Xillia

"Jesus loves me, Jesus loves me" soļi ritmiski sitās pret slapjo asfaltu un tik pat ritmiski, bet ne pārāk melodiski dziedāja balss. Nepieņēma mani skolas korī, tā jau pārāk daudz meitenes esot, lūk, ja es būtu puisis, tad gan. Tā arī neiemācījos dziedāt, tikai gaudulīgi vilkt līdzi visām dziesmām, kas manī aizskāra emocionālās stīgas vai arī vienkāršāk - kurām vārdi bija man iesēdušies prātā tik dziļi, ka lūpas pašas automāiski kustējās līdzi. Tiesa gan, sabiedriskajā transportā un pārpildītās ielās es savu balsi pieklusināju līdz minimumam, jau tā pārāk daudz cilvēku mani uzskatīja par ķertu vai vienkārši dīvainu. Sen jau esmu iemācījusies izlikties nemanām. Tā ir vieglāk, vienalga uz ko un kā tas attiecas. Vienaldzība nogalina, toties man tā palīdzēja dzīvot.

Jau bērnībā par mani teica, ka esmu pārāk emocionāls bērns un pārlieku visu ņemot pie sirds, pat to, kas uz mani neattiecās ne mazākajā mērā. Ātri vien iedzīvojos kaut kādā sirds vai prāta slimībā, īsti nemaz nezinu, visas tabletes taču bija vienādas, bālas, apaļas un ātri norijamas. Vai tad nav vienalga, pret ko tās ir? Kad aizgāju no mājām, pārtraucu tās lietot, atkal atguvu savu "dziļo sirdi", kurā satilpa visu cilvēku sāpes. Mirklī, kad man sirds sarāvās čokurā un aizžņaudzās elpa, es sapratu, ka esmu dzīva. Pārējais laiks šķita tāda vientulīga un trula eksistence.

Tā nu mani soļi sitās pret asfaltu, debesīs plosījās mākoņu kaujas un atkal sāka smīņāt lietus. Jau kuro dienu pēc kārtas. Šad tad parādījās varavīksnes, bet šīs raibās debesu stīgas cilvēkus gandrīz neiepriecināja. Tās nespēja kompensēt slapjās kājas, sarkanos degunus un nosalušās rokas, nesot lietussargus. Man gan patika. Es nejutu nepatiku pret lietu, pret slapjām kājām, aukstām rokām, lietus tērcītēm pāri sejai. Fiziskas sajūtas laika gaitā bija notrulinājušās tik tālu, ka brīžiem pat nejutu sagrieztus pirkstus, nobrāztus ceļgalus, līdz mirklim, kad ieraudzīju asinis. Un tad es piekļāvu lūpas asiņojošajai vietai un izbaudīju to mazliet saldo un salkano garšu. Pavisam nedaudz.

Nostājos pieturā, kurā jau stāvēja neliels cilvēku pūlis. Tādām bezkaismīgām, neko neizsakošām sejām. Vienīgais iemesls, kāpēc arī man netīk šādas drūmas dienas - ļaužu sejas vairs nav atvērtas grāmatas, kurām uzmetot acis tu vari redzēt visu emociju paleti, sākot no bezcerības, beidzot ar septītajām debesīm. Nekad tu nevari zināt, ko ieraudzīsi pretimnākošā cilvēka sejā un kā pirmo priekšstatu par viņu mainīs ieskatīšanās viņam acīs. Šis nesaprotamais cilvēku emociju spogulis, kas brīžiem mēdz būt vēl greizāks un kroplāks par neveiksmīgi klonētiem dzīvniekiem sterilās laboratorijās. Teātris un klaunāde, karnevāls un masku balle. Sejas, šī fantastiskā sajūtu un pārdzīvojumu kaleidoskopa nebeidzamā spēle, katru dienu kā tūkstošgalvaina mīkla paiet tev garām.

Mirklī, kad lietus sāka gāzt aumaļām, blakus stāvošais vīrietis pelēkā lietusmētelī aizsmēķēja cigareti. Pelēks dūmu mākonis apņēma tik pat pelēkās cilvēku sejas un lēni izkūpēja gaisā. Kā zemu nokritis mākonis, kas sakopojis pēdējos spēkus tiecas pretī debesīm. Reti kas var būt nepatīkamāks par sveša cilvēka elpu tavā sejā. Vēl pie tam, ja tā ir pilna ar smirdīgiem tabakas dūmiem. Tas ir tāds glums un silts glāsts, kas izraisa dziļu pretīgumu pret pašu, iespējams nejaušo, glāstītāju. Gluži kā veca un uzmācīga dzērāja neveiklie roku pieskārieni, tie liek spalvām sacelies gaisā, uzmesties zosādai. Nez kāpēc ienāca prātā suņi, kas savu medījumu pirms nokošanas nolaiza. Nokāpu lejā pāris pakāpienus, atkal atrasdamies uz ietves. Šeit vismaz bija tīrs un svaigs gaiss, cik nu pilsētā tas var būt tīrs. Sapratu, ka atbraucot transportam pieturās būs salasījušies tik daudz cilvēku, ka visiem nepietiks vietas. Dziedot līdzi ausīs skanošanai mūzikai sāku iet māju virzienā. Lietus glāstīja. Pēdējie deguna dobumos aizķērušies cigarešu dūmi spēji atrāva atmiņā citus dūmus. Siltus un maigus, saldus un glāsmainus.

Es nekad nespēju atcerēties, kā es viņu satiku un iepazinu. Viņa bija mācējusi ienākt manā dzīvē pēkšņi, un radīt iespaidu, ka ir tur bijusi vienmēr. Ir cilvēki, ar kuriem pirmo reizi tiekoties, šķiet, ka esat pazīstami jau gadiem. Tie ir tā saucamie dvēseles radinieki. Bet man šķita, ka viņa ir daļa no manis. Kā mana labā, stiprā un gaišā puse, viņa iemiesoja sevī visas tās īpašības, kuras es vienmēr biju vēlējusies redzēt sevī. Ātri vien viņa sāka dzīvot pie manis, manā istabā, manā teritorijā, kurā es nekad nebiju ļāvusi ienākt kādam no radiem vai draugiem, kur nu vēl svešam, tikko satiktam cilvēkam.

Žanete, tā viņu sauca, kaut gan īsti neatceros, jo brīžiem šķiet, ka tomēr Inese vai Anna, gulēja manā gultā, dzēra kafiju no manas krūzītes un smiedamies lasīja manu dzeju no manas pavisam slepenās dienasgrāmatas. Un es uz viņu vienkārši nespēju dusmoties. Nostājusies durvīs un atspiedusies pret sienu es varēju ilgi vērot, kā viņa, lasot grāmatu, piebirdina gultu ar sīkām cepumu drupačām un ar vienas kājas pirkstiem glāsta otras kājas pirkstus. Ieraudzījusi mani, viņa parasti sāka dzirkstoši smieties. Tik dzīvi un tik piepildīti, ka par šiem smiekliem es būtu bijusi gatava pārdot visu, ieskaitot savas asinis un savu dvēseli, bet man neko nevajadzēja pārdot, jo viņa gulēja manā istabā. No tūkstošiem, nē, miljoniem meiteņu viņa bija izvēlējusies tieši mani. Mani. Mani!

Mēs runājām reti un parasti mūsu sarunas aprobežojās ar pāris frāzēm. Kāpēc gan vārdi, ja cilvēks tev visu nolasa no acīm, uzķer tavas emocijas, pieskaņojas, pielāgojas, saplūst ar tevi? Vārdi traucē, tie rada plaisu starp cilvēkiem. Piedzimuši prātā un tikuši pāri lūpām, tie materalizējas un sāk dzīvot pavisam neatkarīgu dzīvi. Neviens tos vairs nevar ietekmēt, nevar izmainīt vai izdzēst. Man vienmēr no vārdiem ir bijis bail. Savu dzeju nekad es nelasīju skaļi, savas domas izteicu pusčukstus un vispār izvairījos ar cilvēkiem runāt. Tad viņi pārprot, tad nesaprot, tad visu pārveido pēc sava prāta, balstoties uz savu pieredzi un palaiž tālāk pavisam svešādus, bet ar manu vārdu uz pieres. Nevajag runāt. Klusēšana ir labākais, kas divu cilvēku starpā var būt. Nepiespiesta, brīva klusēšana, saskaņa un sapratne bez vārdiem.

Viss mainījās. Sirds vairs kā sausa švamme neuzsūca citu sāpes, bet gan pildījās ar viņas tuvumu, kas nekad nespēja būt pārāk daudz. Esamība ieguva pavisam citu nokrāsu, vārds mīlestība ieguva pavisam citu jēgu. Zini, vienmēr man ir bijis grūti saprast, kā cilvēks, kurš nekad nav mīlējis, pēkšņi var saprast, ka mīl. Kā starp simtiem citu jūtu viņš saprot, ka tieši šīs ir tās pašās augstākās un svētākās jūtas? Cieņu var iemācīt, laipnību, maigumu arī, bet vai to var izdarīt ar mīlestību? Pasaule griezās ap mani virpuļu virpuļiem, apkārt piķa tumsa, nelaimes, bēdas, bet viņa kā pats miera un mīlestības iemiesojums katru dienu sagaidīja mani mājās no darba no rīta izvadīja mani ārā pa durvīm un vienkārši... ļāva sevi mīlēt.

Viņai bija fantastiskas rokas. Tik sievišķīgas, pilnīgas un ideālas rokas nebiju redzējusi nevienai sievietei. Viņas āda bija nedaudz vēsa, gaiši, gaiši brūna ar viegli iesārtu nokrāsu, pirksti bija gari, slaidi un mīksti. Kauli nedūrās ārā pa visām malām, kā manām kaulainajām bērna rociņām. Acis bija dzidri pelēkas. Kādreiz es taču pelēku uzskatīju par garlaicīgu krāsu. Cik tomēr krasi mūsu uzskatus var mainīt viens vienīgs būtisks sīkums. Pavisam nesvarīgs un nenozīmīgs, bet ļoti īpašs. Un visa mana dzīve sāka sastāvēt no šādiem nebūtiskiem sīkumiem, no viņas nagulakas krāsas, kailo pēdiņu dipoņas, cigarešu dūmiem, dungošanas pirms miega. Cik svarīgi bija, lai viņa pirms iemigšanas man atglauž matus no pieres un noskūpsta. Asinis nesaprotami uzkarsa, kad viņa naktī pamostoties kārtīgi apsedza mani, ja biju nospārdījusi segu un noskūpstīja kaut kur starp lāpstiņām. Bija ļoti svarīgi no rīta sajust blakus viņas siltumu un ādas smaržu. Un tad es vienā mirklī vairs nespēju saprast, kā es biju varējusi dzīvot nesajūtot viņas matu vīšanos starp pirkstiem, nedzirdot to, kā viņa aizmigusi vienmērīgi elpo, nezinot to, ka viņa ir mūsu mājās un gaida mani atgriežamies ar siltu tējas krūzi rokās sēžot uz palodzes.

Es neatceros, kad viņa mani pirmo reizi noskūpstīja, bet zinu, ka tas bija neilgi pirms tā notikuma. Tik maigi noskūpstīt var tikai sieviete. Vēl tagad sirds ietrīsas to atceroties; atceroties to bezgalīgo tuvumu, prātam neaptveramo maigumu, trauslumu, vieglumu. Tajā mirklī aizrāvās elpa, noreiba galva un apstājās laiks. Visas manas mūžības kļuva par šo vienu mūžību, bet tik un tā visa mana dzīve nebija ne simtās daļas viņas mīlestības vērta. Tagad man šķiet, ka viņa juta ļaunas priekšnojautas un tās bija nomocījušas viņas prātu.

Kādu dienu pārnākot mājās viņa gulēja ieritinājusies zem segas un neiesmējās. Vienkārši neiesmējās, bet savām lielajām acīm nedaudz vainīgi uz mani skatījās. Kā atvainodamās. Apsēdos uz gultas malas un uzliku viņai roku uz pieres, noglāstīju viņas vaigu un viegli noskūpstīju to. Tas bija tikai sākums. Kā mazs nevarīgs dzīvnieciņš viņa gulēja manā gultā, neēsdama, nedzerdama, lūkojoties manī ar savām milzīgajām acīm. Gandrīz sajuku prātā. Tajā mirklī mainījās visa mana vērtību skala, es vairs negāju uz darbu, pavadīju dienas pie viņas, lasot priekšā grāmatas, ik pēc pusstundas taisot jaunu, karstu tēju, kas tā arī neizdzerta viena pēc otras atdzisa uz viņas skapīša. Acis arvien biežāk aizvērās, bet es turpināju lasīt un turēt viņas roku savā rokā. Mirkļos, kad kārtējā asara nopakšķēja uz papīra lapas, viņa atvēra acis un ilgi manī lūkojās, man bija jāsaņemās un jāsakopo visi spēki, lai neraudātu. Pēc pāris dienām viņa sāka vemt asinis.

Tālāko ir ļoti grūti atcerēties. Tūkstošiem reižu tas ir vilcies cauri manam prātam, liekot neizturamās sāpēs mocīties vairākas dienas. Un tiklīdz pāriet, es to atceros vēlreiz un vēlreiz. Pareizāk sakot - nav grūti atcerēties, ir grūti par to runāt. Vienmēr acīs ir asaras, bieži vien teikumu pārtrauc elsas. Man atbrauca pakaļ mirklī, kad viņa bija aizmigusi. Ar varu aizveda uz slimnīcu, neklausoties, ko es saku. Mani atrāva no viņas mirklī, kad biju viņai visvairāk vajadzīga, neļaujot palīdzēt un neļaujot atvadīties. Baroja ar ripiņām. Sasēja rokas. Četrdesmit piecas dienas es pavadīju pelēkās telpās jukdama prātā, lūdzoties, raudot, kliedzot. Viņi neklausījās.

Kad es atgriezos, viņa vairs tur nebija. Nekas neliecināja par to, ka viņa tur būtu bijusi. To arī viņi man mēģināja ieskaidrot, jukušie. Uztaisīju tēju, paņēmu rokās viņas krūzīti un sāku raudāt. Ielīdu zem segas tur, kur biju atstājusi viņu guļam, iebāzu galvu spilvenā un pat vairs necentos savaldīt elsas. Roka zem segas sataustīja cepumu drupačas. Aizmigu. Vēlu vakarā pamodos un piegāju pie palodzes, uz kuras sēžot viņa mani mēdza gaidīt mājās. Uz loga vīdēja viņas plaukstas nospiedums. Pieliku tur klāt savu roku. Un šajā vietā uz vēsā stikla varēja just siltumu.

Tagad es vairs nerunāju. Neviens tāpat nedzird. Nevienam neinteresē. Runāšana starp cilvēkiem rada plaisu. Un visa mana dzīve tagad sastāv tikai no ļoti īpašiem sīkumiem - viņas nagulakas krāsas, cepumu drupačām gultā, saldiem cigarešu dūmiem un siltas tējas krūzītes. Pārējam nav nozīme. Itinekāda.