Xillia

Mēs viens otru
Liktens līknēs
Savās plaukstās
Neatradām.

Saprāts teica:
"Tā ir jābūt,
Un jums abiem
Tā būs labāk".

Bet sirds krūtīs
Skaļi sitās,
Plosījās un
Saprast lika -

It ne vienam
Pašam vārdam
Šoreiz viņa
Nepiekrita.

Tagad paši
Zobiem, nagiem
Otra miesā
Robus cērtam.

Varbūt liktens
Savu ceļu
Turpinās pa
Mūsu rētām.