Xillia

No sevis jau neaizbēgsi.
Ir mirkļi, kad iekšējo tukšumu
Vairs nepārklāj āda.
Es krāsoju tumšas acis
Cerot radīt mirdzumu tajās,
Kad tās kļuvušas blāvas.

No sevis jau neaizbēgsi.
Ir mirkļi, kad nopūtā skaļā
Izlaužas vājums.
Un no kaislīgiem skūpstiem uz lūpām
Ir palicis tikai
Sviedru sāļums.

Es vairs nevaru izkasīt
Likteni no plaukstām
Un nesastrādātiem pirkstiem.
Es sen vairs nestāstu neko par sevi,
Es runāju par citiem.