Xillia

Kā silts un mutuļojošs piens
Tik veldzējošs un maigs,
Caur mani strāvo izsapņotais,
Nebijušais laiks.
Nē, zāle nebij zaļāka!
Ne acu skatiens citāds,
Un mūsu sirdis nepukstēja
Kopā straujā ritmā.
Un nebijām mēs divi vien
Starp debesīm un zemi.
Un pat ne bišķiņ nebij` bail
Man pēkšņi zaudēt tevi.
Ne rūgtuma, ne pēcgaršas,
Viens vienīgs mirklis salds.
Pat tagad acis pieverot,
Ir viss tik balts, tik balts!
Vēl nedaudz un jau mirklis šis
Un mutuļojošs piens
Tā patālāk no acīm nolikts
Lēni, lēni dziest.