Xillia

Pudele.
Šajās trīcošajās rokās
Pusizlakta pudele.
Šī elpa smird
Pēc izdeguša meža.
Es paiešu garām
Tev reizes desmit.
Neatskatoties.

Nevar būt, ka arī tu
Bezdzimuma radījum
Reiz mīlējis esi!
Nevar būt, ka arī tevi
Kādreiz neprāts
Pārņēmis ir!
Ka smējies un raudājis,
Sajutis esi
Nevar būt, nevar būt
Šķiet piedzimis esi vien tādēļ
Lai mirtu.

Acis - bez krāsas,
Bezmērķīgi tās klejo
No viena pie otra.
Vairs nelūdzot it nekā.
Tu pat nezini,
Kad pēdējo reizi
Paēdis esi,
Arī man ir vienalga
Kaut kā.
Ne tev ir māju, ne draugu,
Tev nav pilnīgi nekas
Pat vēlme dzīvot un mirt.

Šķiet, ka tu esi
Tikai neveikls maiss, ar kājām
Diezgan skarbi, tas skan
Bet patiesi gan.
Reti kurš tev jūt līdzi,
Vairs neatskatās neviens.
Steidzīgi soļi
Garām tev skrien.

Un tu guli
Septiņas stundas
Pilsētas centrā.
Mušas cīnās par vietu
Pie tavas asiņu peļķes,
Pie tavas pārsistās galvas,
Pie tavas bezjēdzīgās dzīves,
Pie tavas nekam nevajadzīgās sirds.
Un cilvēku straumes
Kā jukušas plūst tev garām
Līkumu līkumus metot.
Mums taču ir vienalga,
Tu neesi tāds, kā mēs.
Mēs esam tīri un balti
Visu mīlēti, cienīti,
Veiksmes krekliņos dzimuši.
Tādi mēs vienmēr
Esam bijuši.
Tādi mēs būsim
Mūžīgi mūžos,
Mūžīgi mūžos,
Mūžīgi mūžos..
Saldi tas skan,
Bet...
Pēc tiem mūžu mūžiem?
Bet kas būs pēc tam?