tas prieks lai ir mans liecinieks
Braucu mājup ar riteni, viss tāds saulains un silts, mierīgs vakara nogurums pēc ļoti garas darba dienas un sporta nodarbības. Piestāju Vecrīgā izdzert svaigi spiestu burkānu sulu, paklausījos Mārtiņa Brauna aranžētos Rīgas domes zvanus un pēkšņi sajutos kā filmā. Viss apkārt notiekošais izplānots, režisors un statisti aizslēpušies kur kurais, bet es, es galvenajā lomā. Rīga šķita kā milzīgs filmēšanas laukums. Un riteņoju cauri pilsētai, satieku vienu paziņu, otru sen neredzēto. Pa vidu ziņa telefonā, pēc tam atkal nejauša tikšanās, kopīgi nobraukti divi kvartāli. Viss tik raiti un glīti, minūti minūtē. Cilvēki uzsmaida, sunīši mīlīgi, atspulgs skatlogā tik smuks, ka prieks. Bet prieks ir viltots divlatnieks, vai ne, prieks nāk un iet, un iet un iet, līdz kamēr aiziet. Netālu no manām mājām bija notriekts cilvēks. Stulbais režisors, visu tā rūpīgi salicis, saule jau gandrīz norietējusi, pāri paliek vien lampu apgaismotā krēsla. Uz ielas plūda tumšu asiņu peļķe, bet tas cilvēks vēl mazliet kustējās. Tālumā dzirdēju ātrās palīdzības kaukoņu, pabraucu garām, iestūmos ar riteni tumšajā koku paēnā un šausmīgi apraudājos. Ilgi, dziļās elsās. Nopunķojusies un izsmērētu tušu. Viss tik ātri mainās, viss ir līdzsvarā. Man ir labi, bet kādam pavisam slikti un varbūt nu vairs nav nekā. Šis nav īstais scenārijs, pasakiet to kādam beidzot.