|
|
Thursday, October 2nd, 2014
| |
22:48 - .
|
|
| Sunday, September 28th, 2014
| |
22:04 - Nedēļas nogale WIN!
|
Biju sporta klubā, biju kafejnīcā un koncertā. Nesatiku nevienu raudošu bērnu (pa ceļam uz un no šīm vietām neskaitās). Rīt eju uz kino, turam īkšķus!
current mood: aroniju ironija
|
|
(ir ko piebilst)
|
| Thursday, September 25th, 2014
| |
20:26 - liriska atkāpe
|
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif) aktrise, tas, ka Tu, izmantojot ilūziju par varas pozīcijām un pieeju publiskai, zināmās aprindās respektētai mājaslapai, samaksā virginia_rabbit manu (VKKF, tātad slaveno nodokļu maksātāju naudu) un skaistu meiteņu un puiku (Ascendum) naudu, lai nopublicētu Satori mājaslapā garu Cibas komentāru, kurā apzināti tiek ignorētas pāris nozīmīgas detaļas (piemēram, tas, ka es nekādus salmu vīrus nelietoju, es runāju par trim konkrētiem piemēriem ar datumiem un norises vietu, apstākļiem, vecāku rīcību; piemēram, tas, ka es nekur nevēršos pret mazu bērnu klātbūtni sabiedriskās vietās, es vēršos pret vecākiem, kas restorānā, koncertā vai sporta klubā risina to, ko vajadzētu risināt privāti; piemēram, tas, ka diskusija atraisīja katrā gruzdošo aizvainojumu par jebkad piedzīvoto publiskā vietā ar mazu bērnu manī personificējot ļaunuma sakni utt. utt. utt., vai man turpināt?), tas viss liek atcerēties mīļā večuka Kurta Vonnegūta rakstīto: "Es pats arī nezinu, jo neesmu vēl noskaidrojis, vai dzīve ir nopietni
ņemama vai nav, teica Trauts. Es zinu, ka tā ir bīstama un spēj
nodarīt sāpes. Taču tas jau vēl nenozīmē, ka tā būtu jāņem nopietni." Savā privātajā blogā bez jebkādām ambīcijām es varu, gribu un drīkstu izlikt visas savas emocijas, pārdzīvojumus, šaubas, plosīšanos, aizspriedumus, es varu būt pārjūtīga mamzele, stulbā dirsa, kuce, bezbērnu sterva varu būt, arī "ej dirst" varu būt un "tu neko nesaproti", aprobežota caca un nedzemdējusī, kompleksu māktā būtne. Jo tas jau nenozīmē, ka kaut kas te būtu jāņem nopietni, mēģinot ielīst galvā katram, kura viedoklis atšķiras no Tavējā. Jā, jā.
|
|
(33 comments | ir ko piebilst)
|
| Wednesday, September 24th, 2014
| |
21:40 - mea culpa, mea maxima culpa
|
|
| Tuesday, September 23rd, 2014
| |
11:23 - stabilas vērtības
|
|
Wow, nezināju, ka ciba ir tāda. Tu vari dzert, pisties rinķī apkārt, lietot narkotikas un lamāties, nobody cares. Bet atliek tikai izteikties par pārspīlētu mazu un niķīgu bērnu klātbūtni dažādos publiskos pasākumos, lai sāktos masveida apvainošanās un centieni norādīt, ka tā ir slikti, ko mēsiesāksimarsavudemogrāfijulatvijaizmirspēcpārisgadiemfuikaunsstulbādirsa.
|
|
(98 comments | ir ko piebilst)
|
| Wednesday, September 17th, 2014
| |
22:30 - jādibina pretbērnu partija
|
|
Katru reizi, kad esmu spiesta uzturēties vienā publiskā telpā ar kliedzošu bērnu, kura vecāki par to nelikas ne zinis (jo visticamāk jau ieguvuši imunitāti pret šmurguļa radītajām attiecīgajām skaņām), klusībā pie sevis domāju sliktas domas. Ļoti sliktas.
|
|
(69 comments | ir ko piebilst)
|
| Friday, September 12th, 2014
| |
14:54 - no cigarettes, just coffee
|
|
Interesanti zināt, ko visi šie kafijas midzeņu, hipsteru spietu, baristu un kafijas meiteņu lielākie draugi, frapē, latē un kafijē strēbēji, kafijotavu pastāvīgie iemītnieki darīja pirms šādu iestāžu ienākšanas Rīgas ikdienā? Droši vien gulēja mājās, pieslēgti pie introvenozās kafijas pievades sistēmas. Es šodien pamēģināju skaitīt, ejot pa Tērbatas ielu, katram otrajam vai trešajam, bļe, lielā krūze rokās un par tramvajiem rītos vispār nerunāsim.
|
|
(18 comments | ir ko piebilst)
|
| Monday, September 8th, 2014
| |
21:41 - tas prieks lai ir mans liecinieks
|
|
Braucu mājup ar riteni, viss tāds saulains un silts, mierīgs vakara nogurums pēc ļoti garas darba dienas un sporta nodarbības. Piestāju Vecrīgā izdzert svaigi spiestu burkānu sulu, paklausījos Mārtiņa Brauna aranžētos Rīgas domes zvanus un pēkšņi sajutos kā filmā. Viss apkārt notiekošais izplānots, režisors un statisti aizslēpušies kur kurais, bet es, es galvenajā lomā. Rīga šķita kā milzīgs filmēšanas laukums. Un riteņoju cauri pilsētai, satieku vienu paziņu, otru sen neredzēto. Pa vidu ziņa telefonā, pēc tam atkal nejauša tikšanās, kopīgi nobraukti divi kvartāli. Viss tik raiti un glīti, minūti minūtē. Cilvēki uzsmaida, sunīši mīlīgi, atspulgs skatlogā tik smuks, ka prieks. Bet prieks ir viltots divlatnieks, vai ne, prieks nāk un iet, un iet un iet, līdz kamēr aiziet. Netālu no manām mājām bija notriekts cilvēks. Stulbais režisors, visu tā rūpīgi salicis, saule jau gandrīz norietējusi, pāri paliek vien lampu apgaismotā krēsla. Uz ielas plūda tumšu asiņu peļķe, bet tas cilvēks vēl mazliet kustējās. Tālumā dzirdēju ātrās palīdzības kaukoņu, pabraucu garām, iestūmos ar riteni tumšajā koku paēnā un šausmīgi apraudājos. Ilgi, dziļās elsās. Nopunķojusies un izsmērētu tušu. Viss tik ātri mainās, viss ir līdzsvarā. Man ir labi, bet kādam pavisam slikti un varbūt nu vairs nav nekā. Šis nav īstais scenārijs, pasakiet to kādam beidzot.
|
|
(1 comment | ir ko piebilst)
|
| Sunday, September 7th, 2014
| |
23:24 - darb, laid mani vaļā
|
|
Kāpēc, nu kāpēc lielākais ideju un radošuma pieplūdums man parādās pusstundu pirms gulētiešanas svētdienas vakarā? Pirms darba nedēļas sākuma, pirms agrās baseina nodarbības. Es varu snaust tramvajā, bet ne peldot.
|
|
(ir ko piebilst)
|
| Wednesday, September 3rd, 2014
| |
23:59 - tur tālumā, aiz horizonta
|
|
Ir viegli aizpist uz ārzemēm un pēc tam pār plecu lūkoties. Gudri pamācīt. Apdirst. Konfliktēt. Norādīt uz nepilnībām. Teoretizēt. Pārmest nemešanos uz vairoga. Izfantazēties kaujās par taisnību. Mazliet grūtāk, bet ne neiespējami ir veģetēt attiecībās. Ignorēt pretrunas savā dzīvē. Ironizēt. Aizmirst, ka ir tādi, kas paši nomaksā savus rēķinus. Paši apmaksā savus ceļojumus. Medicīniskos izdevumus. Mātes medicīniskos izdevumus. Pavisam viegli ir kritizēt. Apriet. Tos, kuriem neder viens koferis. Kuri rūpes par kādu noliek augstāk nekā bumbulēšanos rinķī apkārt pa pasauli. Kuri neidealizē šo valsti, bet nevēlas arī aizbraukt. Jo psiholoģiskā iedaba cita. Pieredze atšķiras. Ir viegli izlikties labākam par visu pasauli, tikai joks tajā, ka pasaule nav melnbalta. Es ilgi domāju, ko man tas viss metaforiski atgādina, līdz pēkšņi atcerējos par savulaik lasītām padomju laika atmiņām. Aprakstīta situācija, kad atbrauca no Rietumiem trimdinieki un pusnelegālās vakariņās metās kritizēt, kāpēc necīnoties, kāpēc nepieprasot, kāpēc pakļaujoties. Kāpēc nevēršoties pēc palīdzības milicijā. Lūk, ar to arī man asociējas "tīrās" naudas meklējumi.
|
|
(6 comments | ir ko piebilst)
|
| Friday, August 29th, 2014
| |
13:35 - varbūt esmu Trūmens
|
|
Jo citādi grūti izskaidrot to, kas sācies šonedēļ. Man zvana, man raksta, mani aicina satikties, grib kopā apmeklēt to un šito, es saņemu ielūgumus uz prestižiem slēgtiem pasākumiem un paralēli galvā rosās jautājums: kāpēc? Kāpēc tieši šobrīd ir tā, ka bērnības draudzene, kas klusējusi nezin cik ilgu laiku, grib satikties un satikšanās pat ir bez iemesla, ne naudu aizņemas, ne sirdi krata. Vienkārši tāpat. Vai cita draudzene, kas pa ārzemēm dzīvojusies, nu jau labu laiciņu atpakaļ Latvijā un ne minūti ātrāk, ne vēlāk, bet tieši šonedēļ grib darīt to un šito un jau plāno par nākamajām tikšanās reizēm. Aktivizējās arī vairāki seni mīļākie, kas nu grib tējas un kafijas un komplimentē, it kā viņam par to maksātu, vienos vienīgos smailijos, telefons pārsprāgs no izrādītās uzmanības intensitātes (tomēr viņi ir vienīgie, kas var censties, cik tīk, otrreiz tajā upē kāpt netaisos). Vai tālāki kolēģi, kas klusējuši un nu pēkšņi grib kopīgi braukt tur un te, pieredzes apmaiņa (bet tu jau saproti, man saka, īstās sarunas notiks pa ceļam). Mana māmiņa, kas man nekad pati nezvana, nu, samērā reti, vairāk es esmu tā, kas piezvana un apprasās par veselību un parunājas, arī viņa nu visu ko stāsta. Tāpat e-pastā birst piedāvājumi doties uz pasākumiem, kas nav saistīti ar manu ieņemamo amatu (vismaz tiešā veidā nē). Bet es gatavojos rudenim un gribu skumt, es gribu rotēt ikdienas maršrutā, bez nobīdēm, bez atkāpēm, bez improvizācijas, jo tā mierīgāk. Jo tā es visu kontrolēju un man šobrīd tik ļoti ir vajadzīga paškontrole. Un atteikt neērti, dažos gadījumos arī lieki, es ļaujos, lai "upe pati mani nes", bet nav ne jausmas, kurā virzienā un kāpēc. Nākamās nedēļas izskatās vienkārši vājprātīgas, man nav neviena vakara sev, neviena vakara bez plāniem. Ko tas viss nozīmē? Pa kuru laiku lai es skumstu?
|
|
(8 comments | ir ko piebilst)
|
| Monday, August 25th, 2014
| |
21:04 - nemāci mani dzīvot
|
Savulaik dārgu ķermeņa krēmu, pareizo sporta topiņu un veselīgo brokastu pārslu reklāmas bukletā žurnālā Shape, bija rubrika "Kā mainīsies Iveta, gadu dzīvojot veselīgi". Vai Anita. Vai Jolanta. Vārdi pat nav svarīgi, jo piedāvātie stāsti vienmēr bija līdzīgi cits citam: "Ai manu vai, biju resna, drēbes vairs nederēja, sāku lēnām iet, pēc tam ātri soļot, neēdu pēc sešiem, treneris Vitālijs man ļoti palīdz un ar veselīgas ēšanas dakteri parunājam, ka makaroniem, baltmaizei un visam, kas man garšo ni ni ni un nu es esmu skaista!" Papildus minētajam nemainīga bija sprediķošana, trīs vai vairāk slaiku uzraugu iesprostotā resnīte nu teicās debesu vārtu maliņu redzējusi, dzīve nu iedalās tikai divos posmos, pirms un pēc, protams, kādos tad vēl. Bet man, lasot visus šos stāstus, gribējās novicināt rokās turēto šokolādes batoniņu, izsūkt pēdējo kolas lāsīti no glāzes, uzlasīt drupačiņas no desumaizes un teikt kā diženajam režisoram: NJE VERJU (tikai viņš to teica kirilicā, ja kas). Jo tur viss bija aizdomīgi vienkārši, šo sieviešu mokas un centieni iespiesti vienādos trafaretos, kuri visi kā viens paredzēja mocības un iekļūšanu tādā kā spitālīgo kārtā, kad tu vienīgā kā idiote dzimšanas dienās malko savu silto citronūdeni vai grauz dārzeņus. Un uzvaras garša, par kuru man stāstīja šīs sievietes, šķita tieši tāda pati kā ugunskurs stāstā par Pinokio - uzzīmēta, tātad neīsta. Jo tur neparādījās asaras. Tur neparādījās dusmas pie skapja, kurā tikai tas, ko "man nav, ko vilkt mugurā" un arī piedāvājums normāli dzīvot tur visbiežāk neparādījās, jo, piemēram, aizliegums neēst pēc sešiem, pardon, ekskuzuamā, ikviens veselīgs pilsonis pateiks, ka svarīgākais ir dienas režīms, ja tu ej gulēt divpadsmitos vai vienos, nu kāda neēšana pēc sešiem? Ja tu pārnāc mājās tikai pusastoņos, ko tad, tramvajā tie kāposti graužami? Kāpēc es vispār par ko tādu rakstu, vietā būtu jautājums. Un, kur ir jautājums, tur arī atbilde. Šodien, iepērkoties veikalā, pēkšņi ieraudzīju sievieti, kuru atpazinu kā veselīgo Ivetu. Vai Anitu. Vai Jolantu, tas pat nav svarīgi, svarīgākais ir tas, ka sieviete, kura pirms vairākiem gadiem no žurnāla lappusēm pie savas dzimtenes zvērēja, ka tieši šāda pieeja viņai ir beidzot palīdzējusi nonākt dzīves G punktā, esot vienmēr mundrai, enerģiskai, ar amnēziju pret vecajām drēbēm, šī sieviete kaut ko nebija izstāstījusi godīgi līdz galam. Viņas iespīlētās auduma bikses un apspīlētais džemperītis ļāva precīzi pārliecināties par visiem izliekumiem, krociņām un mīlas rokturīšiem, par kuru esamību drīkstētu zināt tikai viņas vīrs (un/vai mīļākais un/vai ārsts). Šī sieviete ar diviem dubultzodiem pirka šokolādes vairumā un viņas iepirkuma groziņā es nemaz neredzēju trenera Vitālija vai veselīgās ēšanas daktera ieteiktos produktus. Es stāvēju aiz viņas un domāju, cik gan pretrunīga ir dzīve ārpus žurnālu lappusēm, kurās runātas tiek pareizās, ne patiesās lietas. Par to, ka svarīgāk par Mdidas vai Bike vai Treebok brendīgo sporta apģērbu, svarīgāk par RAW ka tevi Garden pārtikas produktiem un nezāļu zupu, par (šito varētu turpināt bezgalīgi), ir tas, kas notiek tev galvā, bet viss pārējais ir skaista smadzeņu pišana, tautā dēvēta par mārketingu, kuram, protams, dažreiz ir tik patīkami pakļauties, bet tikai ar norunu, ka paturam prātā spēles noteikumus.
|
|
(6 comments | ir ko piebilst)
|
| Wednesday, August 20th, 2014
| |
15:23 - pa īstam es esmu tikai rudenī
|
|
Rudens ir jau pielavījies, visi māņu gājieni izieti. Viņš sēž līdzās un nodevīgi klusē par notiekošo, par pārējo gadalaiku rīcību, kas gadu no gada atļauj dzīvot maldīgos pieņēmumos, ka būs jau labi. Ka kādu dienu viss, pilnīgi viss atrisināsies un dzīvē būs kā dziesmā, kurā nesāpot sirds. Ka notiks Ziemassvētku brīnums vai vasaras dziedināšana. Viņi visi ir vienādi melīgi, bet rudens, pat ja klusē, patiesības nenovēršamību tomēr bezkaunīgi neslēpj, tā (ne)saudzīgi pamazām visu atklādams. Viņš tur roku uz saules slēdža un lēnām, jā, nenovēršami, bet lēnām satumšina apkārtni līdz acis pamazām aprod ar krēslu. Vispretīgākais no visiem mēnešiem šajā ziņā ir maijs. Viņš apber ar zaļiem solījumiem un ziņām par to, ka tūlīt nāks jūnijs, kurš vispār ir uz vienu roku ar jūliju. Abi atpogā ne tikai mēteli, bet liek novilkt arī visu pārējo un maldīgi rada sajūtu, ka nekad nebeigsies, bet atliek tikai pamirkšķināt acis un, re, augusts jau skatās virsū, vēsu elpu rītos. Viņi visi bārsta spožus solījumus, garām ņirb iespaidi, piedzīvojumi, bet rudens klusē, arī par visām bērnišķīgajām cerībām, ka varbūt šoreiz, varbūt tomēr. Rudens sēž man līdzās un es cenšos neaizmirst, ka nekas cits nepadara soļus smagus, kā nepiepildītas cerības un ilgas.
|
|
(6 comments | ir ko piebilst)
|
| Wednesday, August 13th, 2014
| |
21:34 - ikdienas mazie mirkļi
|
Nupat ar Vairu Vīķi Freibergu* nositu istabā ielidojušo lapseni, kura uzstājīgi lidinājās virsū un nesaprata, ka vai nu maksā par īri un klusē, vai nu pazūdi. Pretrunīgi vērtējama rīcība, skaties no kuras puses gribi.
*Žurnāls ar viņas bildi uz vāka un interviju iekšā.
|
|
(4 comments | ir ko piebilst)
|
| Monday, August 11th, 2014
| |
14:12 - par ceļiem un neceļiem
|
|
Lasu ziņās, ka aicina dalīties ar savu stāstu Baltijas ceļa 25. gadadienai veltītajā projektā „Baltijas ceļa stāsti”. Jā, man arī ir stāsts par Baltijas ceļu, stāsts, kas varētu nepatikt visiem patriotisma rosinātājiem, visiem noteiktos rāmjos iekļautās vēstures lobētājiem, visiem par "mēs esam diženi" masturbētājiem. Mamma gribēja doties Baltijas ceļā un ņemt mani līdzi, tikai, redz, tēvs kārtējo reizi nebrīdinot bija aizblandījies prom ar visu ģimenes žiguli (varu derēt, ka visdrīzāk pisās rinķī ar savām mīļākajām) un mājās atgriezās precīzi vienu dienu pēc visa beigām. Lūk, jums stāsts, spilgts un patiess bez gala. Domāju, ka tādu to arī iesūtīšu, redzēsim, vai iekļūs 25 labāko vidū.
|
|
(4 comments | ir ko piebilst)
|
| Friday, August 8th, 2014
| |
20:44 - lai piedod labiņie, kas dzīvo šajā ielā
|
|
Dažreiz, klausoties mūziku, es iekšēju viņu pārveidoju, jo manī rodas pretestība pret atsevišķu dziesmu kompozīciju. Saprotiet, ir tā, ka brīdī, kad sākas piedziedājums, es zinu, ka izvēlēta nepareiza tēmas attīstība. Vai, piemēram, pantiņi pieciešami tikai piedziedājuma dēļ un ievads vispār ir dabas kļūda. Tādu dziesmu nav daudz, parasti es jebkādas dziesmas uztveru kā vienotu veselumu, kad vai nu visa dziesma patīk, vai nu tiek izslēgta pie pirmās iespējas. Ja man būtu mazliet vairāk laika un talanta, es izveidotu tādi izlasīti, kurā "it kā jā, it kā nē" dziesmas pārveidotas tā, kā viņām būtu jāskan, lai es justos labi visā to skanējuma laikā. Mazliet izmainīta melodija, minors kļūst par mažoru, piedziedājums pārvēršas par centrālo melodiju. Šīs nedaudzās "it kā jā, it kā nē" dziesmas man sagādā patiešām lielas mocības, jo es viņas klausos ar nelielu piespiešanos, tik tikko novaldos, lai neizslēgtu, jo zinu, ka būs arī tā, ļoti tīkamā daļa. Viens no tādiem gadījumiem, kas ātrumā nāk prātā, ir Hospitāļu ielas dziesma ar tādu pašu nosaukumu. Pantiņu es paciešu ar gariem zobiem, jo noslēgums ir dievīgs un vai tad tāda nav visa dzīve, mīļie, ciešamies un paciešam, jo pa vidu dažreiz gadās arī kaut kas labs un tīkams.
|
|
(1 comment | ir ko piebilst)
|
| Thursday, August 7th, 2014
| |
13:26 - summertime
|
|
Es esmu tā nogurusi no mežģīnēm, jau otro nedēļu izvairos no savas smukās apakšveļas, valkāju bezvīļu sporta krūšturus un staigāju kokvilnas bumbierenēs. Nu, vismaz tajās dienās, kad atceros tās uzvilkt.
|
|
(3 comments | ir ko piebilst)
|
| Tuesday, July 29th, 2014
| |
14:09 - šitā nav zebra, bet melnā cūka II
|
|
Kaut kas nav, kaut kas nav lāga. Viss iet uz leju un melnās strīpas sajūta neatkāpjas ne mirkli, vien pieaug un iekšpusē plēš pušu. Es nesaprotu, kas kosmosā nogājis greizi, es visu cenšos darīt kā nākas, bet rezultāts atkal tāds pats - slikts. Nekas no plānotā neizdodas, viss nāk klamzīgi un greizi, nē, ar karstumu tam nav nekāda sakara, man tuvam cilvēkam ir gauži un es nevaru palīdzēt. Jo vienīgā man prātā ienākošā un redzamā palīdzība būtu atriebība, turklāt tāda riebīga. Kā lai palīdz otra vietā, kā lai piedod otra vietā? Kā lai noberž tos melnumiņus no savas sirds, kas ne tuvu nav kā dimanta oliņa, kur nu.
|
|
(ir ko piebilst)
|
| Monday, July 28th, 2014
| |
12:28 - in other news
|
|
Paģiru lielākais (ja pat ne vienīgais) skaistums ir spējā saskatīt lietu īsto būtību. Vakar, sastutēta spilvenos, ar spēcinošām sviestmaizēm, dažādās ģeometriskās figūrās sagrieztiem augļiem un atvēsinošiem ūdens spaiņiem apgādāta, es laiski nodevos filozofēšanai par dzīves jēgu, labā un ļaunā attiecībām un citiem lielajiem jautājumiem, kas mani, protams, nodarbina tikai un vienīgi personīgās dzīves kontekstā. Brīdī, kad miesa (bet ne gars!) ir novājināti līdz pēdējam, brīdī, kad pazūd visi pustoņi, "kā būtu, ja" un "varbūt tomēr", es sapratu, kuri cilvēki manā dzīvē ir lieki. Atbilstoši izdarītajiem secinājumiem tad arī turpmāk rīkošos vai, pareizāk sakot, nerīkošos. Goda vārds, kā akmens (asmens, zibens, rudens, ūdens, mēness, suns) no sirds novēlās.
|
|
(ir ko piebilst)
|
| Wednesday, July 23rd, 2014
| |
14:45 - #### PIN OK
|
|
Atzīšos, ka man ļoti pietrūkst latu un santīmu. Ļoti. Nu, ja gribam būt precīzi, no santīmiem tā pa īstam man pietrūkst tikai mazie 50 santīmnieki ar savām priežu vai kādām tur - egļu, vai - skujiņām virsū, ar robotajām maliņām, spīdīgi un nenolietojami. No latiem man visvairāk patika piecītis, protams, arī desmit latu naudas zīme, man jau vispār patīk violetā krāsa, lai gan tā iet vienā patikas līmenī ar divdesmit latiem, tur tā skaistā klēts. Monētas, tās arī bija jaukas, izņemot visas tizlās jubileju monētas, tās gan vienmēr radīja sajūtu par viltojumu - tāda spēļu naudiņa, nekas nopietns. Pa īstam tikai lasītis un govs. Kopš eiro ieviešanas man ir ļoti maz skaidrās naudas, es pārsvarā izvēlos norēķināties ar karti, lai izvairītos no visām tām dīvainājām banknotēm un monētām, jā, Milda nepalīdz, it īpaši, zinot tās neglīto tapšanas stāstu. Tikpat labi mēs varētu norēķināties ar akmentiņiem vai atgriezties pie dālderiem, viens pīpis, nē, ar akmentiņiem pat būtu krietni interesantāk. Vai arī nēsāt līdzi naudas zuteni, smagu un žvadzošu, nu, vai nebūtu smieklīgi. Bet tagad, tagad nekā, ievadiet savu pin kodu, lūdzu.
|
|
(7 comments | ir ko piebilst)
|
|
|
|
|
