Xillia

Neviens nerunā
Ļaudīm ir aizplēstas mutes
Un kamoli krūtīs
Maigums kas laužas uz āru
Un atduras ādā
Sirdis bez atelpas
Pievelkas pilnas un izspļauj
Pulsē un strādā

Varbūt vēlies
Kaut nedaudz atpūsties?
Nolikt galvu uz ribām
Un aizmigt?
Es kādu laiciņu
Pukstēšu tavā vietā
Ja vien negadīsies
Man aizmirst.