztos pēc piecpadsmit minūtēm.

Sabīne šeit strādāja nedaudz vairāk kā divus gadus un jau bija paspējusi kļūt gandrīz neaizstājama. Protams, ja mēs nedaudz piemiedzam acis un aizmirstam, ka neaizvietojamu cilvēku nav. Un, tomēr, reti kurš cilvēks tik ilgi spēja paciest manas šādas tādas nelielas un ne tik nelielas kaprīzes. Bet ir lietas, kas dara brīnumus. Pie visa var pierast, ar visu var samierināties, ja vien tiek maksāta attiecīga nauda. Visi bija pērkami un pārdodami, to es savā ne pārāk garajā mūžā jau biju sapratusi. Un, ai, kā man patika pirkt un pārdot, trakoti patika! Katram ir sava cena un man patika nopirkt cilvēkus, nopirkt viņa lepnumu, likt viņiem pārkāpt pāri saviem principiem un pēc tam, kad apnika, izmest kā novalkātu lupatu. Brīžiem var šķist, ka, ja es pret saviem darbiniekiem izturos nejauki, es tos nenovērtēju, bet, atļaušos iebilst, tie ir māņi. Novērtēju, un kā vēl, tikai ne visu vajag parādīt. "Bizness ir bizness," kā mēdz teikt mans tēvs un kā es mēdzu atkārtot. Pateicoties saviem vecākiem, es vienmēr dabūju to, ko vēlējos. Vecvecāku izveidotā firma zēla un plauka, pēc viņu nāves to sāka vadīt mans tēvs, kurš vienmēr īstajos mirkļos prata izdarīt pareizo izvēli. Arī viņš pārdeva - pakalpojumus, lietas, naudu, laiku, cilvēkus, emocijas, sajūtas un visu pārējo, ko vien cilvēks iedomājās spējam nopirkt par naudu. Nabagais zina, ka laimi nevar nopirkt. Bagātais zina, ka var gan, vismaz šķietamību par laimi, kas katrā ziņā lieliski spēj aizvietot "īsto un patieso" laimi. Var nopirkt lietas, pasākumus, notikumus, kas izraisa attiecīgas emocijas un piepilda cilvēkus. Kas nu kuram vajadzīgs - citam mīlestība, citam varas apziņa, vēl kādam adrenalīns. Vēlmju ir tūkstošiem un tūkstošiem ir arī cilvēki, kas ir gatavi par to maksāt. Tēvs saprata, ka šis ir lielisks veids, kā nopelnīt, un radīt jaunas iespējas cilvēkiem, kas ir gatavi maksāt. Tikai aklais, slinkais un stulbais nespēj vai negrib saskatīt un neizmanto Dieva dāvātās iespējas, kas pagadās uz katra soļa. Es piedzimu laimes krekliņā. Sermuļādas. Nē, tomēr atzīšos, ka arī es nācu pasaulē pavisam kaila, pavisam glupa un bez zobiem. No valsts visizglītotākajām, pieprasītākajām un dārgākajām un nepārprotami - labākajām auklēm tika izvēlēta viena, kurai tika uzticēts tas gods mazo nīkuli izaudzināt par gudru un saprātīgu cilvēku. Šķiet, ka tieši šeit kaut kas nogāja greizi. Skaitīt mani iemācīja, lasīt, rakstīt arī, vēstures notikumus un gadskaitļus mācēju noskaitīt kā pēc grāmatas, lieliski pārzināju mākslas un mūzikas pasauli, pratu ielīst cilvēku prātos un, izprotot psiholoģiju, bieži vien spēju paredzēt cilvēka rīcību pāris soļus uz priekšu. Nebija nekādu problēmu sastādīt biznesa plānus, izvēlēties pareizo stratēģiju, es zināju dižāko filozofu dzīvesstāstus un domu gājienus. Bet kaut ko man tomēr aizmirsa iemācīt. Cilvēcību. Sabīne atnesa jaunu glāzi ar tiem pašiem četriem kūstošajiem, aukstumu izdalošajiem stikliņiem. Tie nemierīgi peldēja pa zeltaino viskiju un, sisdamies gar glāzes malām, radīja patīkamu džinkstēšanu. Uzsmaidīju un pamāju ar galvu grīdas virzienā, kas bija pilna ar stikla lauskām. Meitene zināja, ka uzsmaidīšana ir gandrīz kā atvainošanās. Bet man nevajag atvainoties, viņa ir mana apkalpotāja, mans laika kavēklis, draudzene, izklaide un viss pārējais, par ko es viņai maksāju. Ne tikai naudā. Sabīne mācījās labā skolā, apmeklēja teātra izrādes un koncertus, valkāja labas drēbes un pat devās tālos ceļojumos, tad, kad nebija nepieciešams, lai viņa atrastos šeit pie manis. Un nav ilgi jādomā, lai saprastu, kas par to maksāja. Pirms iepazīšanās ar mani, Sabīni sauca par Santu. Man riebās tas vārds, tik ļoti riebās, ka liku to nomainīt un viņa, protams, paklausīja. Jaunās, klusās un pakļāvīgās meitenes lielākā, un varētu teikt, ka vienīgā nelaime bija tā, ka viņai nebija būtisku trūkumu un viņa gandrīz pilnībā apmierināja visas manas vēlmes, tāpēc es parūpējos, lai viņa būtu mans ilgtermiņa darbinieks, lai viņa nebaidītos no manas ēnas puses, lai būtu garantija, ka šeit notiekošais nekad neizkļūs ārpus mājas sienām. Es radīju viņai pašai savu ēnas pusi. Viss notika vienkārši, viss ģeniālais vienmēr ir vienkāršs. Uzaicināju ciemos senu draugu, kurš bija pārvācies dzīvot uz ārvalstīm un Latviju apmeklēja gaužām reti. Reizēs, kad tikāmies, klīdām pa krogiem, dauzījāmies pa viesnīcām, trakojām uz vella nebēdu, tāpēc Sabīne viņu nekad nebija redzējusi. Paskaidroju, ka Mareks ir biznesa partneris, no kura man ir jādabū svarīga informācija, kuru viņš nevēlas izpaust. Viņa lielais, melnais čemodāns glabāja sevī papīrus ar burtiņiem un cipariņiem tūkstošiem latu vērtās kombinācijās. Viņas uzdevums bija ļoti vienkāršs. Piebērt nedaudz miegazāles viņa krūzē un mirklī, kad viņš aizmidzis, izzagt dokumentus, nokopēt un nolikt tos atpakaļ turpat tāpat, kā tie tur stāvējuši, tā, lai nerastos ne mazākās aizdomas. Un aizdomas neradās, mans mazliet panaivais, bet gaužām jaukais zaķīts nopirka zāles, iebēra krūzītē un turpināja darīt visu tā, kā tika izplānots. Nakts vidū es ieskrēju viņas istabā kliegdama un bļaudama. Mākslīgā histērijā metos virsū meitenei, kas pārbijusies skatījās no segasapakšas ar lielām acīm un nesaprata, kas noticis. Viņa bija piebērusi pārāk daudz zāles un vīrietis, maigi sakot, bija atstiepis kājas. Viņa bija viņu noindējusi. Krietnu laiku lamājusies un sniegusi garu un plašu, detaļām pilnu izklāstu par nokļūšanu policistu nagos, miljonāra miesassargu un draugu atriebību, cietumnieku dzīvi un likumiem, novedu viņu līdz līdz histēriskām asarām un vieglam ārprātam. Nolūkojos kā elsodama kratījās visa viņas miesa un kā, ieslidinājusi savus pirkstus matos, tos aiz izmisuma gandrīz rāva ārā ar visām saknēm. Sagaidīju, līdz viņa sāk nedaudz norimt un sākām meklēt risinājumu. Beigu beigās, kā jau izplānots, meitene noslīgusi manā priekšā ceļos saraudātām kucēna acīm lūdzās nenodot policijai - darīšot visu, ko vien vēlos, visu, visu, visu. Tālākais jau bija pavisam vienkāršs, solījos vai nu paslēpt līķi, vai samaksāt kārtības sargiem par šī nelaimīgā gadījuma noklusēšanu. Aizsūtīju meiteni nedaudz pastaigāties, iesēdināju dzīvo mironi mašīnā, pateicu paldies par cirku un atvadījos. Tā tiek "ražoti" uzticīgi darbinieki. Cilvēkam vairs nav atkāpšanās ceļš, viņš nevar aizbēgt, nedrīkst pamest un nodot. Viņam ir jābūt uzticīgam kā sunim, lai šausminošais noslēpums neizkļūtu ārpasaulē. Šī grēku nasta ir smaga un cilvēks dara visu, lai no to paslēptu no citu acīm. Dara pilnīgi visu, ko viņam liek. Sabīne atgriezās, kad viss jau bija "nokārtots" un skūpstīja man rokas. Viņa no mana kalpotāja bija kļuvusi par vergu un vēl jutās par to pateicīga. Pārliecināta, ka esmu vislabākā un vissaprotošākā darbadevēja pasaulē viņa izlikās neredzam manas dīvainās iegribas, niķus, kaprīzes un untumus. Nonievāšanu, pazemošanu, nicināšanu. Šis sīkums bija nokārtots. Viņa neaizies. Naudai nav nekādas nozīmes. Absolūti. Nozīme ir tikai tam, ko par naudu var nopirkt. Apziņai, ko dod nauda. Bieži cilvēki kļūst apmāti dēļ naudas un akli, ai, cik akli! Tie mēdz pārdot savu laiku, pārdod laimi, veselību un pat lepnumu, lai vēlāk par iegūto naudu censtos nopirkt sev laiku, laimi, veselību un lepnumu. Nauda nav mērķis, nauda ir līdzeklis, bet cilvēki, saoduši naudas smaržu, sadzirdējuši monētu šķindoņu un papīru čaukstoņu, tiecas pēc tās, nostāda uz visaugstākā pjedestlāla un pielūdz. Pielūdz naudu, pielūdz cilvēkus, kas "rada" naudu, pielūdz visu šo šķietamo vērtību. Kad es biju apceļojusi puspasauli, izbaudījusi visu dzīves saulaino un skaisto pusi, es pierimu. Nebija nekas tāds, ko es nevarēju iegūt, tāpēc apziņa, ka viss ir iespējams, darīja mani nelaimīgu. Nebija nekas tās, pēc kā tiekties un par ko sapņot. Pasaule bija apstājusi griezties, laiks bija apstājies, visas dienas vienmuļas un vienādas sekoja viena otrai. Šķita, ka šis laiks jau ne reizi vien ir izlietots, un tomēr atgriežas pie manis vēlreiz un vēlreiz kā padzīts un nelaimīgs suns. Ledusgabalu šķindēšana zeltainajā dzirā, glāzes saplīšana pret kamīna siltajām sienām, cilvēku pakļaušana, neprātīga, neapdomāta naudas tērēšana, ceļošana, piedzeršanās klubos, narkotiku reibums vairs nesagādāja nekādu apmierinājumu. Kādu laiku brīvos mirkļus pavadīju gulšņājot savos tumšajos zīda palagos, ņurcot balto kaķi un trenkājot Sabīni šurpu turpu. Garlaicība ir laimīgu cilvēku slimība. Gandrīz nemanāma un pavisam nevainīga paskata būdama tā ieperinās cilvēku prātos, un, neizraisot nekādas aizdomas par savu patieso dabu, lēnā garā veic savu postošo darbu. Un cilvēks nepretojas, cilvēks iekļuvis tās viltīgajos labirinots un meklēdams ceļu no tās ārā, ne mirkli neiedomājas vainot garlaicību. Visu citu, tikai ne to. Es pazinu visus mietpilsoniskos un snobiskos savas apkārtnes bagātniekus. Nekas vairāk kā pāris darījumi, kopīga atkritumu izvedējmašīna un ikdienišķš "labrīt" mūs nesaistīja. Viņi nebija man līdzīgi, katru rītu tie melnos un pelēkos uzvalkos, lietišķos drūmos kostīmiņos apzinīgi devās uz darbu, vakaros noguruši un nomākti atgriezās savos lepnajos mitekļos. Reizi pa reizei gadījās kāds skandāls, bet tas ātri vien noklusa un tika aizmirsts. Tādas apspiestas emocijas un smagnēja gaisotne valdīja visapkārt, bet man gribējās saraut sabiedrības uzspiestās normas rīkoties tā, kā vēlos, kā uzskatu par pareizu, plosīties, ārdīties, trakot. Būt pilnīgi brīvai. Kādā no retajām reizēm, kad pārmiju ar nejauši satiktu kaimiņu pāris pieklājības vārdus un neapdomāti ieminējos par vispārēju apnikumu, saņēmu ielūgumu uz vakariņām. Man vienkārši esot jābūt. Un punkts. Kaut kas ieintriģēja. Varbūt neparastais tonis kaimiņa runā, varbūt dzirkstele acīs, iespējams smīns uz lūpām. Sirds nedaudz ietrīsējās patīkamās priekšnojautās, jutu, ka šis varētu būt tas mirklis, kad kaut kas mainīsies. Intuīcija nekad nebija bijusi mana stiprā puse, vienmēr visu biju balstījusi uz loģiskiem spriedumiem, izanalizējot katra cilvēka rīcību, apstākļus, kas varēja to izraisīt, un vēl daudz visādus it kā nebūtiskus sīkumus. Bet nu prāts ar mani paspēlējās aizskarot kādu iepriekš nemanītu stīgu. Kad es ierados, visi pārējie jau bija sapulcējušies un viesības norisinājās pilnā sparā. Bija jāsasprindzina skatiens un jāieskatās katram sejā, lai šos ļaudis atpazītu. Tur bija nedaudz vairāk kā desmit mani kaimiņi, drūmās drēbes bija nomainītas pret sadriskātiem džinsiem un vienkāršiem vilnas džemperiem, grumbu savagotās pieres bija gludas, acis smaidīgas. Ar mani sasveicinājušies tie aicināja piesēst, ielēja vīnu un viens par otru skaļāk smiedamies un runājot tie sauca tostus pēc tosta, stāstīja atgadījumus iz dzīves, kas pārējiem lika locīties smieklu lēkmēs un sajūsmā rēkt gluži kā zvēriem. Nepiespiestā gaisotne mani pat nedaudz mulsināja, bet pēc mirkļa jau biju pieradusi. Un pēkšņi pārsteigta sapratu, ka viņi ir tādi paši kā es. Tieši tādi paši. Vīns salija mutē, iegrauzās asinsvados un sāka savu cirkulāciju caur mani. Arvien ātrāk un ātrāk tas skrēja caur vēnām, artērijām, asinsvadiem, liekot vaigiem piesarkt un mēlei raisīties. Pelēcīgajā akmens pagrabā bija patīkams vēsums, bet vaigi degtin dega. Alkohols dara brīnumus. Tas atver zemapziņas vārtus uz dažādiem tumšiem un ne tik tumšiem kambariem un pastumj robežu, kas atrodas starp iespējamo un neiespējamo, tālāk. Tikai nedaudz vēlāk es sapratu, ka vīnam kaut kas tika piejaukts klāt. Kad es biju apreibusi, viņi sasēdās lokā man apkārt un uzdeva jautājumus. Desmitiem, simtiem jautājumu par dažādām tēmām, sākot no bērnības, beidzot ar darba lietām. Kā dzīvnieki tie sēdēja saspicējuši ausis un kāri tvēra katru skaņu, kas vēlās pār lūpām. Kad es biju runājusi ilgi, tik ilgi, ka mute bija kļuvusi sausa, viņi mitējās. Pēc mirkļa es samanīju savādu saskatīšanos, galvas mājienus. Un tad nāca piedāvājums, kas izmainīja visu manu turpmāko dzīvi. Viss notika pats no sevis. Iesvētībās man nācās izstāstīt kādu noslēpumu, ko nekad nebiju izpaudusi pilnīgi nevienam, ko tādu, kas varētu mani iznīcināt kā personību, kas varētu novest mani līdz bankrotam. Lai gan manā dzīvē divdesmit trijos gados nebija noticis nekas šausminošs, izstāstīju par savām nedaudz nežēlīgajām spēlēm ar kalpotājiem, par tiem diviem, ko es nejauši biju sakropļojusi, jo viņi atteicās mani klausīt, izstāstīju par Sabīnes nelietīgo piesaistīšanu sev un nelielu krāpšanos ar naudām tēva uzņēmumā. Šķiet, ka viņiem ar to pietika. Katrs no viņiem piecēlās un iztāstīja nedaudz par sevi. Pāris aborti, pāris laupīšanas, smaga krāpšana un pat trīs slepkavības gūla uz viņu pleciem. Kas gan to būtu domājis, ka šajā ārēji perfektajā un stabilajā pasaulē, skapjos salīduši, slēpjas tik briesmīgi skeleti! Tagad mēs bijām atkarīgi viens no otra. Bijām sasaistīti ciešām uzticības un noslēpumu saitēm, kuras saraujot, tev pašam bija jāiet bojā. Un tad sākās spēle. Viss sākās ar kādām smieklīgām derībām. Pēc nejaušības principa tika izvēlēts datums, kurā mums visiem bija jāizklīst pa galvaspilsētas ielām pelnīt nauda. Saģērbušies ubagu drēbēs mēs braucām uz centru, kāpām ārā no saviem mersedesiem un rolsroisiem un izklīduši noskatījām pievilcīgākus stūrus, kaktus un tuneļus, kuros ērti iekārtojāmies, lai nodotos ubagošanas priekiem. Katrs, kurš piedalījās, bija iemaksājis desmit tūkstošus latu, kas nonāks tā "ubaga" rīcībā, kuram līdz dienas beigām izdosies savākt pēc iespējas vairāk naudas. Un mēs kā klauni dziedājām, dejojām, raudājām, kaucām, plēsām sev matus, vicinājām savus mākslīgos kāju stumbeņus, lai izraisītu cilvēkos emocijas. Vakarā devāmies atpakaļ uz saviem mersedesiem un rolsroisiem, lai savāktos kopā un pārskaitītu melnās kapeiciņas. Lai arī centos traka palikdama, lai pierādītu biedriem, uz ko esmu spējīga, paliku tikai piektajā vietā ar divdesmit pieciem latiem un septiņpadsmit santīmiem, zaudējot desmit tūkstošus. Bet nē, naudai nebija pilnīgi nekāda nozīme, nozīme bija šīm jaunajām emocijām, adrenalīnam, pieredzei. Jauniem biedriem, jaunām atklāsmēm, jaunai pasaulei, kas pavērās acu priekšā. Mani biedri bija kļuvuši par maniem draugiem. Es priecājos sastapt viņus uz ielas, smaidot sasveicinājāmies, bet svešinieku klātbūtnē izlikāmies, ka vēljoprojām mūs vieno tikai kopīgā atkritumizvedējmašīna. Tomēr reizi nedēļā satikāmies tajā nedaudz drūmajā pagrabā, lai izgludinātu grumbu pilnās pieres, apskautos, un saprastu, ka ir kāds, kurš par tevi zina pilnīgi visu, kurš saprot un pieņem tevi. Pat nezinu, kurš no mums kuru pieņēma pirmais - es viņus vai viņi mani. Varbūt reizē, kad ar melno noslēpumu atklāšanu mēs nodevām viens otru cita rokās un kļuvām pilnīgi atkarīgi viens no otra klusēšanas. Uzdevumi kļuva arvien grūtāk izpildāmi. Zagām veikalos visādus nieciņus, iepirkāmies ar viltotu naudu, centāmies izprovocēt cilvēkus ielās, tīšām pārkāpām ceļu satiksmes noteikumus, bet neskatoties ne uz ko, arvien pienāca mirklis, kad katra jaunā izklaide apnika. Emocijas pakāpeniski notrulinājās un atkal sāka mākt bezcerīgā garlaicības sajūta. Šādi bijām spēlējušies aptuveni pusgadu, tiekoties katru nedēļu, kaldinot plānus nākošajai izklaidei un darot muļķības, es apjautu, ka man aiz murugras noris vēl kaut kas. Ik pa brītiņam kādi izteicieni liecināja, ka es nebūt nezinu visu par viņiem. Kad painteresējos, visi noslēpumaini klusēja. Varbūt būtu labāk, ja tā arī būtu palicis. Šobrīd mani tāda mietpilsoniska dzīve ar sīksīkām dullībām pat nedaudz vilina, bet, kad velnam ir iedots mazais pirkstiņš, vari atvadīties no visas rokas. Neapzināti bēgdama no garlaicības, metos iekšā notikumu virpulī, kas šķita kārdinošs un vilinošs kā pirmais skūpsts vai pirmi saldie ķirši koku zaros. Nebija ne laika, ne vēlme izvērtēt notikumu jēgu, sekas, ietekmi uz visu pārējo dzīvi. Jaunības dullums, bagātnieku pārpilnības izraisītas sekas, paskopā cilvēcības izpratne un adrenalīna trūkums mūs visus vienoja. Man atvēra vārtus un ielaida nākamajā līmenī. To, ka šis vakars būs īpašs, es zināju, es vienkārši jutu. Mana sestā maņa bija kļuvusi arvien jūtīgāka, kamēr pārējās maņas lēnām zaudēja savu asumu. Šovakar nebija derības, bet gan loterija. Liela stikla burka ar daudz mazām lapiņām, kuras salocītas glabāja sevī veicamo darbu un tā darītāju. Viskijs un vīns lija daudz vairāk kā parasti un es jutu, ka šajā burkā slēpjas kas īpašs. Ap pusnakti visi salasījās ap centrālo galdu, salika kaudzē katrs pa simts tūkstošiem un uzmanīgi vēroja mazās, salocītās lapiņas. Tas, kura vārds tiks izvilkts, veiks uzdevumu un iegūs visu naudu. Ja kaut kādu iemeslu dēļ viņš šo uzdevumu neveiks, tad savu summu dubultos un šo pašu uzdevumu veiks nākošais, kura vārds tiks izvilkts un tā tas turpināsies līdz kamēr uzdevums tiks veikts. Sajūtas kutināja nervus, jutu, ka pirksti nedaudz trīc, ledusgabaliņi glāzē satraukti sitās viens pret otru un lūpu kaktiņi nodevīgi raustījās. Lapiņas tika sajauktas, un divi pirksti izvilka liktenīgo četrstūrīti. Spriedze pieauga, visi neapzināti paliecās uz priekšu. Un mirklī, kad skaļi tika nolasīts mans vārds un uzdevums, pārējie atviegloti nopūtās un telpu pāršalca čukstu vilnis, bet es sastingusi stāvēju skatienu krustugunīs. Man bija ticis vismelnākais no visiem darbiem. Nogalināt. Pirmā doma, kas iešāvās prātā, bija: "Nē, es to nedarīšu, nedarīšu, nedarīšu ne par kādu naudu!" Pagriezos, atvēru smagās durvis un izgāju ārā ieelpot svaigu gaisu. Pārējie palika stāvam. Vienā rāvienā iztukšoju viskija glāzi un aizmetu, kur pagadās, tā iekrita zālē un nesaplīsa, apsēdos uz trepēm un satvēru rokās galvu. Nogalināt. Vārds smagi dunēja prātā, deniņi pulsēja, ausīs dīca. Bija robeža, kuru pārkāpt nedrīkstēja. Apmetu trīs riņķus ap māju, dziļi elpojot, tik dziļi, lai smagais gaiss manās plaušās tiktu izelpots tumšajā naktī, bet tik un tā, tas izplūdis no manis, bija pārāk smags, lai vienkārši paceltos debesīs, tas nokrita zemē un pinās man pa kājām. Es vēlreiz apsēdos, lai sakopotu domas. Izrādās, ka biju pat aizmigusi drēgnajā naktī, bet tikai piecpadsmit minūtes un, kad atgriezos pagrabā, visi jautājoši un ziņkāri raudzījās manī. Šie skatieni nemulsināja, tie dzēla kaut kur prātā kā mazi dzelonīši, sabēru glāzē ledu un uzlēju viskiju. Vienā mirklī izdzērusi glāzi sausi iekritu tuvējā ādas dīvānā, pārlaidu visiem pāri acu skatienu un pamāju ar galvu. Viena niecīga kustība - uz augšu un uz leju izšķīra manu un ne tikai manu turpmāko likteni. Es zināju, ka uzsākot šo ceļu, atpakaļceļa nebūs. Un nevajadzēja ar! Mana trulā esamība tāpat vairs nespēja sagādāt nekādu baudu, tāpēc šis ceļš šķita, ja ne vienīgais pareizais, tad īstais noteikti. Pirmais bija kāds pensijas vecuma vīrietis, kas pagāja garām tumšajā parkā. Bija silta rudens nakts, lapas bija sākušas dzeltēt, bet vēl nepameta koku zarus. Es žņaudzīju ieroci kabatā, satraukti kņubinājos ap stingro drošinātāju, ap tā gaili, ap stobru. Ar pirkstiem glāstīju visus ieroča izliekumus, visas līnijas, asumus, gravējumus, negludumus. Plaukstas bija mitras, aiz bailēm un satraukuma nosvīdušas, tāpat kā piere; rīkle bija izkaltusi, tik ļoti gribējās sajust aukstu viskija malku slīdam lejā pa rīkli un sildām ķermeni. Pirms nākšanas neatļāvos dzert. Alkohols nedrīkstēja aptumšot prātu un likt man pieņemt lēmumus. Šobrīd man pašai bija jāvalda pār sevi. Ātriem soļiem garām pagāja sieviete. Pažēloju. Sieviete. Vienkārši necēlās roka. Un tad viņš nāca. Jau tālumā samanīju tuvojamies nedaudz streipuļojošu cilvēku. Kad pienāca tuvāk, sapratu, ka tas ir jauns puisis, gadus divdesmit piecus vecs, netīrās treniņbiksēs un tumšā jakā. Mani pārņēma atvieglojums, iedomājoties, ka tas ir kāds narkomāns, par kura neesamību pasaule īpaši neskums. Piecēlos kājās un nostājos viņam pretī, gaidot, kad viņš pienāks tuvāk. Aptuveni piecpadsmit soļu attālumā viņš ,kaut ko nelāgu sajutis, apstājās un pacēla galvu. Nezinu, kādas domas rosījās viņa galvā, redzot, ka jauna meitene vienkārši nostājusies viņa ceļā nekust ne no vietas. Paspēris pāris soļus viņš vēlreiz nedroši apstājās un mēģinādams sakoncentrēt skatienu vienā punktā skatījās uz mani. Pacēlu ieroci un pavērsu pret viņu. Noņēmu drošinātāju. Vēroju nesapratni un pārsteigumu viņa apstulbušajā skatienā. Pirmais šāviens pasita manu roku uz augšu, tāpēc tūlīt šāvu otrreiz. Ievērojot, ka puisis saļimst, neatskatoties metos uz īrēto mašīnu un traucos uz autostāvvietu samainīt mašīnas, aizbraucu līdz krogam un piedzēros līdz nemaņai. Pamodos svešā gultā, bet tādi sīkumi mani nesatrauca. Aizbraucu uz mājām un nosūtīju kalpotāju atdot īrēto mašīnu, ieslēdzos savā istabā un divas dienas to vien darīju kā dzēru un vēmu. Izlīdu no mājas tikai saieta dienā, dulla kā muša pavasarī. Aizvilkos līdz kaimiņa mājai, nepievērsdama nevienam uzmanību ielēju sev viskiju un iegāzos mīkstajā ādas krēslā. Izdzērusi glāzi, tāpat kā toreiz pārlaidu acis visiem pāri un pamāju ar galvu. Un saskandinājuši glāzes viņi nolika manā priekšā naudu, ko biju nopelnījusi. Simtpiecdesmit tūkstoši latu. Nav slikti par vienu narkomāna dzīvību, pieļauju iespēju, ka viņš pat priecātos, ka novērtēts tik augstu. Ja vien spētu aptvert, ka no šīs summas viņš tāpat nedabūs ne santīmu. Emocijas pietika aptuveni mēnesim. Ziņās nekur pat neparādījās informācija par puiša nāvi, iespējams, ka neviens viņu nemeklēja, neviens nezināja, kas viņš ir. Un policisti arī ir tikai cilvēki un negrib ķēpāties ap kaut kādiem narkomāniem. Dieva priekšā visi ir vienlīdzīgi, cilvēka priekšā narkomāna dzīvība ir daudz mazāk vērta kā sabiedrībā cienīta cilvēka dzīvība. Viss sāka ritēt vecajās sliedēs, es bezdarbībā sēdēju istabā uz baltā dīvāna, ņurcīju balto kaķi, ik pēc piecpadsmit minūtēm nolūkojos, kā Sabīne rosās, cerēdama man izpatikt un izdarīt visu pa prātam. Šomēnes es ne reizi nebiju viņai metusi ar glāzi un meitene to uztvēra kā lielu labvēlību. Es mēdzu pievilkt viņu sev blakus un bužināt viņas matus. Negatīvās emocijas bija kaut kur izgaisušas, kaut gan, nenoliegšu, ka neprāta lēkmes man šad tad uznāca, bet kaut kā pratu savaldīties. Domas bija nodarbinātas ar ko citu, nebija nepieciešamības izlādēt sakrājušos enerģiju. Pa pusei apzināti, pa pusei nē, manas acis pūlī meklēja upuri. Šis vairs nedrīkstēja būt nejauši izvēlēts, šim bija jāatbilst visiem manis noteiktajiem parametriem. Pēc nedēļas meklējumiem es viņu ieraudzīju un tajā pašā mirklī sapratu, ka man ir vajadzīgs tieši viņš. Garie mati vējā slīdēja pār viņa seju, brīžiem aizsedzot biezās uzacis un viņš tos ik pēc brītiņa atglauda vai sakārtoja, sāniski atmesdams galvu. Viņš būtu varējis no daudz kā sevi pasargāt, ja vien būtu spējis šajā īsajā mirklī paslēpt savus matus manam skatienam. Nebija grūti izlikties, ka esam nejauši sastapušies, uzaicināt iedzert pa kokteilītim kādā diezgan apšaubāma paskata barčikā, piemest klāt viņa dzērienam ripiņas, kamēr viņš aizrautīgi manī skatīdamies stāstīja niekus. Pēc tam, kamēr vēl viņs ir pa pusei pie apziņas, aizvest līdz mašīnai. Un no rīta, kad visi priekšarbi bija veikti, gaidīt, kad viņš pamodīsies. Pagrabs tika iekārtots domājot īpaši par manu īpašo upuri. Tajā bija betona sienas, kamīns pie vienas sienas, gulta pie blakussienas. Pie pretējās sienas bija piestiprināts metāla režģis, pie griestiem horizontāli metāla stieņi, bet istabas vidū stāvēja galds un tam pretējās pusēs pieskrūvēti pie grīdas divi smagi metāla krēli. Pie viena no šiem krēsliem es viņu arī pieķēdēju ar rokām aiz muguras, kamēr viņš zāļu iespaidā ar manu palīdzību izpildīja manus norādījumus. Apsēdusies pretī pacietīgi gaidīju mirkli, kad viņš atvērs acis. Ļāvu, lai viņš nesteidzīgi pamostas, pārlaiž skatienu pāri telpai, nesaprotot, kur atrodās, lai sāk kustēties, mēģinā pacelt rokas. Atlaidusies krēslā, ar baudu vēroju viņa nākšanu pie apziņas, tad sekoja gūzma stulbu jautājumu, piemēram, "kur es esmu", "kas tu esi", "ko tu gribi" un tamlīdzīgi. Atļāvos neatbildēt, šeit spēle norisinājās pēc maniem noteikumiem, un es biju tā, kas varēja izvēlēties kā viss notiks. Apgāju apkārt galdam un apsēdos viņam klēpī ar seju pret seju. Mirkli lūkojusies viņa pelēkajās acīs, sagrābu viņa matus rokās un atliecu galvu atpakaļ. Puisis klusi iekunkstējās. Mirkli tā paturējusi, lēni palaidu matus vaļā un ar nagiem noskrāpēju kaklu. Āda bija maiga un jutu, ka paliks rētas. Tās sadzītu, protams, ja viņām būtu laiks to darīt. Pieliecu galvu un gaidīju, kamēr mūsu skatieni sastapsies. Šķiet, ka viņš vēl nesaprata, noliecis galvu viņš skatījās šurpu turpu, mēģinādams atcerēties un saprast, kas ir noticis un kur ir nokļuvis. Tam vairs nav nekādas nozīmes, nekādas. Nozīme ir tikai tam, kas tagad notiek, nedz pagātne, nedz nākotne nespēj mainīt tagadni. Vēlreiz satvēru viņa matus un paliecu galvu nedaudz atpakaļ. Skatieni sastapās. Uz lūpām parādījās smīns, vērojot, kā viņa acis kļūst arvien skaidrākas un roku ķēžu žvadzoņa arvien izmisīgāka. Lūpas ik pēc mirkļa pavērās, lai kaut ko teiktu, un tajos mirkļos strauji atliecu viņa galvu atpakaļ. Negribēju klausīties jautājumos, īdēšanā un pīkstēšanā. Nu jau viņš saprata, ka runāt nevajag. Stingri satvērusi matus, lai viņš nevarētu pakustināt galvu, pieliecos un nolaizīju viņa lūpas. Paliekusies atpakaļ, izvilku no kabatas dunci, kas tur bija ievietots drošības pēc, ja nu tomēr kaut kas samisējas, bet, kurš šobrīd sāka neērti spiest, un noliku uz galda. Pagriezusies atpakaļ, redzēju, ka viņš sāka saprast. Apjaust, kas šī par spēli un kāds būs tās rezultāts. Lūpu kaktiņi raustījās un pleci sāka trīcēt, atglaudu matus no viņa kakla un ielaidu tajā zobus. Nedaudz, pavisam nedaudz, tikai lai justu ādu pieskaramies lūpām, lai sajustu viņa ādas smaržu, lai sagaršotu bailes, lai justu straujo pulsu. Es izbaudīju viņa emocijas, es tās iesūcu sevī, tās ielija sirdī, ieplūda plaušās kā svaigs gaiss, es sajutu viņa trīsas, tās ietrīsējās dziļi manī. Es piekļāvu savu muti viņa mutei, satvēru apakšlūpu starp zobiem, nedaudz pavilku un mēģināju lēnām sakļaut zobus kopā. Lūpa ar tādu kā paukšķi iesprāga starp zobiem, sajūta bija gluži tāda pati, kā iekožoties asiņainā steikā. Mute lēni pildījās ar siltām asinīm. Viņš sāka kliegt un aurot, neprātīgs "Nē! Nē!" piepildīja visu pagrabu un atbalsojās pret sienām, viņš turpināja ārdīties, raustījās pa labi, pa kreisi, mēģināja piecelties kājās. Mati plīvoja uz visām pusēm, uz rokām no rokdzelžu vēža spīlēm līdzīgā tvēriena parādījās asinis. Atmuguriski atsēdos uz galda un vēroju šo izmisīgo cīņu ar likteni. Viņam nebija vairāk par astoņpadsmit gadiem. Vēl pirms dienas vienīgos uztraukumus radīja problēmas skolā, nesaskaņas ar māti un tamlīdzīgi sīkumi, bet tagad nāve bija uzlikusi roku uz pleca un elpoja tieši sejā. Lai nomierinātu satrakoto, iecirtu pliķi. Tad vēl vienu, otru, trešo, piekto, desmito, divdesmito. Vairs neskaitīju, ļāvu rokām sist līdz tās sāka sūrstēt. Atgriezusi ar dunci vaļā krekla priekšpusi slidināju uzasinātos nagus no viņa vaiga, pāri kaklam, pāri krūtīm, līdz nabai, tad atgriezos pie sākumpunkta un skrāpēju, līdz viss ķermenis, sākot no kakla, līdz vēderam bija sarkanās švīkās, zem maniem nagiem bija saķērusies sarkana āda. Kliedzieni skanēja viens pēc otra, līdz pieklusa pavisam, pusis noliecis galvu raustījās elsās, skaļi šņukstēja un vaidēja. Asaras viena pēc otra noskaloja asinis sīkās tērcītēs no viņa ādas. Apsēju virvi ap rokdzelžiem, pārmetu pār dzelzs stieni pie griestiem pavilku uz to uz leju, liekot rokām celties augšup, atāķējusi dzelžus no metāla krēsla uzvilku viņu augšā, liekot uzkāpt uz krēsla. Nostiprināju virvi un apmetu otru cilpu ap viņa kaklu un nostiprināju pie krēsla. Atbrīvoju virvi, ar kuru bija paceltas rokas. Tāds nu viņš stāvēja manā priekšā uz krēsla ar ap kaklu apmestu virvi, kā stāvot uz karātavām. Pavilku virvi uz leju, liekot pacelties viņam pirkstgalos tā lai kurpju purnglali tik tikko skartu krēslu, apsēdos uz dīvāna un, dzerdama viskiju, vēroju viņu. Es zināju, ka šis ir jauns sākums. Kādu stundu skatījusies uz viņa pūliņiem nostāvēt taisni un noturēt līdzsvaru, apsvērdama visus par un pret, klausīdamās viņa elsošanā, murmināšanā, raudulīgā mātes saukšanā un žēlastības lūgšanā, apgāju viņam apkārt un atskrūvēju krēsla kājas no grīdas. Tad lēni izvilku to no viņa kāju apakšas, atstājot viņu karājoties un izmisīgi spirinoties. "Te nu tu esi, draugs. Te nu mēs abi esam, divi nožēlojami cilvēki, viens par otru neveiksmīgāks. Tu nokļuvi manos nagos, tava dzīvība pat nebija narkomāna dzīvības vērta. Un, ja es arī tagad pārdomātu? Ja arī es izlemtu tevi nenogalināt un palaist vaļā, mani gaidītu tāds sods un pazemojums, kam neesmu gatava. Varbūt šobrīd man tevi liek nogalināt tikai bailes no šī soda." Aizgāju atpakaļ pie dīvāna un skatījos uz puiša sarkano seju, piesarkušajām acīm, trīcošo ķermeni un kustīgajām kājām. Klausījos viņa gārdzošajos elpas vilcienos un jutu viņa izmisīgo dzīvotgribu. "Pēc mirkļa es iziešu no šīs telpas aizverot smagās durvis. Uzkāpšu augšup pa trepēm uz savu tumšo istabu, ieritināšos blakus baltajam pūku kamoliņam un likšu Sabīnei atnest viskija glāzi ar četriem ledusgabaliem. Veselu mēnesi manas emocijas mani darīs laimīgāku un stiprāku, un piepildīs mani, nevis nomāks un grauzīs. Sabīne dabūs jaunu zelta ķēdi vai gredzenu ar kādu akmentiņu, varbūt pat uzdāvināšu viņai mašīnu, un viņa mani cienīs vēl vairāk un kalpos vēl uzticīgāk. Un tu? Pēc pāris dienām atnāks kāds un nogriezīs tev matu šķipsnu, lai garlaicības brīžos man būtu ar ko spēlēties, divas stipras rokas tavu ļengano ķermeni nocels no virves, lai aizvestu dziļi mežā tumšos brikšņos, kur tevi neviens pat neiedomāsies meklēt. Māte raudādama piedos tev visus grēkus un gauži lūgsies, lai nāc mājās, katras domas galā pieminot tevi un lūdzoties Dievu tevi pasargāt, viņa izraudās acis sausas. Neuztraucies, viss jau ir gandrīz galā!" Uzmetusi vēl pēdējo skatu savam upurim, pagriezos, lai ietu. Durvis šķita smagākas kā parasti un tās vērās vaļā skaļi gaudojot un čīkstot. Pēkšņš caurvējš izskrēja caur pagrabu un metās augšup pa trepēm. Ienāca prātā, ka varbūt tomēr tā bija viņa dvēsele, kas skrēja pretī gaismai. Caurvējš taču šeit nevarēja būt. Un tā es stāvēju, satvērusi rokā durvju rokturi un baidoties atskatīties atpakaļ, jo skaidri apzinājos, ja to izdarīšu, es pazudināšu pati sevi.

Sun	Mon	Tue	Wed	Thu	Fri	Sat
					1	2
3	4	5	6	7	8	9
10	11	12	13	14	15	16
17	18	19	20	21	22	23
24	25	26	27	28	29	30

Grēku glabātuve...

Laimīgu cilvēku slimība

June 2012

Links