|
|
Sunday, August 2nd, 2015
| |
17:22 - your doors are all shut
|
|
| Thursday, July 30th, 2015
| |
10:34 - rītdiena
|
|
Jau divus mēnešus, varbūt pat visus trīs mani nepamet sajūta, ka atrodos krustcelēs un tā nav nekāda skaistā metafora. Šī krustceļu sajūta smacē un žņaudz, liek iecirst nagus plaukstās līdz asinīm un norīt jau simto kamolu kaklā. Man nav ne jausmas, ko iesākt ar manu dzīvi, bet es apzinos, ka pēc gadiem, ja vispār tik tālu sanāks tikt, kad atskatīšos uz visu notiekošo, šis brīdis būs bijis izšķirošs un sarauties no izmisuma liek fakts, ka nav nevienas norādes vai gudra padomiņa, kas palīdzētu saprast, ko ar to visu iesākt. Kurā virzienā iet. Palikt Latvijā vai tomēr doties uz ārzemēm? Palikt vecajā darbā vai tomēr nomainīt vidi, kolēģus un dienas režīmu? Palikt kopā ar vienu vai otru vīrieti? Varbūt atmest vīriešus un atrast sievieti, ko mīlēt? Es šobrīd burtiskā nozīmē dzīvoju divas, ja ne pat trīs vai četras dzīves, mēģinot saprast, kā labāk darīt un tas agrāk vai vēlāk ne pie kā laba nenovedīs. Skaistā rītdiena nekad nepienāk, jo tuvumā tā vienmēr ir neglītā šodiena, kārtējo reizi neatliek nekas cits, kā mēģināt tajā izdzīvot.
|
|
(19 comments | ir ko piebilst)
|
| Monday, July 27th, 2015
| |
15:26 - es visu daru nepareizi
|
|
Visas manas nepareizās izvēles, visi mani aplamie lēmumi, puspabeigtās apņemšanās un nenotikušie sasniegumi sasēduši visriņķī apkārt un skatās virsū. Viņu skatieni dur sirdī kā mazas adatiņas.
|
|
(2 comments | ir ko piebilst)
|
| Wednesday, March 25th, 2015
| |
00:45 - ir tā, ka
|
|
| Tuesday, March 24th, 2015
| |
02:25 - saprotiet
|
|
| Tuesday, December 2nd, 2014
| |
20:09 - bāra bērni
|
|
Ir pienācis laiks, kad man jāsaka: "Esmu par vecu šīm muļķībām". Un jālūdz apkārtējiem palīdzība, lai viņi man paskaidro bāru, klubu, kafejnīcu, ieskrietuvju, kafijotavu, kūkotavu un visādu publisko caurumu apmeklēšanas kultūru. Kāpēc jaunieši vecumā no divdesmit ar kaut ko līdz trīsdesmit ar kaut ko dirn visādos čomskos, aptiekās, gaujās, illijos, kaņepju kultūras centros un dievs vien zina, kur vēl? Satiekas ar draugiem? Meklējas? Nodzer vientulību? Izglītojas? Ir nenormāli komunikabli? Es patiešām nesaprotu, kāpēc daudzi tur iet biežāk nekā šo iestāžu darbinieki vienas maiņas ietvaros. Aiziet uz kādu koncertu, pasākumu, performanci, izstādi, labi, to vēl mans aizspriedumainais saprāts spēj sagremot, bet ārpus tā?
|
|
(10 comments | ir ko piebilst)
|
| Monday, November 24th, 2014
| |
20:40 - virtuāls nav reāls
|
|
Rūpīgi sekojot līdzi draugu aktivitātēm sociālajos tīklos ar iespēju salīdzināt to, kas noticis IRLā un to, kas nokļūst publiskajā virtuālajā telpā, nonācu pie secinājuma, ka man tik vien vajag kā kvalitatīvu fotoaparātu, mīlīgu mājdzīvnieku un pareizo rakursu, lai mana dzīve izskatītos kaut mazliet skaistāka.
|
|
(1 comment | ir ko piebilst)
|
| Saturday, November 22nd, 2014
| |
21:35 - teātris mājās
|
|
Alvis Hermanis nav mazliet apresnējis? Vai arī viņš uzpolsterējies "Revidenta" noskaņās. Un Ojārs Rubenis ir slikts žurnālists, Hermanis runā, lēnām stāsta un brīdī, kad viņš dziļi un gari ievelk elpu, lai turpinātu domu, Rubenis nepagaida un bliež nākamo stulbo jautājumu, fui, fui.
|
|
(5 comments | ir ko piebilst)
|
| |
19:38 - darīt to iekštelpās vai tomēr iet ārā?
|
Ja diskusiju par mālu ēšanu es (veiksmīgi) palaidu garām, šodien nevarēju nepamanīt mazā cibas prožektora gaismiņā izcelto jautājumu par skriešanu un arī man kā cilvēkam ar kājām ir savs viedoklis par šo visu. Stāsts ir sens kā pasaule, jo visu civilizāciju pamatā vienmēr bijis jautājums, Darīt TO iekštelpās vai tomēr iet ārā? Skaistākais, ka šo jautājumu iespējams izmantot visām dzīves situācijām, iesaku. Bet, atgriežoties pie skriešanas, sākšu ar to, ar ko vajadzētu beigt: skriešana ārpus telpām ir sūds. Jā, labi, ideālas temperatūras, apgaismojuma, ainavas un kompānijas gadījumā to vēl varētu apsvērt kā vienu no variantiem. Nu gluži tāpat, kā dažreiz var apsvērt iespēju vakariņās ēst šokolādi vai pasūtīt kaitinošo kolēģi, laba lieta, bet ne jau katru dienu tā. Ja atceramies, ka nedzīvojam Āfrikā un arī Antarktīdā nē, kur tomēr viss ir saprotams uzreiz un vienmēr, uz ideāliem apstākļiem, ejot skriet ārā, mūs' dārgajā tēvijā var cerēt cik bieži? Divas, trīs, trīsarpus reizes gadā? Jo parasti te notiek kaut kas no sērijas, līs, nē, tomēr nelīs, uzspīdēs saule, ā, nē, tomēr līs un vējš arī būs. Ha, ha, pajokoju, še jums sniegs! Un tagad, še jums 30 grādi ēnā. Un ko tad lai velk mugurā? Es to nevaicāju kā sievete, kura, gluži kā visas sievietes, nekad nezina, ko vilkt mugurā (jo nav ko), es to vaicāju kā cilvēks, kurš neuzskata, ka ir normāli tērēt divu vai trīs mēnešu algas, lai iegādātos triko ūziņas, triko maiciņu, triko zeķītes un dzeramā ūdens pudelīti no Labi Pazīstamiem Zīmoliem. Skaidrība gan ir par divām lietām: naudu ir vērts tērēt izcilam krūšturim un izciliem apaviem, jo tur mēs nerunājam par stilīgumu, tur jau klāt pieslēdzas veselība, pārējais ir gaumes jautājums un es teikšu, ka uz trenažieru zāli mierīgi eju trennuškās pa 3 eiro un t-kreklā, kas tīrs, nekādu kompleksu. Bet ārā skrienot, tur vajag cepuri un tad vajag jaku, turklāt tādu, kas "elpo", citādi pastiprināti svīdīsi, tur vajag siltinošās bikses un kur jūs, lūdzu, bāžat ūdens pudeli? Protams, vienmēr jau var iziet ārā skolas laika kedās un pēdējo kursu sporta džemperī, lai lēnā riksītī pievārētu pāris km pēc izjūtas, tomēr tas izklausās pārāk nežēlīgi. Uz trenažiera es par sevi redzu visu, manu ātrumu, manu lēnumu, es varu kontrolēt distanci un intensitāti, bez tam pilnīgā drošībā, klausoties mūziku un nedomājot ne par ko. Ja es skrienu ārā, man ir jāsargās no auto, no cilvēkiem, klaiņojošiem suņiem, maniakiem un lielākā bieda - riteņbraucējiem, kāda tur mūzika vai aizdomāšanās. Es kam tādam esmu par vecu un pārāk mīlu sevi, lai tā uz dullo mocītu. Svaigs gaiss, jūs sakāt? Jā, paldies, pilsētā viņš jau vispār mums te tāds svaigs, it īpaši tuvāk rajonu lielajām ielām, šaubu nav. Komplektā ar svaigu gaisu nāk arī dubļi rudenī un sāls ziemā, ļoti palīdz apaviem, starp citu. Sporta klubos cilvēki pārāk blenž virsū? Ejot skriet ārā neviens neblenž, kur nu. Kad tu tāds pidriķis ziemas vakarā pieskrien pie luksofora un mīņājies, tipini uz vietas, lai pulss nesvārstās, neviens neskatās, aha. Vai kad vietējās rajona skolas stadionā izej pievārēt pāris aplīšus, muguru dedzina vietējo pensionāru skatieni, kuri atsēduši patrīt mēles. Sporta klubos katrs ir aizņemts ar sevi, ja runājam par sievietēm, tur sastopami divi tipi: "vai nu tikko dzemdējusi, vai arī vienkārši par daudz rij", par kurām prieks, ka cilvēks dara ko lietas labā un vēl ir tās "nafig šitai sliekai vispār jākustās, viņa jau tā izskatās lieliski", kuras iedvesmo, jo vizualizē to pirmo mērķi un parāda, ka labi izskatīties arī tievajam prasa darbu. Ja vien kāds nav sporta fanātiķis, kurš dienā, kad skolēni neiet uz skolu aukstuma dēļ, nosaka, he, labs laiciņš, jāizmet kāds līkums ar ričuku, sportošana ārā un vēl jo vairāk, regulāra skriešana ir absolūts neprāts. Naudu par to sanāk tērēt vēl vairāk, nekā izmaksā abonements kādā sporta klubā, kur turklāt var reizi pa reizei aiziet pakarsēties uz sauniņu un cik reižu es neesmu dzirdējusi no saviem draugiem - āra skrējējiem, ka te paslīdēts, te kāja čupā.. labi, man apnika rakstīt. Jāiet noskaidrot, kur šovakar internetā to pēdējo "Revidentu" varēs redzēt, savulaik man tā izrāde ļoti patika, divas reizes gāju skatīties, tad nu lai ir trīs lietas, labas lietas. Bet tā skriešana ārā laikā, kas nav vēls pavasaris vai agra vasara, ir sūds, pēc savas pieredzes saku.
current music: Swans - Soundtracks for the Blind
|
|
(22 comments | ir ko piebilst)
|
| Friday, November 21st, 2014
| |
10:58 - pirmais sniegs
|
Mēs satikāmies veikalā, lai kopīgi nopirktu sastāvdaļas nedaudz novēlotajām valsts svētku vakariņām. Kopīgi stūmāmies garām ar Ziemassvētku rotājumiem pārkrautajiem plauktiem, sarunājāmies par pavisam ikdienišķām lietām. Kā kuram gājis darbā, kādi jaunumi Latvijas kino un kā tikt galā ar stresu, kas radies pēc šo jaunumu redzēšanas. Cik grūti sagādāt ziemai normālu malku. Mums tomātus vajag? Jā, paķer arī divus avokado salātiem un, klausies, ja tu ņemsi tik daudz mandarīnu, mums vajadzēs vēl vienus ratiņus. Mazliet aušīgi un priecājoties par reto izdevību satikties. Jo ne vienmēr ir laiks, ne vienmēr gribas, ne vienmēr sanāk. Kamīns pamazām iesila, no smiešanās un vīna iesilām arī mēs paši un nebija vairs iespējams tikt vaļā no ķiķināšas. Viņš smaidot glāstīja manu muguru, es spurgdama taisīju vaļā viņas krūšturi un kad pēc divām stundām atslābuši trijatā gulējām cits pār citu, bija sācis snigt pirmais sniegs. Ierosinājums iet ārā tika atbalstīts vienbalsīgi un pāris minūšu laikā savilkāmies biezās bikses, vilnas zeķes, satināmies šallēs un devāmies pastaigā pa mežu. Trīs lieli bērni, trīs satuntulējušies draugi, kas saāķējušies kopā elkoņos un vēlāk uz celma uzceļ miniatūru sniegavīriņu. Mēs šļūcām un purinājām zarus, pikojāmies un spārdījām čiekurus, līdz vienā brīdī sapratu, ka mūsu reti, tomēr intensīvi uzturētās attiecības jau sen vairs nav tikai pāri slīdošas, miesa pret miesu. Es vēlāk ilgi nevarēju aizmigt un, klausoties abu šņākuļošanā man līdzās, sapratu, ka daudz lielāks prieks man bija par šo vēlo pastaigu, no sniega slapjajiem cimdiem un visu, visu, kas ir rinķī un apkārt glāstiem, elsām, krūšu galiem, trīsām un dibenu apaļumiem. Nezinu, vai kļūstu vecāka, varbūt šis ir vienkārši pārejošs sentiments, bet daudz lielāks prieks man bija par šo vēlo pastaigu pirmajā sniegā.
current music: Radio Naba
|
|
(2 comments | ir ko piebilst)
|
| Wednesday, November 19th, 2014
| |
17:59 - skrūvīte izkritusi
|
|
Un tad es domāju, kur palikuši visi vienkāršie un sirsnīgie cilvēki? Tie, kuri strādā par tramvaju vadītājiem, par naktssargiem, pastniekiem vai morga dežurantiem un tomēr nav prasti. Pats ideālākais tomēr būtu fabrikas strādnieks, bet ne kādu tur piena kombinātu vai vistas fabriku, nē, fabriku, kurās svarīgākais ir metāls un noteiktība. Tādi, kuriem prāts ass un izglītots, bet paši tomēr stingri turas ar kājām zemē, neblogo un netvīto, dažreiz labas gaumes robežās iedzer. Vienkāršā darba tauta, strādnieki, bet tādi, kuri mēdz lasīt grāmatas. Vai tādi vispār vairs eksistē? Mazas, mazas skrūvītes lielā mehānismā un bez ambīcijām, greizas pašapziņas, bez nevienas pašas vēlmes pēc panākumiem, atzinības, šampanieša un publicitātes. Bez nožēlas par nokavēto, nesasniegto, nesaprasto un tādi, kuri lepotos ar savu vienkāršo darbu, citādi es pazīstu tikai plānā galdiņa urbējus, aprēķinātājus, spilgtas radošas personības, karjeristus, individualitātes ar noslieci uz depresiju, virtuālās pasaules pavēlniekus, neinteresantus sarunu biedrus, vairākiem no minētajiem katru dienu raugoties pretī spogulī. Ar viņiem ir tik garlaicīgi, dažbrīd pat pārāk. Es gribētu tādu vienkāršo, bet gudro sarunu draugu, pie kura iegriezties kādā pēcpusdienā un viņš neko neprasot izņemtu no virtuves plauktiņa divas glāzes. Jā, sapratu, varat neteikt. Kur ir palicis tas vienkāršais un sirsnīgais cilvēks manī.
|
|
(6 comments | ir ko piebilst)
|
| Tuesday, November 18th, 2014
| |
23:53 - nu tad par svētkiem
|
|
| Sunday, November 16th, 2014
| |
05:01 - viss labais sen jau nokavēts
|
|
Un vēl mani nepamet sajūta, ka visa īstā dzīve Rīgā beidzās ap 2003. gadu. Tieši tad, kad atnācu uz šejieni studēt un tā arī paliku dzīvot. Jautājums tikai, ko tieši dzīvot, ja viss jau sen kā beidzies.
|
|
(ir ko piebilst)
|
| |
04:44 - uzticēšanās uztic ēšanās uz ticēša nās
|
|
Šeit uzturēties ir bīstami tā iemesla dēļ, ka ātri vien nez no kurienes uzrodas vēlme uzticēties. Nē, pat ne uzticēties, tas nav īstais vārds, jo savos ierakstos, reizēm muļķīgos un neko nepasakošos, reizēm līdz vājprātam atklātos, es jums uzticos krietni vairāk nekā pienāktos. Drīzāk varētu teikt, ka parādās vēlme draudzēties, ievilkt cibā to dzīvi, kas sākas pēc datora aizvēršanas, jūs saprotat. Nē, atkal neprecīzi, drīzāk izvilkt cibu dzīvē, lai atdzīvotos visi jūsu vārdi (kaut arī joprojām zemapziņā bērnišķīgi domāju, ka katrs cibas lietotājs izskatās tieši tā, kā savā profilbildē). Kopīgi saskrieties, lai iedzertu kafiju pusdienlaikā. Kādās brīvdienās aizbraukt paciemoties vai uzaicināt ciemos pie sevis. Aizņemties tieši tādas un ne citādas krāsas auskarus, atdot nevajadzīgu grāmatu. Paklačoties pirms kāda pasākuma apmeklēšanas. Kopīgi noreibt. Kad es lasu jūsu sarakstīto, uzzinu tik daudz, jūtu līdzi un pāri visam izbaudu veidu, kādā iespējams aprakstīt arī man pazīstamas izjūtas, izjūtu gandarījumu par otra labi noformulētām pārdomām. Reizēm jums tas izdodas tik labi, ka man nav nekādas vēlēšanās rakstīt pašai, jūs rakstāt manā vietā. Bet tas nav pareizi, vēlme uzticēties, visa šī lasīšana un vienam otra iepazīšana. Jo tas, ko uzzinu, nav pateikts man un arī es neko no šeit rakstītā neesmu stāstījusi jums. Reizēm veidojas nobīde laikā, es lasu jūsu rakstīto pirms diviem un trim vai pat vairāk gadiem. Lasu atpazīstot un vienlaikus attopos, ka tam cilvēkam taču varbūt šīs tēmas jau sen vairs nav aktuālas. Par šķiršanās sāpēm. Vai bailēm no vecuma. Par neprasmi uzticēties. Par draudzību un to, kā tā spēj mainīties. Un ir pilnīgi skaidrs, ka pat ja mēs satiktos dzīvē, es nedrīkstētu par to brīvi runāt, jo runājot es pārvērstos par šiem ierakstiem, sarunas laikā es pieņemtu to apveidu un kļūtu par senu pārdomu personifikāciju, nu, vai arī uztvertu jūs kā tādus iedzīvinātos ierakstus šeit, tā taču nedrīkst. Jo viss mainās un es redzētu ierakstu tādu vai citu, bet tam otram taču var nebūt tāds garastāvoklis, vai raksturs runāties dzīvē, īstais noskaņojums vai nepieciešamā pašsajūta, vienkārši miljons smalkumu. Otrs ir tas, ka es neesmu gatava un nevēlos draudzēties ar visiem, bet dažreiz nepamet sajūta, ka ciba nāk komplektā. Uzticies vienam un, skat, jau jāsaglabā labas attiecības ar otru un trešo. Bet gribas, ai, kā šādā gadalaikā gribas draudzēties un satikt to īsto, dzīvo, silto cilvēku. Parunāties vai, kas vēl labāk, kopīgi paklusēt. Ai, bet es tā dažiem no jums esmu pieķērusies, ka satiekoties noteikti šī patika vai nu pārietu pavisam, vai arī pārtaptu mīlestībā (un es nerunāju par seksuālu mīlestību, lai gan arī tādu mēdzu izjust pret dažiem un dažām no šejienes). Man nav ne jausmas, kas ir sliktāk.
|
|
(6 comments | ir ko piebilst)
|
| Monday, November 10th, 2014
| |
10:07 - rīta tramvajs
|
|
Rīta tramvajs kā milzu šūpulis, vēl cenšas neiztraucēt, vēl aijā sliežu dūkoņā. Viena pietura, otra, trešā un pēdējā, ceļamies un kāpjam iekšā jaunā dienā. Pieaugušam būt nozīmē nenovēršami saņemties, pat ja negribas, jo kurš te prasa, ko tu gribi. Ne tā, ka nepatiktu, bet mazliet jāsaņemas ielauzīties ierastajā ritmā, tramvaja durvis jau ciet un atpakaļ tāpat netikt.
|
|
(2 comments | ir ko piebilst)
|
| Saturday, November 8th, 2014
| |
02:00 - "lai dara savās guļamistabās, ko grib"
|
Tiem, kas nav spējīgi respektēt un saprast Rinkēviča paziņojuma nozīmīgumu, tiem, kas izsaka apgalvojumus no sērijas "kāpēc jāpavēsta visai pasaulei, ar ko tu guli", "lai taču tie geji dara savās guļamistabās, ko grib, bet nebāžas man ar to virsū" un arī visiem pārējiem vēlos ko paziņot.
Esmu pieņēmusi lēmumu turpmāk uz manis organizētiem publiskajiem vai privātajiem pasākumiem lūgt cilvēkus ierasties bez saviem vīriem vai sievām, otrajām pusītēm, iecerētajiem sirds āķīšiem, jo kāda man daļa, ar ko viņi guļ. Sociālajos tīklos aicināšu savus paziņas un jo sevišķi heteroseksuālos draugus nelikt bildes no romantiskām brīvdienām, bučiņu selfijus, foto no kāzām vai paziņojumus par saderināšanos, jo kāda man daļa, ar ko viņi guļ, gulējuši vai taisās gulēt. Savus attiecību statusus varat iebāzt sev, paši zināt kur. Nemaz nerunājot par kāzu apmeklēšanu, kas konservatīvāko un kristīgo apziņā ir svētki, pēc kuriem beidzot legāli varēs pisties un, lūdzu, dieva dēļ, kāda man daļa, ar ko viņi guļ. Bez žēlastības atdraugošu cibā ikvienu, kas rakstīs par seksu, sevi ieskaitot. Uz ielas sitīšu pa rokām visiem pārīšiem, bet īpaši labā noskaņojumā, liešu tiem virsū ūdeni, jo, patiešām, kāda man daļa, ar ko viņi guļ, lai nebāžas te virsū ar savu seksa dzīvi un "lai dara savās guļamistabās, ko grib". Bērni? Nu, mēs visi zinām KĀ TIEŠI tie rodas, tāpēc šajā sakarā šoreiz bez komentāriem. Latvija, nu cik ilgi vēl.
|
|
(9 comments | ir ko piebilst)
|
| Thursday, October 23rd, 2014
| |
23:51 - kāpēc nevajag lasīt ziņu komentārus
|
|
Ja kādam izdodas tā viegli, pa virsu, lai. Nekad neesmu to mācējusi un arī šobrīd iestiegu pie ziņām par Krieviju, uz kurām mani draugi liek atsauces visās malās. Vabūt viņiem izdodas tā viegli, izlasīt, pašausmināties, pasmieties, asprātīgi pakomentēt, pēc tam uz papēža apgriezties un domas jau citā virzienā. Es tā nemāku, es lasu un man ir bail. Nevis tā mazliet, bet ļoti bail, jo es nezinu, kā rīkoties, ja turpināsies skolas vēstures stundās iepazītie scenāriju koveri mūsdienu versijā. Jo vēsture neatkārtojas, jā, bet cilvēku nežēlība gan un visvairāk bail par to, ka es varētu izrādīties nežēlīgo pusē. No tiem, kas nodod. Viegli domāt par ideāliem neitrālos apstākļos, kad kruasāni brokastīs un svaigas mellenes veikalā, kad iegribas. Kad dažbrīd vakari pēc darba dienas tik harmoniski kā krāsainos seriālos vai žurnālā Deko. Kad neviens neprasa nodot, kad mīļie drošībā un regulārā alga nav atkarīga no nostučīto kolēģu skaita. Man ir bail, ka es izvēlētos sadarboties, viltīgi pakļautos apstākļiem, uzvilktu prātā to ādas mēteli un vēl nagulaku pieskaņotu, lai izdzīvotu. Man ir ļoti bail kļūt par kara paaudzi, kuras pilsētā tu jebkurā brīdī vari kļūt par nepareizo vai mirušo.
|
|
(3 comments | ir ko piebilst)
|
| Tuesday, October 21st, 2014
| |
02:57
|
|
| Thursday, October 16th, 2014
| |
21:20 - parunāsim par stereotipiem
|
Pa ceļam uz sporta klubu ieraudzīju kioskā žurnālu FHM, uz kura vāka manās acīs burtiski iedūrās virsraksts "Diskusija. Ko sievietes patiesībā domā par porno" (kā vēlāk izrādīsies, šis virsraksts veda mani pamatīgā maldināšanā). O! Es nodomāju. Beidzot vīriešu auditorijai paredzētajos medijos bez gadžetu un citu krāniņa pagarinātaju apskatiem, ironiskiem ceļojumu aprakstiem un plikiem dupšiem būs arī kas saturīgs, jo cik nu var kultivēt to, ka porno ir tikai priekš pusaudžiem, izvirtuļiem un traktoristiem, kamēr dāmām atliek vien lasīt "Greja piecdesmit nokrāsas", vērot maigu glāstīšanu sveču gaismā divu (retāk trīs, bet nekad četru) labi koptu ķermeņu izpildījumā kādā viegli erotizētā kino. Bet tad, kad atšķīru 88. lpp. un izlasīju, ka pirmā oficiālā publiskā deja ar krūšu atkailināšanu notika 1964. gadā, man atkārās žoklis. Tāpat kā kapā gulošajai Žozefīnei Beikerei. Vai Mulenrūžas meitenēm. Jo ir skaidrs, ka seksa nebija Padomju Savienībā, bet es nezināju, ka tā nebija arī pirms Otrā Pasaules kara. Šī mazā glītā vēsturiskā neprecizitāte gan vēl būtu sīkums, jo lasot tālāk diskusijas tekstu, man acīs sariesās asaras. Uz jautājumu, kāda pornogrāfija jūs uzbudina, viena no uzaicinātajām ekspertēm atbild... ka nav par to domājusi! Citēšu viņas teikto: "Es par to tā neesmu īsti domājusi". Šajā vietā arī varētu beigt manu stāstu, tomēr gadu gaitā izkoptais mazohisms lika turpināt diskusijas (vai nelietīga vārdu valkāšana nav aizliegta ar likumu?) lasīšanu. Pārējās divas meitenes, kā izrādās, pornogrāfiju labprāt baudot grāmatās un te man rodas kautrīgs jautājums - kur, kur ir tās pornogrāfiskās grāmatas?! Jo lubu romānu apraksti par "spēcīgajām rokām", "stingro ieiešanu", "ugunīgu kaisli nakts garumā" kautrīgi atrodas mazliet citā žanrā, porno klasika ir video, porno ir vizuāls baudījums, valoda nekad netiks līdzi tām darbībām, kuras divatā spēj paveikt vīrietis un sieviete. Vai divi vīrieši un sieviete. Divas sievietes un vīrietis, bet ne par to šoreiz stāsts. Turpinājumā šajā saturīgajā diskusijā seko pārspriedumi, ka pornogrāfija divas no ekspertēm tā īsti neinteresē (tipiskas sievietes, negrib, bet dara. Neskatās to porno, bet izsakās), viena no meitenēm gan piebilst, ka labprāt reizēm mēdz palūkot gan, tikai viņas pārdomas nezin kāpēc ir viena, divu teikumu apmērā, kamēr tās "kuras neskatās", runā veselām rindkopām, lai parādītu savu lielo garīgumu, emocionalitāti un izsmalcinātību aiz biezās kosmētikas kārtas, taisnotajiem matiem, liekajiem nagiem, pārsolarizētās ādas (nopietni, paskatieties paši kādā kioskā, es nepārspīlēju, tieši tādas arī izskatās minētās ekspertes) un skaistajiem smaidiem. Jo sievietēm tas nepiedien, savukārt "kurš vīrietis tad neskatās porno?" Visi skatās! Sekspertes internetā arī tā īsti pornosaitos nav gājušas (kā tad zina, ka tur viss esot "par sausu", jā, aha, sauss porno, es gribētu ko tādu redzēt), pornožurnāli nav ok, striptīzs tikai draugam un lomu spēles vai bdsm elementi seksā ir hhihi hahaha. Ko lai saka. Man ļoti žēl. Ļoti žēl, ka iztērēju 2.86 EUR kam tādam. Shame on you, FHM, shame on you.
P.S. Es skatos porno, mans draugs neskatās, pie kura speciālista man būtu jāvēršas?
|
|
(17 comments | ir ko piebilst)
|
| Thursday, October 9th, 2014
| |
21:47 - vulvas monologs
|
Žēl, ka ciba nav videoblogs. Rakstu ar lielu piespiešanos, ne tā, ka negribētu vai nebūtu ko teikt, nē, visa kā ir daudz un pa dienu galvā maisās dažādi interesanti ieraksti, kuri vakarā izplēn. Jo nogurums. Jo negribas rakstīt vien par apēsto, nopirkto vai uzvilkto, pat redzēto vai izlasīto nē, savukārt lielajām tēmām pietrūkst spēka koncentrēties. Saķert visus tos pareizos vārdus un salikt pareizajā secībā, visa dienas koncentrēšanās deva iztērēta darbā. Bet kamēr tu kūlu, tikmēr kaimiņš... rada blogu ![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif) fallnesis, tādu mēslu es sen nebiju lasījusi. Ja cilvēki drīkstētu spriest par seksu tikai pēc šī bloga, tad mums visi Latvijā būtu svētie tēvi zbigņevi, īsāk (khe, khe) sakot, bez seksa. Trakākais tas, ka tēmu atlase vēl būtu diezgan daudzveidīga un teorētiski tur varētu (un vajadzētu) radīt patiešām interesantus ierakstus, ņemot vērā konkrētā cilvēka pieredzi. Taču valoda, interpretācijas, vispārinājumi, kas nevieš uzticību, vai nav par daudz skaistuma vienā vietā. Ja tas cilvēks nodarbojas ar seksu tikpat slikti kā par to raksta, man tiešām žēl visu to sieviešu. Vajadzētu saņemties un spert pretī, izveidot atsevišķu cibas kontu, kurā aprakstīt attiecīgās tēmas no sievietes skatpunkta, turklāt normālas sievietes, ne tā savādā un nekur neesošā hibrīda, kas atklājas tajā blogā. Sievietes, kurām patīk nekopti vīrieši. Sievietes, kurām nepatīk redzēt prezervatīvus uz partnera locekļa. Sievietes, kuras vienmēr norij (jā, kā tad). Pēdējais ieraksts vispār kronis visam: "Pieredze rāda, ka nospiedošam vairākumam Latvijas dāmu nav īpašas pavilkšanās uz to, ka viņām laiza". Bļe, ja to visu nosauc šādi, arī man "nebūtu īpašas pavilkšanās".
|
|
(20 comments | ir ko piebilst)
|
|
|
|
|