man,kā caurkritušai māksliniecei, ir savāda apsēstība ar kancelejas precēm un mākslas piederumiem.
man ļoti gribās, lai man mājās būtu gan daudz dažādu krāsu, papīru un labi zīmulīši. es ar vislielāko prieku pērku visu to zem lozunga - Lūcijai! Lūcija arī priecīgi to visu izlieto (vislabāk viņai iet līme. vienalga cik līmes zīmuļus es nopērku, tas pazūd kā melnajā caurumā)
kaut gan nav jau tā, ka es to visu pērku Lūcijai, vairāk gan tās ir tādas manu nepiepildītās ilgas pēc darbošanās ar jebkāda veida mākslu.
Čehijā nopirku sev kasti ar skaistiem pasteļkrītiņiem. Arī ķipa Lūcijai... tikai es viņai jau kuro mēnesi neesmu saņēmusies viņus izsniegt.
bet saņemties un mēģināt atsākt kaut ko zīmēt pašai arī nevaru.
savulaik esmu gājusi lma sagatavošanas kursos un visādos citos kursos, bet tā arī paliku neveiklas viduvējības līmenī.
pēdējo reizi mēģinot iestāties restauratoros tieši zīmēšana bija tā, kas mani atstāja aiz līnijas un es sapratu, ka nu reiz jābeidz sapņot zilais sapnis par sevi kā spējīgu kaut ko radīt. (tie bija trešie iestājeksāmeni, man jau sen vairs nebija 21 gads un vispār es tai brīdī jau biju stāvoklī, tikai vēl nezināju)
bet skatoties ar kādu apsēstību es katru reizi siroju pa kanceles preču piederumiem un mākslinieku veikaliem, saprotu, ka tas caurums sirdī tā arī līdz galam nav aizvilcies ciet :) ehh, varbūt vecumdienās.